Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Tu esi viņam devusi krētiešu asinis un līdz ar tām bezgalīgu mīlestību uz jūru. Un ko tu gribētu mazajai Eirānai?

— Lai viņu audzina Pentanasa, mana draudzene no senas dzimtas, kuras pārstāvju vārdi salas pieminekļos ir iekalti ar kipriešu rakstu zīmēm. Es gribu, lai viņa kļūst par labu sievu. Viņai piemīt tavs lietišķais prāts, piesardzība visās lietās un, man šķiet L arī tālredzība. Aleksandra impērijas sadalīšanu un Ēģiptes izvēlēšanos es vēl arvien uzskatu par paraugu tavai gudrībai valsts lietās!

— Ēģipti es izraudzījos vēl viena apsvēruma dēļ. Te es valdu pār svešām tautām un veidoju jauno valsti pēc saviem ieskatiem, izraudzīdamies varai vispiemērotākos cilvēkus. Nelaimes brīdī mani arvien aizstāvēs tie, kuru labklājību nodrošinājusi mana valdīšana. Neatkārtosies aklā skaudība, apmelojumi, kautiņi un sāncensība spēcīgu, bet tumsonīgu senu dzimtu pēcteču starpā, jo tieši tādi cilvēki neļāva Grieķijai uzplaukt tā, kā būtu varējusi uzplaukt zeme, ko apdzīvo tik diža tauta. Tās labākie pārstāvji vienmēr tikuši apmeloti un apkaunoti. Aristokrātu pateicība visizcilākajiem cilvēkiem bija nāvessods, izraidīšana, nodevība un ieslodzīšana. Atceries Periklu,

Feidiju, Sokrātu, Platonu, Temistoklu, Dēmostenu!.. Vēl vienu kausu, tagad manu, atvadu kausu! — Ptolemajs pacēla kristāla kausu, pacēla un piepeši apstājās. — Pēc visiem šiem gadiem man nav nekā, ko tev pārmest, izņemot vienu. Vai gribi zināt, ko?

Taīda ieinteresēta pamāja ar galvu.

— Kā tu varēji pieļaut, ka tiek pārdota sudraba Anadiomene, kas veidota pēc tevis? Vai gan tu nezināji, cik ļoti es mīlu tevi un sievietes skaistumu, un visu, kas saistīts ar tevi?

— Es neko nesmu pieļāvusi. Tā bija likteņa griba. Līsips statuju bija paredzējis Aleksandram, bet valdniekam sākumā nebija laika, un tad viņš drīz vien nomira. Tu tolaik nevarēji domāt par skulptūrām. Taču es esmu priecīga, ka Anadiomene nonākusi Indijā. Tur ir pavisam īpatnēja attieksme pret sievietes skaistumu, bet, ja GrieJ ķijā viss rit tā kā pašlaik, es neesmu pārliecināta, kaļ sudraba statuja saglabātos, pat ja tā būtu novietota! templī.

— Ko lai saka, tev ir taisnība, un es savu pārmetumu ņemu atpakaļ. Starp citu, Seleiks, kad glābās pie manis, stāstīja par saviem Indijas karagājiena plāniem. Es viņam devu padomu atsacīties un atstāt savu Indijas daļu Čandraguptam. Un Seleiks atbildēja, ka atstāšot, ja tas došot pretī piecsimt ziloņu!

— Viņš ir jauks, šis gigants un gigantu kolekcionētājs!

— Vīrieša skatījumā viņš tik jauks nemaz nav. Ziloņi — tas ir varens kaujas spēks, kustīgs, labāks par falangu un smagi bruņotajiem jātniekiem. Ne jau velti Seleiks vāc kopā ziloņus savai armijai. Mēs abi esam draugi, bet vai ar mani un maniem mantiniekiem būs draudzīgs viņa mantinieks?… Lai varētu noturēties pretī viņa ziloņiem, man vajadzēs iegādāties savus. Indija man nav pieejama, tāpēc es ziloņus gādāšu no Lībijas. Un te nu patiesi nenovērtējamas būs tevis savāktās ziņas par ceļiem uz dienvidiem, it īpaši par kuģojumiem uz Puntu. Esmu jau licis sagatavot kuģus, tie pa Sarkano jūru dosies uz Labo Smaržu zemesragu un tālāk, turp, no kurienes ēģiptieši veda dažādus dzīvniekus. Lībijā ziloņi ir citādi nekā Indijā, tiem ir lielākas ausis, milzīgi ilkņi un slīpas muguras, tie ir mežonīgāki un grūtāk pieradināmi. Tomēr kaujā tie ir pat labāki par Indijas ziloņiem, jo ir negantāki un drosmīgāki. Vai gan likteņa līkloči nav savādi? Seleikam tu ar savu statuju palīdzēji iegūt ziloņus, bet man vēl jo vairāk — uzzināt vietas, kur tos var iegūt. Vēlreiz tev pateicos!

— Ir ataususi diena! — Taīda atgādināja valdniekam, kurš bija pārāk aizrāvies. — Berenīke būs nomocījusies, un man ari ir laiks iet.

