Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Es iziešu paskatīties galerijā,— Erīda pačukstēja, — man dara raizes skaistulis, kurš paguva aizbēgt.

— Pēc līdzdalībnieku bojāejas viņš vairs neko neuzdrīkstēsies, — Taīda iebilda.

— Droši vien. Un tomēr es paskatīšos. Nededz gaismu! — Un Erīda pagaisa tumsā.

Pils augšējās istabas izgāja uz galeriju, kas bija savienota ar vaļēju verandu celtnes austrumu un ziemeļu pusē. Galeriju no verandas atdalīja papirusa mašu bīdāmās sieniņas, bet no istabām — gaišzili puscaurspīdīgi aizkari, kas bija stingri nostiepti starp koka kolonnām. Ziemeļpuses galerijā dega lampioni, kas tumšajā istabā, kur sēdēja Taīda, meta kaut ko līdzīgu mēness gaismai.

Piepeši uz aizkariem skaidri iezīmējās gandrīz kaila vīrieša siluets, nācējs slapstījās, turēdams rokā īsu vāli. Taīda bez trokšņa piecēlās, taustīdamās pēc kaut kā, ar ko varētu aizstāvēties, un ar abām rokām satvēra gandrīz talantu smagu oniksa vāzi. Pirmajai ēnai aiz muguras tikpat klusi parādījās otra — Erīda, rau, viņa izvelk briesmīgo dunci. Pirmā ēna apstājās ieklausīdamās. Taīda lēni tuvojās, pacēlusi vāzi virs galvas. Sastinga arī Erīda. Cilvēks ar vāli brīdi pastāvēja, tad klusi — tikai mazliet skaļāk par sikspārni — iesvilpās. Erīdai aiz muguras iznira trešā ēna ar garu nazi rokā. Turpmākais norisinājās vienā acumirklī. Priekšējais cilvēks ar kreiso roku no gurnu apsēja izrāva nazi, vienā atvēzienā pāršķēla cieši nostiepto audumu, un tas pašķīrās. Aizmugurējais, ieraudzījis Taīdu, ar apslāpētu saucienu brīdināja savu biedru, bet tas nepaguva pagriezties atpakaļ, kad saņēma dunča dūrienu kreisajā plecā — duncis ietriecās līdz pat spalam. Taīda uzsauca: «Sargies!»— melnā priesteriene pagriezās, otrs slepkava metās viņai virsū. Atēniete no visa spēka meta oniksa vāzi pazīstamajā trāķieša sejā; slepkava paguva vienlaikus ar Taīdu izmest savu nazi, un Erīda nokrita uz grīdas savam upurim pie kājām, pārplūzdama asinīm.

Uz valdnieces saucienu saskrēja sardze un gandrīz visa viņas pils saime, kurā pēc Ptolemaja neatlaidīga lūguma tika ieskaitīts arī prasmīgs ārsts.

Tika iedegts desmitiem lampionu. Taīda aizliedza nest Erīdu prom. Viņu noguldīja valdnieces gultā. Pirmais slepkava bija nogalināts uz vietas, bet otrs vēl bija dzīvs un pūlējās piecelties četrrāpus. Taīda izrāva Erīdas svēto dunci un pacēla to pār otro slepkavu, bet tad — kaut ko iedomājusies — nolaida roku.

— Sapuriniet viņu! — valdniece pavēlēja karavīriem. — Varbūt viņš nāks pie sajēgas. Aplejiet ar ūdeni. Skrieniet pēc mana tulka!

Atsteidzās tulks, kurš prata astoņas valodas. Taču atēniete, par viņu aizmirsusi, nokrita ceļos pie draudzenes guļvietas, kurai otrā pusē rosījās ārsts, pūlēdamies apturēt stipri plūstošās asinis. Viņa saņēma Erīdas roku, kas bija kļuvusi auksta, un spieda pie sava vaiga.

Melnās priesterienes plakstiņi nodrebēja, pavērās neko neredzošās zilās acis, tajās iekvēlojās apziņas dzirksts, un pelēkajām lūpām pārslīdēja smaids.

— Kā grieķiete… — Erīda tikko dzirdami nočukstēja.

Valdnieces izmisuma brēciens lika visiem istabā noslīgt ceļos.

— Erīda, mīļotā draudzene, neaizej! Neatstāj mani vienu!

Tikai tagad Taīda pilnībā izjuta, cik dārga viņai ir šī «melnā, bet caurcaurēm daiļā», kā Erīdu dēvēja viņas draugi. Erīda bija dārgāka par visu pasaulē, dārgāka par pašu dzīvi, jo dzīve bez mierīgās un gudrās draudzenes, kuras nelokāmība bija gluži dievišķa, Taīdai šķita neiedomājama.

Vii valdniecei tuvie cilvēki cienīja Erīdu, kaut ārēji viņa bija skarba. Erīdai patika labi cilvēki un skaistas lietas, kaut arī viņa nekad necentās iegūt šo cilvēku draudzību un pirkt šādas lietas. Viņai nepiemita arī liekuļots lepnums, viņa nekad negribēja citus pazemot vai prasīt sev īpašus cieņas un uzmanības apliecinājumus.

