Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Tu, tēvs, pieminēji arī Grieķijas bojāeju?

— Jā, valdniec. Zinu, ka tu esi grieķiete, bet vai tad tu neesi novērojusi: jo zemāk tautā pagrimst tikumība un pašcieņa, jo vairāk tā pūlas pierādīt savu pārākumu pār citām tautām, tās pazemojot? Pat tāds izcils zinātnieks kā Aristotelis daudz paveicis šī zemiskā mērķa labad — tik tālu nokļuvusi šī inde…

— Aleksandrs nekad nav domājis tāpat kā Aristotelis, — Taīda iebilda.

— Lai viņam slava par to! Nesteidzies noskumt; nupat jau tautu mežonīgo sašķeltību sāk nomainīt vienlīdzības un apvienošanās idejas.

— Par stoiķiem es zinu, tēvs.

— Ir arī vēl senāki skolotāji. Tu tos atcerēsies, kad vaļas drīžos nodosies pārdomām.

— Bet mūsu lieliskie dievi… — atēniete iesāka.

Priesteris brīdinādams pacēla roku.

— Es nerunāju par taviem olimpiešiem, kas agrāk mums bija sveši, kaut gan pēdējā laikā Grieķijas un

Ēģiptes ticības ir sākušas saplūst, veidojot kopīgas dievības. Nerunā par tiem arī tu. Izpratne rodas pēc daudzu gadu pārdomām un uzveicot agrākās jūtas, bet steiga novedīs tikai pie viena — zudīs ticība cilvēka dzīvei un nākotnei. Esi piesardzīga!

Taīda noskūpstīja vecā priestera roku un atgriezās pie ratiem, kas viņu gaidīja.

Pošanās ceļam noritēja tā, ka to pat nepamanīja. Tomēr baumas par valdnieces braukšanu uz Aleksandriju pie valdnieka un vīra izplatījās. Reizē ar Taīdu Memfisu atstāja ari Roika ģimene, kas te bija labi iekārtojusies. Atstāja bez nožēlas, jo ģimenes galva un vecākā sieva nespēja šķirties no saimnieces, bet feņiķiete tiecās pie jūras. Līdzi devās arī Eirānas aukle — jauna, diezgan izglītota sieviete, pusgrieķiete, puslībiete. Viņa nebija verdzene, bet bija iemīļojusi Taīdas meitiņu un meta acis uz Roika vecāko dēlu. Aizbraukšanas priekšvakarā Taīda veda vēl vārgo Erīdu vizināties gar Nīlā ziedošajiem lotosiem. Laiva bez trokšņa slīdēja pa plato, ezeram līdzīgo atteku, ar švīkstoņu šķirdama gaišzilo ziedu un lielo, biezo lapu klājienu. Reiz, pirms daudziem gadiem, te tāpat bija ziedējuši lotosi un Taīda bija īrusies laivā divatā ar Menedēmu. Vāi gan labākas un tīkamākas ir viņas valdnieces priekšrocības — grezna, zeltīta laiva ar svītrainu pārjumu, kas pasargā no saules, un par airētājiem apmācītie nūbiešu vergi? Nemūžam! Jauni cilvēki, tiekdamies pēc augsta stāvokļa, nezina, par kādu cenu to iegūs. Nenojauš, ka jaunība paies un pienāks laiks, kad viņi būs ar mieru atdot visu iegūto, lai atsauktu viņu ārēji necilās, bet garīgi bagātās dzīves laimīgās stundas un jaunības pārdzīvojumus! Varbūt vara un bagātība tos apžilbinās un viss pagājušais aizmirsīsies? Šķiet, ka ar daudziem cilvēkiem tā notiek, nu, lai tad arī viņi jūtas laimīgi! Bet Taīdai tagad lielākais prieks ir raudzīties Erīdas vājajā, apkārtējo skaistumu vērojot atplaukušajā sejā, redzēt un dzirdēt mazās Eirānas prieku… Atvadas no Ēģiptes atmiņā saglabāsies skaistas.

Kaut arī aizbraukšanas diena tika turēta noslēpumā un bija izraudzīta agrīna stunda, Taīdu pavadīt bija ieradies milzīgs memfisiešu pūlis. Patiesi apbēdinātie cilvēki viņu aicināja ātrāk atgriezties. Ūdenī un uz kuģa lidoja simtiem vainagu, vītu no svētā lotosa ziediem, kurus bija atļauts plūkt vienīgi šādos ārkārtējos gadījumos. Kuģis klusi devās ceļā, nošļakstēja airi, aiz muguras palika mājas, tempļi, tad arī piramīdas. Taīda vairs nekad neredzēs savādo, seno pilsētu, kas paņēmusi tik daudz viņas jūtu un mūža gadu. Neieies vairs filozofu patvērumā — Nēitas templī. Atkal «ton aiona» — uz mūžu!