Ptolemajs un Taīda ziedoja vīnu dieviem, apskāvās un saskūpstījās kā brālis ar māsu. Atēniete pamodināja Eridu, kuru bija iemidzinājusi strūklakas šalkoņa. Abas kājām devās uz savu māju, modinādamas garāmgājējos tādu pašu sajūsmu kā pirms daudziem gadiem. Četrdesmit gadus vecajai Taīdai un trīsdesmit piecus gadus vecajai melnajai priesterienei neviens nebūtu devis vairāk kā piecdesmit gadus par abām kopā.

— Ja tu zinātu, cik viegli ir eksomīdā!—Taīda izsaucās. — Un nav jādomā par saviem žestiem, vārdiem, sejas izteiksmi, lai ar tiem nesamulsinātu pavalstniekus. Tagad man pavalstnieku nav, un es nevienam neesmu pateicību parādā! Es drīkstu dziedāt, kaut neesmu dziedājusi tik sen, ka.varbūt pat esmu pazaudējusi balsi.

— Viena pavalstniece tev ir vienmēr, — Erīda smiedamās glaimīgi paklanījās pēc aziātu paražas.

Atēniete apstājās, uzlūkodama draudzeni. Erīda neizpratnē uzrauca uzacis.

— Tu man atgādināji kādu svarīgu darīšanu. Gandrīz būtu to aizmirsusi!

— Kādu tad?

— Gan redzēsi! Zinu jau, tevi ķircināt ar mājieniem ir veltīgi. Es tikai vēl neesmu visu līdz galam izdomājusi.

Pēc nomodā pavadītās nakts nogurusi, Taīda ar baudu nodevās peldes un spēcīgas joniešu masāžas tīksmei. Viņa nogulēja visu dienu līdz pat tumsai, bet pusi nakts nosēdēja uz terases, pārdomādama gaidāmo tikšanos ar dēlu. Leontiskam tagad bija apmēram piecpadsmit gadu, tuvojās efēba vecums. Taīda nolēma apvienot atkalredzēšanos ar dēlu un sastapšanos ar jūru. Viņi aizbrauks uz Faras salu, turp, kur Nearhs bija viņai krūmos un smiltīs rādījis krētiešu celtņu drupas. Tur viņa bija nirusi, vi}ņiem šļakstoties un kaijām brēcot tukšajā krastmalā… Tagad viņa paņems līdzi Eridu. Vēl nav īsti zināma draudzenes attieksme pret jūru. Būtu bēdīgi, ja draudzene to uzņemtu citādi nekā Taīda pati. Nav mazums cilvēku, kurus jūra uztrauc, kuriem tā izraisa nelabumu vai gluži vienkārši iedveš bailes…

Atēniete būtu varējusi neraizēties. Šī diena viņai kļuva par īstiem svētkiem. Laiva, balta kā gulbis, šķēla zilos viļņus, kas to viegli un maigi šūpoja. Leontisks bija stalts — tāpat kā māte, ar tādām pašām pelēkām acīm un kaparkrāsas iedegumu kā Taīdai un jau ar pūciņām uz virslūpas; dēls visu ceļu līdz Faras ziemeļu krastam nenovērsa no mātes sajūsmas pilnās acis. Daļa krastmalas jau bija izbūvēta ar rūpīgi tēstiem akmeņiem, kas bija novietoti uz senās krētiešu ostas gigantiskajiem klintsbluķiem. Atstājuši laivu pie rietumu piestātnes, Taīda ar Leontisku un Erīdu devās uz krastmalas attālāko nostūri. Zem stāvās sienas tumsa dziļš ūdens. Neviļus atdarinot Aleksandru, Taīda izlēja jūrā vīna un smaržīgās eļļas sajaukumu un lika Leontiskam labi tālu iemest zelta eļļas trauku.

— Tagad ļausimies Tetīdai»! — viņa līksmi izsaucās.

Leontisks nekautrējās no kailuma tāpat kā viņa māte.

Zēns izģērbās un ienira ūdenī. Vienmērīgi uzplūstošās bangas salas tuvumā izšķīda sīkos ātri ritošos viļņos, kas augstu stāvošajā saulē zaigoja kā ametista spoguļi.

— Māt, nāc! — Leontisks aicināja, ar spēcīgiem vēzieniem aizpeldēdams tālāk, kur viļņi vēlās gausāk un draudīgāk, izsliedamies kā smagi milzeņi. Delfīnu bars parādīja stūrainās spuras un melnās muguras, pietuvodamies peldētājiem. Elpu aizturējusi, Taīda ieslīdēja blīvajā, elastīgajā ūdenī. Beidzot! Dažus mirkļus viņa pat aizmirsa Erīdu. Tā, galvu noliekusi, cieši raudzījās dziļumā.

— Erīda, mīļā, peldi šurp! — Taīda uzsauca un pat satrūkās no zibenīgā ātruma, kādā melnā priesteriene metās jūrā. Atēniete zināja, ka Erīda peld it kā negribīgi, bez kūsājošā prieka, kāds ūdenī pārņem Taīdu. Bet šeit Erīda peldēja, dzīdamās pakaļ Leontiskam, nepavisam nebaidīdamās no dobjās, draudīgās rēkoņas, ar kādu viļņi pacēlās un nolaidās atklātā jūrā.