Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Tas ir vīrieša vārds un skan joniski, — padomājusi sacīja atēniete.

— Augstā valdniece saka pareizi! — Tulks paklanījās.

— Kur ir slepkava?

— Hiēnas dēls bija pavisam bez prāta aiz sāpēm. Mēs viņu nodūrām, izbeigdami mocības, kādas nav pieļaujamas dzīvai radībai.

— Jūs esat rīkojušies pareizi. Es tev pateicos!

Atgriezusies istabā, Taīda ieklausījās Erīdas vārgajā, vienmērīgajā elpā un sacīja vecajam priesterim:

— Un nu dod man zāles, mans draugs. Es drīzumā aiziešu pie tevis, ja Erldai vairs nedraudēs briesmas, un lūgšu svarīgu padomu.

— Es gaidīšu augsto valdnieci, — vecais vīrs paklanījās, — un man būs ļoti skumji šķirties no tevis!

Taīda nodrebēja, paņēma kausu un izdzēra vienā paņēmienā. Pie Erīdas gultas palika viens no ēģiptiešu ārstiem, grieķu ārsts, Roiks un viņa pirmā sieva. Pārliecināta par to, ka šie cilvēki no Erīdas acu nenolaidīs, Taīda apgūlās turpat blakus uz šurp atnestas guļvietas. Acu priekšā sāka peldēt mirgojoši plankumi—ēģiptiešu dzēriens iedarbojās ātri.

Jau trešajā dienā Erīda varēja gultā sēdēt. Vāri smaidīdama, viņa pavēstīja, ka vēl nekad neesot bijusi tik tuvu Aīda slieksnim un nesot domājusi, ka nāve no asiņu zaudējuma var būt tik patīkama.

— Cilvēks gluži vienkārši zaudē spēkus un pats sevi, izkusdams nebūtībā. Ja nebūtu tevis, man negribētos atgriezties, — Erīda nopūtās.

— Vai tiešām tev tik slikti kopā ar mani? — atēniete viņai maigi pārmeta.

— Nedomā tā. Tikai jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk skumju uzvēdī dzīves nenovēršamā plūduma izpratne. Un, ja reiz ir gadījies paspert vieglu soli uz Varenās Mātes pusi, tad ir žēl atgriezties. Ja nebūtu tevis, es to nedarītu!

Taīda draudzeni maigi noskūpstīja, un asaras atkal sāka ritēt pār viņas seju. Erīda tās liegi notrauca un sacīja Taīdai, ka gribot gulēt.

Nākošajā dienā Taīda grasījās kājām doties uz Nēitas templi, tomēr piekāpās melnās priesterienes prasībai un pēc visiem likumiem brauca ratos zem vēdekļiem un trīsdesmit jātnieku pavadībā. Seši milzīgi nūbieši viņu pavadīja pa kāpnēm, turēdami rokas uz zobeniem un vālēm un vērīgās acis plati izbolījuši. Taīda smaidīja savā nodabā. Pēc četru uzsūtīto slepkavu iznīcināšanas tuvākā laikā briesmas nedraudēja, un tomēr viņa pati bija nolikusi stipru sardzi ap istabu, kurā gulēja Erīda. Atēnietei aiz prieka gribējās vai dziedāt. Erīda bija palikusi dzīva, nesakropļota un ātri atspirga. Šāda noskaņojuma pārņemtai, viņai Nēitas galvenais priesteris likās ļoti vājš, novecojis un bēdīgs.

— Kas tev kaiš, mans draugs? — Taīda apvaicājās.

— Varbūt tev pašam vajadzīga ārstu palīdzība? Vai varbūt vajadzīgas manas brūnās zāles?

— Zāles pietaupi. Tām piemīt no pašas Gajas akmeņainajām krūtīm plūstošo sulu lielais dziedinošais spēks. Bēdīgs esmu tāpēc, ka tu esi nolēmusi mūs atstāt.

— Un tu mani par šo lēmumu nenosodīsi? Es par to izšķīros pēc Erīdas ievainošanas. Mēs esam saistītas uz dzīvību un nāvi. Es nevaru pakļaut briesmām draudzeni, kas vienmēr ir gatava slepkavas uzbrukuma brīdī ar savu augumu aizsegt manējo. Es šeit, Memfisā, esmu zaudējusi divus mīļus cilvēkus, un man būtu jāmirst, ja es zaudētu vēl trešo.

Vecais priesteris pastāstīja atēnietei senu pravietojumu par pēdējo Memfisas valdnieci, un tas apbrīnojami sasaucās ar viņas pašas izjūtu. Un vēl viņš piebilda, ka tautā runājot par valdnieci Taīdu, kas ieradusies no svešas zemes, kļuvusi par ēģiptieti uņ spējusi tik ļoti iejusties Melnās Zemes garā, ka Saisas priesteri, kas uzskaita Ēģiptes īstenos valdniekus, nolēmuši viņu ierakstīt sarakstos, piešķirot arī ēģiptiešu vārdu.

— Kādu?

