Ivan Jefremov - Čūskas Sirds

— Acīm redzot, tādu «vai» var būt vēl ļoti daudz, — sacīja Muts Angs. — Lai nu būtu kā būdams, fluora planētas zvaigžņu kuģis atrodas mūsu priekšā, un drīz mēs iegūsim sīkākas ziņas par svešinieku dzīves apstākļiem. Patlaban mums nesalīdzināmi svarīgāk saprast ko citu: fluors sastopams kosmosā samērā reti. Kaut gan pēdējie pētījumi pierādījuši, ka fluors ir izplatītāks, nekā agrāk domāja, un tas šajā ziņā pārcelts no četrdesmitās vietas uz astoņpadsmito, taču mūsu skābeklis atomu kopskaita ziņā ieņem pasaulē trešo vietu, tūliņ aiz ūdeņraža un hēlija, un tikai tad nāk slāpeklis un ogleklis. Spriežot pēc citiem aprēķiniem, pasaulē ir divsimt tūkstošu reižu vairāk skābekļa nekā fluora. Tas var nozīmēt tikai vienu: planētu, kurās daudz fluora, kosmosā ļoti maz, bet planētu ar fluora atmosfēru, tas ir, tādu, kur ilgstoši pastāv augu valsts, kas spēj atbrīvot šo elementu no tā savienojumiem, ir vēl nesalīdzināmi mazāk. Šādas planētas zināmā mērā var uzskatīt par izņēmumu…

— Tagad es saprotu viņu komandiera izmisuma pilno žestu, — Afra Devi domīgi sacīja. — Viņi meklē sev līdzīgas būtnes un, sastapuši mūs, dabiski, bija dziļi vīlušies.

— Ja viņu vilšanās ir tik dziļa, tad viņi, domājams, meklē jau sen un droši vien tikušies ar domājošām būtnēm…

— Un tās bija parastā tipa, ar skābekļa vielu maiņu! — piebalsoja Afra.

— Bet iespējamas taču arī cita tipa atmosfēras, — Tejs Erons iebilda, — piemēram, hlora, sēra vai arī sērūdeņraža.

— Tās neder dzīvības augstākajām formām! — Afra joprojām nepiekāpās. — Vielu maiņas procesā šādas atmosfēras dotu trīs un pat desmit reizes mazāk enerģijas nekā skābeklis, Zemes varenā dzīvinošā gāze!

— Man liekas, Afrai taisnība! — Muts Angs secināja. — Visas šīs varbūtējās atmosfēras ir pārāk liels retums salīdzinājumā ar mūsējo, kas sastāv no visizplatītākajiem elementiem. Un tā nav nejaušība!

— Bez šaubām! — piekrita Jass Tins. — Taču nejaušību bezgalīgajā kosmosā laikam netrūkst. Ņemsim kaut vai mūsu pašu Zemi. Uz šīs planētas un tās tuvākajiem kaimiņiem — Mēness, Marsa un Venēras — kā zināms, ir samērā daudz alumīnija, kas vispār kosmosā sastopams diezgan reti.

— Un tomēr, lai rastu šo nejaušību atkārtojumu bezgalībā, nāktos meklēt desmitiem, ja ne simtiem tūkstošu gadu, — Muts Angs drūmi piebilda. — Pat ar pulsāciju kuģiem! Fluora planētas ļaudis meklē jau ilgi… Kā es viņus saprotu!

— Cik labi, ka mūsu atmosfēra sastāv no visparastākajiem elementiem un mūs gaida tikšanās ar daudzām jo daudzām līdzīga tipa planētām! — iesaucās Afra.

Šajā brīdī ieradās kuģa ķīmiķis un ziņoja, ka caurspīdīgais vairogs izgatavots.

— Bet vai tad mēs nevaram vienkārši apciemot viņu kuģi kosmiskajos skafandros? — vaicāja Jass Tins.

— Protams! To mēs varam tāpat kā viņi. Un šādi apciemojumi droši vien notiks. Taču pirmo iepazīšanos labāk sāksim ar demonstrējumiem, — atbildēja komandieris.

Astronauti novietoja caurspīdīgo sienu pārejas tuneļa galā, bet svešinieki izdarīja to pašu savā galerijā. Pēc tam Zemes cilvēki un svešie satikās tukšumā, kur kopīgiem spēkiem nostiprināja spraišļus un pārejas rāmi. Glāstošs pieskāriens skafandra piedurknei — šāds draudzības žests bija saprotams tiklab vieniem, kā otriem…

Tuvinot savu gliemežvāku radziņus «Telūra» ļaudīm, svešie pūlējās saskatīt aiz dūmu krāsas ķiverēm paslēptās Zemes iemītnieku sejas. Bet, ja cilvēku galvas varēja redzēt samērā labi, tad svešinieku ķiveru izliektie vairogi zem radziņu nojumēm nedeva iespēju saskatīt gandrīz nekā. Tikai cilvēku nemaldīgā intuīcija ļāva nojaust, ka no tumsas uz viņiem sasprindzināti un labvēlīgi raugās vērīgas acis.

