Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Ak, kundze, tu jokoji! Tu nedusmojies?

— Dusmojos! Bet nespēju tevi ilgāk mocīt. Un viņu arī. — Taīda norādīja uz kaktu, kur baltāks par krītu stāvēja Roika vecākais dēls — sasprindzis, gatavs lēcienam.

— Vai es varu iet? — meitene vaicāja, noliekdamās, lai paceltu hitonu.

— Ej! Un tas tev būs par piemiņu! — Taīda iecirta auklei tādu pliķi, ka uz ādas palika pirkstu nospiedumi, un meitene iespiedzās.

Erīda viņu apveltīja ar otru pliķi un iegrūda dunku mugurā. Meitene aizdrāzās uz sievietēm ierādītajām telpām.

— Nestāvi kā zemē iemiets, — Taīda sacīja Roika dēlam. — Esi vīrietis, ej un nomierini.

Jauneklis pazuda kā vēja aizpūsts.

— Tu viņai iesiti tā, ka asaras saskrēja acīs, — Erīda pārmeta.

— Nezinu, kuram būs jāraud, — Taīda atbildēja, pūzdama elpu uz pirkstiem, — tāda muskuļota meitene! Un tagad, mana mīļā Erīda, nodarbosimies ar tevi.

— Tu šodien valdi, ak, lauvien, — Erīda pajokoja, ar zināmām bažām raudzīdamās draudzenē.

— Par lauvieni tūliņ pārvērtīsies tu, — Taīda pasolīja un aizveda draudzeni uz savu kambarīti, kuram durvis bija uz stūres paaugstinājumu, nevis uz kuģa pakaļgala telpām, kas pa brauciena laiku bija iekārtotas sievietēm.

— Nostājies man pretī un turi spoguli. Nē, ne jau tā, pagriez pret sevi! Aizver acis!

Erīda paklausīja, pazīdama Taīdas patiku uz negaidītām un arvien aizraujošām izdarībām.

Taīda sadabūja rūpīgi noslēptu liedināta sudraba kārbu un izņēma diadēmu, kas bija darināta kā divas no zaļā zelta stieples izvītas čūskas. Rāpuļu galvas bija platākas par ķermeni, kā Nāgam Eridu templī, tās krusteniski aizgriezās katra uz savu pusi un katra atvērtajā mutē turēja sardoniksa — joslaina balti melna ahāta — lodīti. Atēniete šo rotu uzlika Erīdai galvā. Tā bija tieši laikā — un nav jau brīnums. Trijās dienās pēc Taīdas pasūtījuma to bija darinājuši Aleksandrijas labākie meistari. Diadēmas vai pieres rotas vietā viņiem bija iznācis etiopiešu valdnieces kronis.

— Tagad skaties!

Erida neno valdi ja izbrīna saucienu.

— Acis es liku izveidot no safīra, tādā pašā krāsā kā tev, nevis no rubīna kā ebreju skaistuļu amuletos, — apmierinātā Taīda sacīja.

Diadēma apbrīnojami piestāvēja draudzenes melnajiem matiem un tumšās kaparkrāsas ādai.

— Tas man? Kādam nolūkam?

— Es par to domāju jau Aleksandrijā. Toreiz nekā neteicu. Mēs braucam uz zemēm, kur cilvēki ar tādu ādas krāsu kā tev nonāk vai nu kā vergi, vai arī kā valdnieku dzimtas viesi. Tad nu, lai tevi neuzskatītu par verdzeni, tu valkāsi rotu, kādu var valkāt tikai ļoti augstas kārtas sievietes. Atceries to un staigā kā valdnieka meita. Un barbariskās Nāgu indeszobu kaklarotas vietā…

— Es to neņemšu nost! Sī atšķirības zīme ir vērtīgāka par jebkuru citu!

— Labi, tikai tai virsū uzvelc, lūk, šo. — Taīda lādītē sadabūja un apsprādzēja Erīdai ap kaklu debeszilo berilu kaklarotu.

Tu aldod man Ķibeles virspriesterienes dāvanu? — Erīda izsaucās;

Kamēr lu to valkāsi, nevienam nebūs šaubu par tavu stāvokli. Ta ir īsta valdnieku rota!..

Beidzot pienāca brīdis, kad tuvojās Kipra. Atēniete piespieda rokas pie krūtīm tā bija īpaša satraukuma pazīme. Kuģis tuvojās Vidusjūras dzimtajam stūrītim, kaut attālam, tomēr līdzīgam visām citām Grieķijas salam. Pēc tik daudziem svešās zemēs pavadītiem gadiem bija pienācis tikšanās brīdis ar dzimteni. Trejgalotņu Olimpa vifsotne, kas parasti slēpās aiz mākoņiem, gluži skaidri pacēlās virs zilā dūmakā tītiem kalnu meža biezokņiem. Pēc Taīdas rīkojuma kuģa priekšnieks nebrauca iekšā cilvēku pilnajā Pafā, bet aplieca loku ap Ziemeļu zemesragu un iebrauca Zelta Līcī, kur atradās atēnietes draugu īpašumi.

