Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Lai parotaļātos un parunātos ar meitu, Taīda nošķīrās nomaļā vietā — starp kuģa pakaļgala virsbūvi un klāja malu, kas pret vēju un šļakatām bija nožogota ar meldru pīteņiem. Kādā no šīm sirsnīgajām sarunām mazā Eirāna pārsteidza Taīdu ar savu sapni kļūt par hetēru. Bērna naivumā Eirāna runāja par bagātīgajām dāvanām, kādas saņem hetēras, par dzīrēm ar mūziku un dejām, par cieņu, kādu izrāda vīrieši, kas krīt hetērai pie kājām no viena viņas skatiena.

Jo vairāk māte rauca pieri un platāk smaidīja Erīda, jo daiļrunīgāk meitene pūlējās pierādīt savu taisnību. Beidzot viņa nonāca līdz skūpstu un vīriešu maigo apskāvienu apjūsmošanai.

Nokaitinātā Taīda saprata, kā vārdus meitene atkārto, taču apvaldījās un sāka meitai pacietīgi izskaidrot, ka viņai sastāstītas blēņas: lai ar ko cilvēks, bet it īpaši sieviete, nodarbotos, dzīvē nekas nerisinās tik viegli un priecīgi.

— Mums, sievietēm, dievi nemaz nav devuši dzīvē tik daudz ceļu, — viņa klusi stāstīja meitai, glāstīdama viņas taisnos kastaņbrūnos matus un ielūkodamās brūnajās acīs, — tādēļ ikviens ceļš jāizraugās apdomīgi. Ir jāzina un jāapsver visas spējas, ko mums devuši dievi, un iespējas tās izkopt. Hetēras ceļš ir viens no grūtākajiem. Tas ir līdzīgs mākslinieka, mūziķa, arhitekta dzīvei. Kurš vīrietis gan būs tāds nelga, ka kļūs par mūziķi, ja viņam nav dzirdes? Bet meitenes bieži vien iedomājas, ka ar jaunības pievilcību, skanīgiem smiekliem un vieglu gaitu pietiek, lai gūtu panākumus. Nē, tā tas nav. Daži gadi, un tad viss beidzas cūcīgā dzīvē, iedzeršanās kopā ar rupjiem, lopiskiem svešiniekiem ostu graustos. Pat ja tev ir lielisks augums, daiļa seja, brīnišķīgi mati un nelielas dziedātājas un dejotājas dotības — ar visu to tu vari kļūt tikai par nebrīvu aktrisi, kas no trupas vadītāja bieži saņem dunkas. Bet, lai kļūtu par labu hetēru, tev bez skaistas ārienes un grācijas vēl ir vajadzīga izcila atmiņa, jāprot lasīt trīs dialektos, jāmīl un jāatceras vēsture, jāpārzina filozofisko mācību pamati. Tad tu ar dzejniekiem un filozofiem varēsi sarunāties kā līdzīga ar līdzīgiem un pacelsies pāri mazāk apdāvinātiem vīriešiem. Arī ar to ir par maz! Tev jāprot ģērbties ar nevainojamu gaumi, jāizprot tēlniecība un glezniecība, varbūt jāzīmē pašai. Jāprot iepazīt cilvēkus no pirmā acu uzmetiena, jāprot pakļaut sev vīriešus, neapspiežot viņu gribu, jāprot būt namamātei simpozijos. Vēl tev jāaizraujas ar atlētiku, tādu, kurā tu varētu sacensties ar vīriešiem. Es, piemēram, esmu laba jātniece un vēl labāk peldu, šai ziņā es varu mēroties spēkiem ar kuru katru vīrieti. Es tev pagaidām nestāstu vēl daudz ko citu, kaut vai to, ka ir nepieciešama spartieša izt.uriba, barbara spējas nenoreibt, vīnu dzerot, Krētas vērša veselība. Ja tev būs visu te uzskaitīto spēju pazīmes un tu no sešu līdz trīspadsmit gadu vecumam mācīsies Korintas skolā, un šie septiņi gadi būs slacīti ar tavām bērna asarām par apvainojumiem, pārbaudījumiem, pūliņiem un sodiem — tad tu patiešām kļūsi par slavenu hetēru! Ja vien tev veiksies, ja tu nesaslimsi un tavs skaistums pirms laika nenovītīs…

Taīda atlaidās pret pītā sēdekļa atzveltni un aizvēra acis, it kā atmiņu nogurdināta. Apklususī Eirāna ilgi klusēja, piekļāvusies mātei, un tad sacīja:

«Te domāti sengrieķu valodas dialekti, kas diezgan ieverojami atšķiras cits no cita». (Autora piezīme.)

— Es sapratu, māt! Es vairs negribu būt hetēra.

— Tu esi saprātīga un apdomīga, par savu piesardzīgo gudrību izdaudzinātā valdnieka meita. Ej pagulies, tuvojas tveice. Un atsūti pie manis aukli.