Aicinājumu apmeklēt «Telūru» baltās figūras nepārprotami noraidīja. Viena no tām pieskārās savam skafandram un tad ātri izpleta rokas, it kā saplēšot kaut ko.

— Baidās, ka skafandri neizturēs skābekļa atmosfērā, — minēja Tejs Erons.

— Tāpat kā mēs, viņi grib iesākt ar tikšanos galerijā, — secināja Muts Angs.

Savienoti ar stingrām saitēm, abi zvaigžņu kuģi — sniegbaltais un metāliski spožais — nekustīgi karājās kosmiskajā tukšumā. «Telūrs» ieslēdza spēcīgus sildītājus, un tā apkalpes locekļi varēja doties uz galeriju savos parastajos darba tērpos — cieši piegulošos, zilos mākslīgās vilnas virsvalkos.

Galerijas pretējā galā iedegās zilgana gaisma — tāda, kādu var ieraudzīt tikai Zemes augstāko kalnu virsotnēs. Caurspīdīgās starpsienas, kas atdalīja divas dažādi apgaismotās kameras, šķita izveidotas no akvamarīna vai no sacietējuša jūras ūdens.

Klusumu galerijā pārtrauca tikai cilvēku paātrinātā elpošana. Tejs Erons ar elkoni aizskāra Afras plecu un sajuta, ka jaunā sieviete trīc. Komandiera palīgs uz mirkli pievilka biologi sev cieši klāt, un Afra atbildēja viņam ar ātru, pateicīgu skatienu.

Bet tad aiz starpsienas parādījās astoņi svešinieki. Vai tiešām tie bija svešinieki? Ļaucfis «neticēja savām acīm. Sirds dziļumos katrs taču gaidīja kaut ko gluži neparastu, nepieredzētu. Tāpēc jo lielāku pārsteigumu visiem sagādāja svešinieku apbrīnojamā līdzība ar cilvēkiem.

Vai maz varēja ticēt, ka šīs būtnes ieelpo visindīgāko no Zemes virsū sastopamajām gāzēm un peldas jebkurai Zemes radībai nāvējošās fluorūdeņražskābes jūrās?!

Proporcionāli ķermeņa apveidi, vidējs augums. Dīvaina, čugunpelēka āda ar sudrabainu un tai pašā laikā it kā asinssarkanu atspīdumu, kāds piemīt pulētai, sarkanai dzelzs rūdai — hematītam.

Apaļas galvas, apaugušas bieziem, zilganmelniem matiem… Taču visievērojamākais viņu sejās bija acis — neticami lielas, iegarenas, ar spilgti izteiktu slīpu šķēlumu. Tās aizņēma gandrīz visu sejas platumu, sniedzoties līdz pat deniņiem. Tirkīza, krāsas acu baltumi šķita neproporcionāli garj salīdzinājumā ar melnajām varavīksnenēm un zīlītēm.

Acu formai un lielumam atbilstošas taisnas uzacis sakļāvās augstu deniņos ar matiem, izveidojot platu leņķi. No pieres vidusdaļas lejup uz deniņu pusi tikpat taisnā līnijā, simetriski uzacīm, auga mati. Svešinieku piere drusku atgādināja horizontāli izstieptu rombu. Deguns viņiem, tāpat kā Zemes cilvēkiem, bija samērā īss un apveltīts ar lejup pavērstām nāsīm.

Nelielajā starp violetām lūpām tikpat dzidrā debess krāsā\kā acu baltumi mirdzēja divas līdzenas zobu rindas. Augšā seja šķita stipri paplašināta, bet zem acīm tā sāka krasi sašaurināties mazliet stūrainā zoda virzienā.

Svešinieku vidū bija sievietes un vīrieši. Sievietes varēja nojaust pēc slaido kaklu graciozā izliekuma, maigākiem sejas vaibstiem un daudz kuplākiem, kaut ari īsi apgrieztiem matiem. Vīriešiem bija lielāks augums, masīvāka ķermeņa uzbūve, platāks zods. Visumā dzimuma atšķirības likās tādas pašas, kādas vērojamas uz Zemes.

Afra pamanīja, ka svešo rokām ir tikai četri pirksti. Pēc savām proporcijām tie atbilda cilvēku pirkstiem, taču, acīm redzot, bija bez locītavām, jo liecās ļoti vienmērīgi, neveidojot stūrainus izciļņus.

Kājas nevarēja labi saskatīt: pēdas ieslīga mīkstajā grīdas segumā. Toties drēbes Zemes cilvēkiem parastajā gaismā izskatījās tumši sarkanas.

Jo ilgāk lūkojās astronauti, jo saprotamāks viņiem kļuva svešinieku eksotiskais skaistums. Visvairāk valdzināja viņu milzīgās acis, kas, izstarodamas draudzīgu domu kvēli, maigi un vērīgi raudzījās cilvēkos.