Ivan Jefremov - Čūskas Sirds

— Kādas acis! — Afra jūsmīgi iesaucās. — Ar tādām vieglāk kļūt par cilvēkiem nekā ar mūsējām, kaut arī mūsu acis ir brīnišķīgas!

— Kāpēc tā? — Tejs čukstēdams pajautāja.

— Jo lielākas acis, jo vairāk tajās tīklenes elementu un jo vairāk apkārtējās pasaules detaļu tās spēj uztvert.

Šajā brīdī viens no svešajiem paspēra soli uz priekšu un aicinoši pamāja ar roku. Galerijas viņā pusē nodzisa apgaismojums, un Kari Rams ieslēdza fluora planētas zilgano gaismu.

Astronauti izdarīja dažus uzņēmumus un ievadīja nelielā slūžā virstoņu reproduktoru. Svešie satvēra to un uzstādīja uz trijkāja. Tad Kari Rams pavērsa pret reproduktora antenas kausiņu šauru radioviļņu kūli, un baltā zvaigžņu kuģa galerijā sājia skanēt Zemes valoda un muziķa. Tādā pašā veidā svešiniekiem nodeva gaisa analizatoru, kas ļāva noteikt viņu planētas atmosfēras sastāvu, spiedienu un temperatūru. Kā jau bija gaidāms, temperatūra baltajā kuP-izrādījās zemāka nekā uz mūsu planētas un nepārslēdza septiņus grādus. Atmosfēras spiediens bija augstāks nekā Zemes virsū, bet smaguma spēks gandrīz vienāds.

— Viņi paši droši vien ir siltāki, — ieminējās Afra. — Arī mēs taču esam siltāki par apkārtējo vidi. Es domāju, ka viņu ķermeņa temperatūrai jābūt ap četrpadsmit grādu.

Svešie atsūtīja savus aparātus ar režģiem pārklātās kastītēs, kas ļoti apgrūtināja to uzdevumu noteikšanu.

No vienas kastītes atskanēja augstas, dzidras, it kā tālumā gaistošas skaņas. «Telūra» ļaudis saprata, ka svešie dzird augstākus toņus nekā Zemes cilvēki. Un, ja tikai viņu dzirdes diapazons nav daudz plašāks kā cilvēkiem, tad mūsu runas un mūzikas zemākos toņus fluora planētas iemītnieki droši vien nedzirdēja.

Pēc brīža svešie atkal iededzināja cilvēku acīm parasto gaismu. Caurspīdīgajai starpsienai tuvojās divi fluora planētas iemītnieki — vīrietis un sieviete. Abi nesteidzīgi nometa tumši sarkanos tērpus un, sadevušies rokās, sastinga, pēc tam sāka lēni griezties, ļaujot apskatīt savus ķermeņus. Fluora planētas iemītnieku auguma harmoniskās proporcijas pilnīgi atbilda Zemes cilvēku skaistuma jēdzienam. Nedaudz skarbāki apveidi, asākas iedobumu un izliekumu līnijas tikai izcēla svešo ķermeņu skulpturālo pilnību.

Viņu galvas skaisti un lepni vainagoja augstos kaklus; vīrietim bija strādnieka un cīnītāja platie pleci, bet sievietes — domājošo būtņu mātes — platie gurni nekādi nemazināja iespaidu par viņas intelektuālo spēku.

Kad svešie aicinoši pamāja ar roku un nodzēsa dzelteno Zemes gaismu, cilvēki zināja, kas viņiem jādara.

Pēc komandiera lūguma pie caurspīdīgās starpsienas nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Neraugoties uz īpatnējo apgaismojumu, kurā ķermeņi ieguva aukstu zilgana marmora nokrāsu, astronauti sajūsmā uzelpoja — tik spilgts un pārliecinošs bija viņu biedru skaistums. To, liekas, saprata arī svešie, jo saskatījušies viņi sāka rosīgi apmainīties ar žestiem.

Pēc kāda laika svešie pabeidza filmēšanu, ieslēdza gaismu un izvirzīja uz priekšu zaļu ekrānu, uz kura parādījās mazas figūriņas. Tās kāpa stāvā kalnā un nesa kaut kādus lielus priekšmetus. Tikusi kalna virsotnē, katra figūriņa nometa savu nastu un apgūlās. Tā, acīm redzot, bija multiplikācijas filma, kas liecināja par nogurumu, vēlēšanos atpūsties. Arī Zemes cilvēki sajuta, cik ļoti viņus nogurdinājusi sasprindzinātā gaidīšana un daudzie neparastie iespaidi. Fluora planētas iedzīvotāji, acīm redzot, bija cerējuši sastapties ar citām domājošām būtnēm un attiecīgi sagatavojušies, radot, piemēram, šādas «sarunu» filmas.

