Ivan Jefremov - Čūskas Sirds

«Telūrs» bija pabeidzis ceturto pulsāciju. Mīklainais debess ķermenis — lidojuma mērķis, kas iezīmējās labajā pārskata ekrānā, tagad šķita tik liels kā Saule, ja to aplūkotu no Merkura. Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis atradās mazāk nekā četru parseku attālumā no milzīga, blāva spīdekļa KNT-8008, kuru no Zemes tikko varēja saskatīt pat visspēcīgākajos teleskopos. Tādas zvaigznes — to diametrs vienlīdzīgs simt piecdesmit līdz simt septiņdesmit Saules diametriem — izcēlās ar bagātu oglekļa saturu atmosfērā. Divu triju tūkstošu grādu temperatūrā ogleklis veidoja īpašas molekulu ķēdītes, kas parasti sastāvēja no trim atomiem. Ar šīm molekulām piesātinātā atmosfēra aizturēja spektra violetās daļas starojumu. Tādēļ milža gaisma bija ļoti vāja salīdzinājumā ar tā apmēriem.

Taču līdz simt miljoniem grādu sakarsētie oglekļa gigantu centri izstaroja varenas neitronu plūsmas, kas pārvērta vieglos elementus smagajos. Zinātnieki uzskatīja oglekļa zvaigznes par milzu fabrikām, kas ražo smagos elementus un ar periodiskiem sprādzieniem tos izkaisa telpā.

Pulsāciju kuģis beidzot bija devis cilvēcei iespēju tuvāk iepazīt šādu zvaigzni un izprast tajā notiekošo matērijas pārveidošanas procesu būtību.

Zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi pamodās un uzsāka pētījumus, kuru dēļ bija šķīrušies no Zemes uz veseliem septiņsimt gadiem. Kuģa ātrums tagad šķita samērā niecīgs, bet lielāks šobrīd nebija vajadzīgs.

Ekspedīcija lidoja, novirzoties mazliet uz dienvidiem no oglekļa zvaigznes. Tāpēc lokatora melnais ekrāns nedēļām, mēnešiem un pat gadiem ilgi palika bezcerīgi tumšs. «Telūrs» nebija tik liels kā kvantu raķetes, kuras vairs nebūvēja, kopš astronautikā tika ieviests pulsāciju princips.

Agrāko laiku gigantiskie zvaigžņu kuģi uzņēma divsimt cilvēku, un paaudžu maiņa ļāva tiem samērā dziļi iespiesties starpzvaigžņu telpā. Taču, katram kuģim atgriežoties, uz Zemes parādījās desmitiem tālas pagātnes pārstāvju. Kaut gan šo cilvēku attīstības līmenis bija ļoti augsts, tomēr jaunais laikmets parasti likās viņiem svešs un dziļa melanholija bieži vien pārņēma bijušos kosmosa ceļiniekus.

Tagad pulsāciju kuģi nogādās pētniekus vēl daudz tālāk. Paies tikai samērā īss laiciņš, raugoties, protams, no astronautu viedokļa, un cilvēku sabiedrībā parādīsies tūkstošgadīgi Metuzālemi. Tie, kuriem būs lemts doties ceļā uz citām galaktikām, atgriezīsies pēc miljoniem gadu. Tāda ir tālo kosmisko ceļojumu ēnas puse. Viltīgas lamatas, ko daba izlikusi saviem neremdināmi ziņkārīgajiem dēliem.

Jauno zvaigžņu kuģu apkalpē ietilpa tikai astoņi cilvēki. Un, lai gan «Telūrs» izskatījās krietni mazāks par saviem priekštečiem, tas tomēr bija milzīgs kuģis, kas nodrošināja ikvienam apkalpes loceklim visas Iespējamās ērtības.

Atmoda pēc ilgstošā miega, kā parasti, izraisīja cilvēkos enerģijas pieplūdumu. Zvaigžņu kuģa iemītnieki — lielāko tiesu jaunieši — pavadīja vaļas brīžus vingrošanas zālē.

Viņi mēdza izgudrot vissarežģītākos vingrojumus, fantastiskas dejas vai arī, tērpušies antigravitācijas jostās, lidināties neiedomājamās pozās starp zāles griestiem un grīdu. Sevišķu prieku astronautiem sagādāja peldēšanās lielajā baseinā, kura jonizētais, viegli fosforescējošais ūdens šķita saglabājis Zemes tautu šūpuļa — Vidusjūras brīnišķīgo zilgmi.

Nometis darba tērpu, mehāniķis Kari Rams jau gribēja doties uz baseinu, kad viņu aizturēja nebēdnīga balss:

— Kari, palīdziet! Bez jums man nekādi nepadodas šis pagrieziens.

