Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Taīda atjēdzās, pa kaklu pa galvu noskrēja lejup pa kāpnēm un traucās uz stalli. īsajā jāšanai pielāgotajā eksomīdā, kas viņai bija mugurā garā valdnieces tērpa vietā, skriet bija viegli, un Taīda apsteidza visus.

Boanergoss gulēja uz kreisā sāna, izstiepis kājas ar melnajiem, skaisti veidotajiem nagiem. Biezo pieres krēpju šķipsna pa pusei aizsedza stiklaino aci. Krampju sarauto lūpu kaktiņā bija izplūdis baismīgs zilums.

Taīdai likās, ka uzticamais zirgs ar pārmetumu un gaidām noskatās viņā, kas nebija laikā atsteigusies palīgā. Ēģiptes valdniece nokrita ceļos, neslēpdama asaras, un izmisīgā cerībā izstiepa rokas, lai paceltu smago galvu. Spēcīgs rāviens no mugurpuses aizkavēja viņu pieskarties aidiniekam. Niknumā Taīda pasviedās atpakaļ strauji kā pantera un sastapās ar Erīdas zilo acu drūmo skatienu. Draudzene smagi elsoja. Viņai aiz muguras apsardzes karavīrs mēģināja satvert putās nodzītās ķēves pavadas.

— Neaiztiec, varbūt ir saindētas visas zirglietas! Nolādētais vergs tām pieskārās ar cimdiem, bet es kā nelga iedomājos, ka viņš tā rīkojas, baidīdamies notraipīt mirdzošo zeltu. Ja tu būtu jājusi tūlīt… Lielā Dieviete tevi sargā!

— Kur ir tas nelietis? Kur ir slepkava?

— Es nojautu ko nelabu, kad viņu izbiedēja tava aizkavēšanās un viņš sāka šaudīties šurp turp, bet, kad Boanergoss piepeši sabruka ceļos, viņš metās bēgt. Es vispirms steidzos pie zirga un uzreiz nepasaucu sardzi. Tas nekrietnais nelietis aizbēga. Viņu meklē!

Taīda izslējās un noslaucīja asaras.

— Nesaprotu: kāda gan jēga noindēt Boanergosu, nevis mani?

— To izdarīt ir grūtāk. Par tavu ēdienu un dzērienu atbild daudzi cilvēki.

— Bet kāds tam sakars ar manu nabaga aidinieku?

— Inde neiedarbojās uzreiz. Tev tika dots tieši tik daudz laika, lai izjātu pastaigā un attālinātos no pilsētas. Tur Boanergoss būtu nokritis…

— Tu domā, tur bija slēpnis?

Atbildes vietā Erīda saņēma Taīdu aiz rokas un veda uz vārtiem. Karavīru aplis pašķīrās, galvas zemu noliecās, un Taīda ieraudzīja divu nepazīstamu cilvēku ķermeņus, pēc apģērba spriežot, tie bija Deltas iedzīvotāji. Pārvērstās sejas un uzblīdušās mutes norādīja uz nāves cēloni.

— Lūk, pierādījums. Mēs abas būtu nokāpušas no zirgiem, noņēmušās ar Boanergosu, bet šiem abiem bija gati dunči. Es ar jātnieku vienību aizauļoju uz mūsu iemīļoto vietu aiz sarkanā obeliska. Mēs viņus ielencām, taču šie hiēnas paguva norit indi. Tas, kurš viņus sūtījis, labi zina, kā šādas lietas darāmas, un bija viņus apgādājis ar visu nepieciešamo, lai apslēptu pēdas. Viņi zināja mūsu izjājienu laiku un vietu, bet mēs iedomājāmies, ka jājam neviena nemanītas!

— Bet tu taču nedomā, ka…

— Protams, nē. Drosmīgais karavīrs, taisnīgais valdnieks un sieviešu mīlētājs nemūžam to nespētu! Nē, te nomanāma galma intrigās pieredzējuša cilvēka roka, varbūt pat sievietes roka…

Taīda nodrebēja un sažņaudza dūres.

— Ejam pie Boanergosa!

Ap aidinieku stāvēja karavīri un zirgupuiši, gaidīdami rīkojumus.