Neizsakāmi vienkārša, pilnīgi brīva no necienīgām vēlmēm un skaudības, viņa atrada sevī spēku izturēt jebkuras grūtības. Erīda no pirmā acu uzmetiena izprata parādību un lietu jaukumu, to, kas vairumam cilvēku parasti paslīd garām. Viņas apbrīnojamais skaistums vairs nekalpoja par feroci kopš tā laika, kad viņa bija pametusi KibelesGajas templi, lai gan dzejnieki viņu apdziedāja un mākslinieki visādi centās dabūt viņu par modeli, tomēr atēniete brīnījās, cik nedaudzi cilvēki izprata Erīdas skaistuma patieso nozīmi un spēku. Salīdzinājumā ar Taīdu viņa šķita vairāk pieaugusi, it kā viņai piemistu daudz dziļāka notikumu un priekšmetu izpratne nekā visiem citiem. Un tomēr līksmības brīžos Erīda neatpalika no atēnietes, kas sirds dziļumos bija palikusi tā pati agrākā uz neprātīgām draiskulībām kārā Atēnu meitene. Šī brīnišķīgā Varenās Mātes vai Afrodītes piešķirtā draudzene devās no viņas prom uz pazemes valstību. Taīdai šķita, ka arī viņas sirds mirst, ka apkārt jau pulcējas mirušo ēnas: Menedēms, Hēgesihora, Leontisks, Aleksandrs…

Raudas apvaldīdama, Taīda čukstēja trim visvarenajām dievietēm lūgumu, lai atdod viņai Erīdu. It kā par atbildi uz viņas lūgumu vēlreiz pavērās zilas acis, atmirdzēdamas mīlestības siltajā gaismā.

— Neskumsti, mīlā, es tevi gaidīšu!

Erīda pat savā smagajā stāvoklī nebija aizmirsusi solījumu Taīdu gaidīt Aīda asfodelu laukos pie Upes, lai pārietu to roku rokā ar draudzeni.

Un tad Taīda vairs nespēja novaldīt izmisīgos bēdu uzplūdus. Roiks nolēma sūtīt pēc Nēitas galvenā priestera, baidīdamies, ka valdniece var no satricinājuma nomirt.

Vecais priesteris iesteidzās, tikko elpu vilkdams, tomēr nezaudēdams cēlo stāju. Viņš noliecās pār bezsamaņā guļošo Erīdu, saņēma viņas roku un ilgi turēja ciet. Tad viņš pieskārās valdnieces plecam. Taīda pacēla bēdu pārvērsto seju un sastapa sava drauga mierīgo un skumjo skatienu.

— Man liekas, viņa dzīvos, — priesteris sacīja. Taīdai aizrāvās elpa, viņa nespēja pateikt ne vārda. — Es aizsūtīju pēc mūsu tempļa ārstiem, lai palīdz tavam grieķim. Atceros, tu reiz stāstīji par kādu vielu no Persepoles apkaimes kalniem. Vai tā tev vēl ir?

— Jā, jā! Tūlīt atnesīšu! — Taīda aizsteidzās pie šķirstiņa, kurā glabājās Mesopotāmijas, Indijas un Baktrijas brīnumainās zāles.

Priesteris atrada tumšbrūnu pikuci, kas atgādināja sveķus, un iedeva to diviem ienākušiem paveciem ēģiptiešiem baltās vienkāršās drēbēs. Kautrīgi, bet ar pārliecību viņi par kaut ko aprunājās ar pils ārstu, ieberza gabaliņu zāļu pienā un, atpletuši Erīdai muti, padzirdīja viņu. Uz brūces uzlika kumšķīti iezilganas zāles ar stipru, īpatnēju smaržu un cieši pārsēja.

— Tagad lai iedzer augstā valdniece, — priesteris teica, pasniegdams Taīdai puskausiņu dzēriena, kas atgādināja dzidru, mazliet opalescējošu ūdeni, — citādi tāds satricinājums kā šodien var dārgi maksāt. Brūce sirdī ir jāārstē nekavējoties, jo sekas var būt tālejošas un negaidītas.

Taīda grasījās paņemt dzērienu, atcerējās kaut ko un atstūma kausu.

— Pateicos! Man palikusi vēl viena darīšana. Pasauciet tulku! Ko tu man vari pateikt? — viņa noprasīja, izgājusi galerijā pie bālā feniķieša, kas viņu gaidīja.

— Ļoti maz ko, valdnieci Tas hiēnas dēls pateica tikai dažus vārdus trāķiešu valodā. No tiem mēs sapratām, ka atsūtīti bijuši četri, tātad pagalam ir visi. Un viņš nosauca vārdu. Es to pierakstīju, lai izvairītos no kļūdīšanās, kas varētu kļūt liktenīga. Te tas ir. — Tulks pasniedza Taīdai tāfelīti.