Slaidā ķīmiķe Taina Dane, kuras īsā, zaļā tunika labi saderēja ar viņas acu krāsu, bija visjaunākā un jautrākā ekspedīcijas dalībniece. Ar savu aizrautīgo straujumu viņa ne vienu reizi vien jau bija samulsinājusi nosvērto mehāniķi. Taču dejas viņš mīlēja no mazāk kā Taina un tādēļ arī šoreiz smaidīdams sekoja meitenes aicinājumam.

Labu laiku dejojuši, jaunieši beidzot apstājās. Kari Rams satvēra Tainas roku.

— Iesim uz bibliotēku. Līdz maiņai man atlikušas vēl divas stundas.

Tāpat kā visu zvaigžņu kuģu, ari «Telūra» bibliotēka atradās tieši aiz centrālā komandpunkta. Kari un Taina atvēra trešā šķērsgaiteņa hermētiskās durvis un drīz vien sasniedza centrālās ejas elipsveidīgo lūku. Tikko jauniešu kājas uzmina bronzas plāksnei, smagās durvis klusi pavērās un viņi sadzirdēja varenas vibrējošas skaņas. Taina priecīgi saspieda Kari Rama pirkstus.

— Muts Angs!

Abi ieslīdēja bibliotēkā. Izkliedētā gaisma šķita sabiezējam dūmakā pie telpas blāvajiem griestiem. Pusēnā starp filmoteku kolonām dziļos atzveltnes krēslos sēdēja divi vīrieši. Taina ieraudzīja ārstu Svētu Simu un pulsācijas iekārtu inženieri Jasu Tinu, kas, pievēris plakstus, par kaut ko sapņoja. Nedaudz tālāk pa kreisi, zem akustisko aparātu spožajām gliemenēm pats «Telūra» kapteinis bija domīgi noliecies pāri sudrabotam elektronisku vijoļklavieru futrālim.

Viņa ceturtais ceļojums kosmosā… Vēl nekad viņam nebija nācies izdarīt tik tālu lēcienu laikā un telpā. Septiņsimt gadu! Turklāt tādos apstākļos, kad dzīves temps uz Zemes kļūst aizvien straujāks, kad zinību līmenis krasi ceļas, kad sasniegumi un atklājumi aug kā lavīna! Grūti salīdzināt tik atšķirīgus vēstures posmus. Taču seno civilizāciju laikmetos septiņsimt gadiem nebija lielas nozīmes. Toreiz sabiedrības attīstību vēl nestimulēja ne zināšanas, ne arī nepieciešamība, un tā izpaudās galvenokārt jaunu, vēl neapdzīvotu platību apgūšanā. Toreiz laiks plūda bezgala lēni, un cilvēces dzīves ritms bija tikpat nesteidzīgs kā ledāju kustība Arktikā un Antarktikā.

Gadsimts pēc gadsimta aizritēja gandrīz bez pēdām. Ko gan varēja nozīmēt šādos apstākļos viena cilvēka dzīvība, simt vai pat tūkstoš gadu?

Toties tagad mēģinājums ieskatīties nākotnē, pārlecot diženu atklājumu un atziņu bagātiem septiņiem gadsimtiem, liek noreibt aiz ziņkāres un grandiozu notikumu gaidām.

Ja vien kustība, pārmaiņas spēj dot īstu laimi, tad kas gan ir laimīgāks par viņu un viņa biedriem. Un tomēr tas nav tik vienkārši! Cilvēks ir pretrunu pilns tāpat kā pasaule, no kuras tas cēlies. Tiekdamies pēc mūžīgām pārmaiņām, mēs reizē skumstam par zudušo vai, pareizāk, par to labo un jauko, ko saglabājusi mūsu atmiņa un kas iemūžināts daudzās leģendās par sen aizritējušiem zelta laikiem…

Centrālajā komandpunktā kapteiņa palīgs Tejs Erons bija radījis savu iemīļoto vakara noskaņu. Dega tikai visnepieciešamākās spuldzes, un maigajā pakrēslī lielā, apaļā telpa šķita sevišķi mājīga. Palīgs klusi dungoja kādu vienkāršu dziesmiņu un pārbaudīja kursa aprēķinus. Kuģa ceļš tuvojās galam — šodien vajadzēja sākt pagriezienu Čūskneša virzienā, lai paietu garām izpētītajai oglekļa zvaigznei. Tuvoties tai vēl vairāk kļuva bīstami. Milzu spīdekļa izstarotās gaismas spiediens sāka pieaugt tādā mērā, ka, nesamazinot ātrumu, zvaigžņu kuģis riskēja saņemt iznīcinošu triecienu.

Tejs Erons sajuta, ka uz viņu kāds skatās. Muts Angs bija pārliecies pāri palīga plecam un nolasīja aparātu rādījumus no apakšējās skalu rindas kvadrātveida lodziņiem. Erons jautājoši pavērās kapteinī, un tas smaidīdams pamāja ar galvu. Tai pašā brīdī palīgs iedarbināja brīdinājuma signālu, un tūdaļ visās kuģa telpās atskanēja metāliskā balss:

— Klausieties visi!