«Telūra» apkalpe, kas šādu tikšanos nebija gaidījusi, tomēr atrada izeju no sarežģītās situācijas. Astronauti nolika pie starpsienas uzmetumu reproducēšanas ekrānu, un kuģa mākslinieks Jass Tins ātri uzskicēja uz tā vairākas zīmējumu sērijas. Vispirms viņš attēloja nogurušus cilvēciņus, tad uzzīmēja jocīgu seju ar tik jautājošu izteiksmi, ka svešie atdzīvojās tāpat kā pirmīt, kad viņu priekšā nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Pēc tam mākslinieks uzskicēja Zemes orbītu ap Sauli un sadalīja to divpadsmit daļās. Svešie drīz atbildēja ar līdzīgu shēmu. Abās pusēs ieslēdza metronomus, kas palīdzēja noteikt mazo laika iedaļu salīdzināmos lielumus. Pamatojoties uz tiem, izdevās noskaidrot, ka fluora planētas diennakts ilgst četrpadsmit stundas, bet gads — deviņsimt diennaktis pēc Zemes laika rēķina.

Pārtraukumam, ko ierosināja svešinieki, vajadzēja ilgt piecas stundas.

Dziļi saviļņoti un mazliet apmulsuši, ļaudis atstāja galeriju. Drīz abos caurules galos nodzisa ugunis, tika izslēgts arī kuģu ārējais apgaismojums. Abi milzeņi likās sastinguši telpā, it kā viss dzīvais tajos būtu aizgājis bojā — pārledojies izplatījuma šaušalīgajā salā un tumsā.

Bet kuģu iekšienē dzīve, kvēla, zinātkāra un darbīga, nenorima ne mirkli. Cilvēka bezgala atjautīgais prāts meklēja arvien jaunas un jaunas iespējas, kas ļautu kosmosa tālēs dzimušiem domu brāļiem dot kaut cik pilnīgu priekšstatu par atziņām un cerībām, ko Zemes iemītnieki izauklējuši gadu tūkstošos — gan sūrā darbā, gan ari briesmās un ciešanās. Par zināšanām, kas cilvēku atbrīvoja vispirms no mežonīgās dabas untumiem, tad — no mežonīgās iekārtas patvarībām, no slimībām un priekšlaicīga vecuma un pēdīgi izveda viņu bezgalīgajos kosmosa plašumos.

Otrā tikšanās galerijā sākās ar karšu demonstrējumiem. Kā Zemes cilvēki, tā fluora planētas iedzīvotāji nepazina šajās kartēs atzīmēto zvaigznāju apveidus. (Tikai daudz vēlāk Zemes astronomiem izdevās precīzi noteikt fluora planētas zilā spīdekļa atrašanās vietu.) Svešā kuģa ceļš veda uz kādu zvaigžņu kopu Čūskneša ziemeļu nomalē un šķērsoja «Telūra» kursu, kad tas skāra Herkulesa zvaigznāja dienvidu robežas.

Tikmēr svešinieku galerijā uzstādīja prāvu sarkana metala režģi. Režģa aizmugurē kaut kas uzvirpuļoja, plāksnes nodrebēja, pagriezās ar šķautni pret skatītājiem un pazuda. Režģa vietā parādījās gigantisks tukšums, kurā pa slēgtām orbītām joņoja apžilbinoši zilas lodes — fluora planētas pavadoņi. Drīz kļuva redzama arī pati planēta. Blīva zilu mākoņu josta apvija tās ekvatoru. Poli un polārās zonas zaigoja pelēcīgi sarkanā spīdumā, bet mēreno joslu mirdzošais baltums atgādināja svešā zvaigžņu kuģa virsmu. Šeit, caur tvaikiem vāji piesātināto atmosfēru varēja nojaust kontinentu, jūruun kalnu apveidus. Planēta bija lielāka par Zemi. Atrā griešanās radīja tās apkārtnē varenu elektrisku lauku. Ceriņkrāsas kāvu strēles, izšaudamās no planētas ekvatoriālās joslas, ielauzās tālu izplatījumā.

Nemanīdami laika ritumu, astronauti stāvēja pie caurspīdīgās sienas, aiz kuras nezināma ierīce turpināja satriecoši reāli uzburt fluora planētas ainavas. Zemes cilvēki ieraudzīja fluorūdeņraža okeāna violetos viļņus, kas-apskaloja melnas smiltis, sarkanas klintis un sudrabainā mēness gaismā spīguļojošas kalnu nogāzes. Jo tuvāk poliem, jo dzidrāks kļuva gaiss un jo spožāks un tīrāks fluora planētas violetā spīdekļa starojums.

Ar spilgtu opāla mirdzumu izcēlās apaļas, vaļņveidīgas un lēzeni krokotas kalnu virsotnes. Dziļas ielejas, kas sniedzās no polārajiem kalniem līdz dienvidjūru izrobotajiem krastiem, tinās zilā pakrēslī. Jūras līčus vietvietām klāja dūmakaina opalescējošu mākoņu sega. No sarkana metala un zaļiem akmeņiem celti gigantisku ēku kompleksi aptvēra jūru krastus un pa vertikālajām ielejām aizstiepās polu virziena. Šos milzīgos, no liela augstuma redzamos ēku savirknējumus vietām šķīra plašas zaļganzilu augu joslas vai plakani kalnu kupoli, kas vizuļoja gluži kā mēness akmeņi. Bet polu apaļās fluorūdeņraža ledus cepures atgādināja Zemes cilvēkiem milzīgus safīrus.