Žilbinošais gaiss un zilzilais līcis, kas amfiteātra veidā ieskāva purpurkrāsas pakalni, lika Taīdai justies kā dzimtajā Atikā. Akmens piestātne, balts ceļš kalnā, uz kura terasēm zem cipresēm, platānām un kuplām priedēm bija novietojušās ar iesārtiem māliem krāsotas mājiņas. Dzidra avota straumīte, kas no augstumiem krita lēzenā krastmalas baseinā, izšķīzdama sīkās lāsītēs. Augstāk par mājām stiepās tumšzaļās miršu joslas, ko izraibināja balti ziedi — tā bija vasaras karstākās daļas pazīme. Jūras krasta savdabīgā smarža saulainā vasaras dienā atmodināja bērnības atmiņas par dzīvi Atikas ciematā pieaugušo maigajā gādībā. Un Taīda, nosūtījusi kuģi atpakaļ ar pateicības vēstuli Ptolemajam, itin kā iegremdējās bērnībā.

Katru dienu viņa kopā ar Eirānu, tās aukli un Erīdu aizīrās uz līča rietumpusi, ko aizsargāja garš zemesrags, kurš ietiecās jūrā kā pūķa mugura. Viņas peldējās līdz pagurumam, kāpaļāja pa klintīm, košļāja bērnībā iemīļotos saldos brūnos radziņus un apšaudīja cita citu ar to cietajiem graudiem, kas spīdēja kā metāls. Izrādījās, ka Taīdas draugiem ir vesels bars meitenīšu vecumā no astoņiem līdz divpadsmit gadiem — pašu meitas un radu bērni, kalpu un vergu bērni. Pēc sensena paraduma tās visas rotaļājās kopā: aizrautīgi spēlēja sunīšus, pina vainagus un, ar ziedu vītnēm izrotājušās, dejoja trakulīgas dejas svelmainajā saulē vai arī gluži kailas spoža mēness gaismā; nira, mēģinādamas atrast kādu stūrīti, kur no zvejniekiem būtu paglābušies asinssarkano koraļļu pudurīši. Vai arī pilnmēness naktīs sacentās, kura iepeldēs tālāk līcī pa sudrabaino mēness celiņu ar kausu rokā, lai ziedotu Tetīdai, Poseidonam un Hekatei.

Taīda un Erīda piedalījās šajās izpriecās, it kā viņām būtu trīspadsmit gadu — tas noslēpumainais vecums, kad meiteņu ķermeņos iestājas līdzsvars visa auguma attīstībā un GajaZeme atmodina gaišredzības un savas sūtības neapzinātas izpratnes spēkus, kad nostiprinās saites ar Vareno Māti, Artemīdu un Afrodīti.

Dažreiz Taīda un Erīda paņēma nelielos, bet spēcīgos Kipras zirdziņus, kas labi kāpelēja pa kalniem. Pēc Boanergosa nāves atēniete vairs negribēja iegādāties pati savu zirgu. Vai arī, tāpat kā senāk Ekbatanās kopā ar Hēsioni, kājām kāpa kalnos pa stāvām takām, izraudzījās stipri uz āru izvirzītu klints izcilni, kas briesmīgā augstumā karājās gaisā, ua iekārtojās uz tā.

Erīdu augstums apreibināja. Acīm zibot, melnā priesteriene, galvu atmetusi, dziedāja savādas dziesmas viņai pašai nezināmā valodā — tās viņa agrā bērnībā bija iemācījusies templī, bet varbūt vēl agrāk tagad aizmirstājā dzimtenē. Bez gala un sākuma stiepās skumīga meldija, un piepeši izlauzās saskanīgi, kaislības un naida pilni vārdi un pacēlās pret skaidrajām debesīm kā sauciens pēc taisnīguma. Nāsis Erīdai iepletās, zobi zibēja, acis baigi satumsa. Taīdas sirds sāka atsaukties šai trauksmei. Sī burvju dziesma izraisīja vēlēšanos nostāties klints malā, plati atplest rokas un mesties lejā — tumši zaļajos piekrastes mežos, kas no šejienes izskatījās kā sūnu sega.

Taīda augstuma nebaidījās, tomēr apbrīnoja Erīdas aukstasinību, jo tā varēja nostāties ar muguru pret bezdibeni pie pašas kraujas malas un vēl norādīt draudzenei uz kaut ko pamanītu.

Bruņojušās ar šķēpiem, viņas devās arī krietni tālākos ceļojumos. Taīda gribēja, lai draudzene izjūt visu Kipras mežu un kalnu burvību, tik līdzīgu sirdij mīļās Grieķijas dabai.

Birzis, kurās kuplas garskuju priedes un ozoli ar ieapaļām, sīkrobainām, ļoti tumšām lapām un sarkanu mizu mijās ar milzu kastaņām, riekstkokiem un liepām, — It) visu Erīda redzēja pirmo reizi, tāpat kā slaido spēcīgi smaržojošo, cipresēm līdzīgo kadiķu mežus vai arī kādas eitas kadiķkoku šķirnes melnās, drūmās saaudzēs, no lapai vēdīja ass uzmundrinošs aromāts.