— Tas ir noslēpums! Pavaicā viņiem! Kad kuģosi uz Aleksandriju, iegriezies Saisā.

— Neesmu to pelnījusi! — Taīda skumīgi iebilda.

— Vai tiešām ēģiptieši neredzēja, ka es tikai tēloju lomu, kādu man piešķīruši augstāki spēki?

— Ja aktrise, lomu tēlodama, ir cilvēkos modinājusi atmiņas par viņu pag,ātni, cildenas jūtas tagadnē un domas par nākotni, vai gan viņa tad nav dievu vēstnese un likteņa roka?

— Tad viņai sava loma jātēlo tālāk, kaut vai samaksājot ar pašas dzīvību!

— Nē. Viss paredzētais tiek izsmelts, loma beidzas, kad tumšo rietumu tuksnešu spēki apdraud pašu teātri. Darbība aprausies traģiski, izraisīdama bailes un apslāpēdama tikko radītās tieksmes.

Memfisas valdniece piepeši noslīga vecajam ēģiptietim pie kājām.

— Pateicos tev, draugs! Atļauj saukt tevi par tēvu, jo kas gan cits, ja ne tēvs maz zinošiem cilvēkiem ir viņu garīgais skolotājs. Man ir palaimējies: šeit, Memfisā, tavā templī es mācījos pie Dēlas prātnieka, vēlāk pie Līsipa, un beidzot savā pašreizējā vientulībā atkal šajā templī es ieguvu tavu draudzību. Atļauj man sniegt Nēitai lielu upuri. Es upurēšu simt vēršu arī Artemīdai par manas draudzenes glābšanu.

— Tikai ticības zemākajā pakāpē cilvēkiem liekas nepieciešami asiņaini upuri, lai iežēlinātu dievus un likteni, tādēļ ka tie savus dievus iedomājas vienā līmeni ar sevi vai pat ar plēsīgiem zvēriem. Tas ir mantojums no tumšajiem laikiem, tas ir mežonīgo mednieku ieradums. Nedari to, labāk dod naudu kādam derīgam pasākumam. Es pieņemšu bezasiņu upuri, lai varētu šeit arī turpmāk mācīt pareizo ceļu jauniem patiesības meklētājiem.

— Bet Nēita!

— Vai gan vairāki patiesās zināšanās apmācīti cilvēki nav dievietei mīļāki par nesaprātīgiem dzīvniekiem, kas mauro zem naža un noasiņo?

— Kāpēc tad notiek šādi rituāli un tiek nesti upuri?

Vecais virs vāri pasmaidīja, palūkojās visapkārt un,

pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, sacīja:

— Muļķīgi un pašpaļāvīgi citu ticību filozofi mums dažu labu reizi ir uzdevuši, kā viņiem šķita, iznīcinošus jautājumus. Ja jūsu dievs ir visvarens, kāpēc tad viņš pieļauj, ka cilvēki ir muļķi? Ja viņš zina visu, kam tad viņam vajadzīgi tempļi, priesteri un rituāli? Un vēl daudzus citus tamlīdzīgus.

— Un kāda tad ir atbilde? — Taīda satraukta pavaicāja.

— Dievs, kas vada visu cilvēku dzīvi un ir līdzīgs cilvēkam, — tā ir tikai tādu cilvēku izdoma, kam nav sevišķi bagāta fantāzija. Tāds dievs ir vajadzīgs viņu ticības līmenī, tāpat kā ir vajadzīga vieta, kur koncentrēties un skaitīt lūgšanas, un kā starpnieki vajadzīgi priesteri. Miljoniem cilvēku vēl pieprasa reliģiju, citādi tie vairs neticētu nekam un līdz ar to zaudētu tikumiskos pamatus, bez kuriem nedrīkst pastāvēt valstis un pilsētas. Lūk, tāpēc mēs, kamēr cilvēki vēl ir ļoti tumsonīgi, apsargājam senās ticības, kaut paši esam atbrīvojušies no aizspriedumiem un māņticības. Vēl reti kurš pat gudrs valdnieks zina, ka tautas tikumībai, tās audzināšanai godbijībā un cieņā pret senčiem, darbu un skaistumu ir vislielākā nozīme cilvēku un valstu likteņos. Tai ir lielāka nozīme nekā kaujas mašīnām, ziloņiem, bruņās tērptiem kareivjiem un piecrindu airu kuģiem… Tas viss sabrūk, kad pagrimst tautas tikumi un audzināšana. Gan parasti, gan izcili cilvēki nododas dzeršanai un mežonīgām izpriecām. Vīnā noslīkst ticība, gods un pašcieņa, izzūd mīlestība uz tēvzemi un savu senču tradīcijām. Tā aizgājušas bojā daudzas Mesopotāmijas un Persijas valstis, briest Ēģiptes, Grieķijas, Kartāgas un jaunās, ar saviem leģioniem draudīgās Romas bojāeja. Galvenais cilvēka balsts nav vis ieroči un karš, bet gan tikumība, likumi, kas nosaka viņa izturēšanos citu cilvēku un visas tautas vidū.