Aleksandrijā Taīdu pārsteidza ātrums, kādā pilsēta tika celta. Tajos dažos gados, ko viņa bija Memfisā nodzīvojusi — nekur nebraukdama, Aleksandrija bija izaugusi lielāka par Ēģiptes seno galvaspilsētu, ieguvusi lielisku krastmalu, ko vakaros piepildīja līksms, trokšņains pūlis. Ostā šūpojās daudz kuģu, bet attālāk virs jūras slējās milzīgas bākas pamati, kas bija likti Faras salā. Pilsēta nebija ēģiptiska. Taīda tajā saskatīja daudz līdzības ar Atēnām, un līdzība varbūt bija tīšām radīta, nevis nejauša. Pat tāda pati siena kā Kerameikā nodalīja pilsētas Amatūntas daļu no Rakotes mājiņām. Arī uz šīs sienas rakstīja aicinājumus slavenām hetērām tāpat kā Atēnās, Korintā un Klazomenās. Mūsēju un Bibliotēku Ptolemajs cēla ātrāk nekā pārējās celtnes, un tās slējās pāri jumtiem, piesaistot skatienu ar akmeņu baltumu un arhitektūras diženo vienkāršību. Palmas, ciedri, cipreses un platānas slējās dārzos un ap mājām, ar rožu krūmiem bija noaugušas pilsētas augstākās daļas nogāzes. Bet skaistāks par visu bija jūras mirdzošais,zilums! Trokšņaino viļņu klaidā pagaisa pēdējo gadu vienmuļības radītais gurdenums un bažas, ko modināja turpmākās dzīves nenoteiktība. Nu viņa vairs nemūžam nešķirsies no jūras! Apvaldīdama vēlēšanos tūdaļ mesties ūdenī, kas pie krasta šķita zaļš, viņa devās prom no jūras uz pakalnu, kur atradās Aleksandra kapliča. Taīda bija noņēmusi visu, kas norādīja, ka viņa ir no valdnieku dzimtas, tomēr garāmgājēji atskatījās uz nelielo sievieti ar neparasti tīro un gludo seju, kuras pareizie vaibsti pārsteidza pat šeit, zemē, kur senajām Austrumu un Grieķijas tautām raksturīgās noteikti veidotās un skaistās sejas nebija retums. Kaut kas viņas gaitā, kaparkrāsas iedegumā, lielo acu dziļumā, augumā, kas iezīmējās cauri visplānākā ēģiptiešu linaudekla hitonam, lika garāmgājējiem pavadīt viņu ar acīm. Netālu aiz viņas, mazliet klibodams, nāca Roiks cieši blakus savam vecākajam dēlam, abi apbruņoti un vērīgi, nozvērējušies Erīdai, ka būs modri.

Tāpat kā pirms dažiem gadiem, atēniete piegāja pie mākslīgā paugura, uzbērta no jūras oļiem, kas bija nostiprināti ar kaļķiem un aplikti ar pelēkā Siēnes granīta plāksnēm. No masīviem bluķiem celtajā portikā uzturējās karavīru sardze ar simtnieku (lohagu) priekšgalā. Bronzas durvis spētu izturēt visspēcīgākās aplenkuma mašīnas triecienu. Iepriekšējā apmeklējumā Ptolemajs bija Taīdai rādījis asprātīgo ierīci. Vajadzēja tikai izsist nostiprinājumu, un milzīga oļu masa no augšas gāztos lejup, apslēpdama kapu. Apliet to ar kaļķu un olu baltuma javu un pārsegt ar iepriekš sagatavotām plāksnēm ir iespējams vienā naktī. Taīda gredzenu ar valdnieka zīmogu parādīja lohagam, un tas viņai zemu paklanījās. Desmit karavīri atvēra bronzas durvis un iededza gaismekļus. Kapličas centrā atradās ar bareljefiem rotāts zelta sarkofāgs, ko atēniete labi pazina. Viņas sirds, tāpat kā agrāk, sažņaudzās skumjās. Viņa paņēma krūzi ar melno vīnu un flakonu ar dārgu eļļu, ko bija atnesis Roiks, ziedoja dižā karavadoņa ēnai un iegrima savādā miegam līdzīgā stinguma. Viņa dzirdēja atri lidojošu putnu spārnu vēdas, viļņu šļakstus, dobju dimdoņu, il ka tālumā auļotu tūkstošiem zirgu. Sīm rēgainajām skaņām cauri Taīda saklausīja valdonīgo, likai sirdij saklausāmo Aleksandra balsi sakām vienu vienīgu vardu: «Atgriezies!»

Atgriezies, bet kurp gan? Uz dzimtajiem Grieķijas krastiem un Memfisu vai šurp, uz Aleksandriju? Sarkofāga zelts pieskaroties uzdvesa saltumu. Gremdēties domās par pagātni neizdevās. Viņa uzmeta atvadu skatienu bareljefu zelta figūrām, izgāja laukā un nokāpa no paugura, ne reizi nepa griezusies atpakaļ. Atbrīvotības sajūta, ko viņa pirmoreiz bija pārdzīvojusi Eridu templī, nostiprinājās galīgi. Viņa bija izpildījusi pēdējo pienākumu, tas bija pēdējais, kas viņā viesa mokošu apziņu, ka kaut kas palicis nepadarīts…