Tiklīdz meitene aizgāja, Taīda pielēca kājās un nepacietībā vairākas reizes pagājās šurp un turp pa klāju. Erīda viņu apskāva, labi pazīdama draudzenes noskaņojumus.

— Nekas jau nav noticis, tikai meiča ir nobriedusi laulības dzīvei un murgus, kas jauc viņai galvu, izklāsta Eirānai.

— Esmu pārāk maz nodarbojusies ar meitu, ja jau…

— Tā taču ir tava, nevis aukles vaina! — Erīda smaidīja.

Taīda piecirta kāju un piepeši iesmējās.

— Tev taisnība. Bet es viņai parādīšu hetēru!

— Vēlu tu esi sākusi izrādīt valdnieces dusmas. Ja gribi zināt, arī tā ir tava vaina.

— Kādā ziņā, tu taisnības dieviete?

— Neesi bijusi pietiekami vērīga. Meitēnam ir laiks iziet pie vīra. Viņa iztērēs savus spēkus tukšās ilgās, viņas tvirtās krūtis kļūs slābanas bez mīlestības. Kurš tad būs vainīgs? Vecākā! Meiča dzīvo pie tevis, tad arī esi viņai mātes vietā.

— Tīrais posts ar izglītotām meitenēm no labām ģimenēm. Agri salasījusies visu ko!

— Varbūt tieši par taviem piedzīvojumiem? Jau uzrakstīts daudz grāmatu par Aleksandru un viņam tuviem cilvēkiem…

Atskrēja aukle — strauja, kuplkrūtaina meitene ar melnām sapņainām acīm un garām skropstām.

— Pasauc Roiku! Saki, lai ņem līdzi kādu virves galu.

Vecais tesālietis atnāca, nogaidoši raudzīdamies Taīdā.

— Izģērbies! — atēniete pavēlēja auklei, kas pārsteigta blenza saimniecē.

Erīda, smaidu slēpdama, parāva viņas hitona sprādzes, īsta grieķiete būdama, meitene nevalkāja neko citu kā vien virsējo apģērbu.

Taīda pieskārās meitenes krūtīm, nogrozīja galvu un pavaicāja:

— Tu esi tās ierīvējusi ar velnarutka sulu? Vai sen jau?

— Pianepsionā būs otrā gada piektais mēnesis, — aukle nošļupstēja.

— Neprātīgā! Būtu aprunājusies ar mani… Nu viņas tev paliks tādas cietas kā akmens!

— Lai paliek! — meitene kļuva drošāka.

— Vai tad velnarutka sulai piemīt tāds burvju spēks? — Erīda brīnījās.

— Ja krūtis ir mazas, šī sula liek tām augt lielākām un uz visiem laikiem tās nostiprina. Tikai tas jādara, ievērojot stingru mēru, bet mūsu muļķite, man šķiet, ir pārcentušies.

— Tā atkal ir tava nevērība, — Erīda stingri sacīja, — saimniecei reizēm vajadzētu aizstāt māti.

— Jā, mana taisnīgā draudzene, tev taisnība, — Taīda teica, kritiski noskatīdama aukles ziedošo augumu.

— Valdniec… kundze… es nezinu, par ko ir…

— Nē, tu zini gan! — Taīda pārtrauca, cenzdamās piešķirt balsij vajadzīgo niknumu. — Tu esi sasapņojusies par mīlestību, gribi kļūt par hetēru un esi ar saviem murgiem piedzinusi pilnu galvu manai meitai.

— Kundze, es tikai stāstīju, ko biju lasījusi!

— Nav tiesa! Tu pieliki klāt pati savus sapņus. Es tos piepildīšu. Ej tāda, kā stāvi, uz turieni, kur mitinās mūsu jūrnieki. Tu sniegsi viņiem baudu līdz kuģojuma beigām. Tu sāksi savu kalpošanu Afrodītei. Jūrnieki ilgojas pēc sievietēm, viņu skūpsti ir dedzīgi, augumi spēcīgi, skāvieni nenogurdināmi. Ko tev vēl vajag?

— Valdniec!

Esmu aizliegusi atgādināt manu titulu! Aizmirsti to!

Kundze, pažēlo! Es nedomāju… negribēju…

Tu negribi kalpot Afrodītei, atdodama savu jostu kuģim? Tad tu esi ļaunprātīgi mulsinājusi manu meitu! Tavi vārdi bijuši liekulīgi, un tevi vajag atdot Jūras Vecim.

Nemanāmi pamirkšķinājusi ar aci, Taīda pavēlēja tesālietim:

— Roik! Sasien viņai rokas un kājas un iemet viņu jūrā!

— Tēvoci Roik! Jūs to nedarīsiet! — meitene iebrēcās.

— Darīšu gan! Dod šurp rokas! — sacīja vecais karavīrs, briesmīgi atiezis zobus.

Meitene nokrita Taīdai pie kājām drebēdama un raudādama.

— Pietiek. Spēle ir beigusies! — atēniete piepeši iesmējās. — Celies. Turpmāk desmit reizes apdomā, pirms kaut ko stāsti Eirānai.