— Uzvelciet cimdus un noņemiet iemauktus! — Taīda pavēlēja. — Man vajadzētu laiku pārdomām, — viņa rūgti pažēlo jās Erīdai, norādīdama uz pieres saites zeltā kaltajām panterām, kas bija saķērušās cīniņā,— dāvanas sūtītājs nav bijis piesardzīgs. Vai varbūt tādi cilvēki uzskata, ka ir gudrāki par visiem citiem?

— Bet ja nu tas ir pierādījums tā cilvēka rokās, kuram vajadzēs atgādināt savus nopelnus? — Erīda atvaicāja.

— Mana gudrā dieviete! — atēniete izsaucās, apskaudama melno priesterieni. — Tad jau tā varēja ari nebūt viņa?

Erīda piekrizdama nolieca galvu.

— Nevis viņa, bet kāds, kam ir izdevīgi, lai valdītu viņa? Tas ir briesmīgs vārds— «izdevīgi», ja tas atskan tāda cilvēka mutē, kam ir vara pār citiem. Cik daudzi visnekrietnākie darbi ir pastrādāti tieši tādēļ, ka tas bijis izdevīgi!

Taīda bija izlēmusi.

— Iemauktus ietiniet audeklā, iemērciet karstos vaskos un iešujiet biezā ādā. Es pielikšu savu zīmogu. Manu Boanergosu aizvediet pie sarkanā obeliska. Lai viņam izlauž kapu plakankalnes malā virs līdzenuma. Atsauciet šurp akmeņkaļus, kuri strādā pie Nēitas tempļa jaunā pilona būves, es ar viņiem gribu runāt. Un valdnieka darbnīcu tēlnieku Hab-Au!

Taīda līdz vakaram apspriedās ar meistariem, līdz nolēma uz Boanergosa kapa uzstādīt vertikālu plāksni ar drosmīgi veidotu pretī saulei skrejoša aidinieka attēlu. Tēlnieks uzstāja, ka vajadzīgs valdnieces attēls ar viņas svētajiem pievārdiem. Taīda stingri aizliedza izdarīt jelkādus uzrakstus, izņemot dažus vārdus grieķiski: «Boanergoss, Taīdas zirgs».

Vienlaikus viņa lūdza Erīdu savākt visas viņas mīļākās mantas, rotaslietas un drēbes. Indijas un Mesopotāmijas retumus Taīda lika novietot visus vienā noliktavā, uzdodama šo darbu uzticamajam Roikam. Tesālieša ģimenē jau bija septiņi cilvēki, ieskaitot otro sievu — feniķieti. Taīda jau sen bija ievērojusi maķedoniešu un grieķu tieksmi pēc feniķietēm un greizacainajām skitietēm no tālajiem austrumu kalniem. Gan vienas, gan otras bija lieliskas sievas, uzticīgas un izturīgas, kā ari rūpīgas saimnieces.

Roika vecākais dēls, kurš bija apguvis zinības, kalpoja Taīdas namā par mantzini. Viņš saņēma uzdevumu sa, skaitīt un savākt vienkopus visu skaidro naudu, zeltu un dārglietas, kuru sanāca krietni daudz.

To visu paveikusi, Taīda atlaidās ziloņkaula sēdteklī.

— Ko tu esi sadomājusi, kundze un valdniece? — Erīda ieprasījās neparasti maigi, glāstīdama un laizdama caur pirkstiem viņas atpītos melnos matus.

Taīda klusēja.

— Vai gan valdniece kādreiz ir pametusi valsti un devusies prom no zemes, kurā valda? — Erīda atkal sacīja. — Vai tā nebūs augstajam stāvoklim un liktenim neatbilstoša mazdūšība?

— Ja valdniece nevalda, tad viņas augstais stāvoklis ir tikai šķietams, — viņai pieskaņodamās, atbildēja Taīda, — vai nebūtu prātīgāk atdot vietu tam, kura valdīšana nebūs tikai šķietama?

— Memfisā?

— Aleksandrijā. Te vairs nebūs valdnieču, tikai vietvaldis, kura rokās jau tāpat ir visa vara. Tomēr šādas runas ir priekšlaicīgas. Es gribu aizbraukt pie Ptolemaja un apspriesties ar viņu par visu.

— Vai sen, kopš valdniēks izteica savu visaugstāko atzinību par tavu darbošanos šeit? Tevis savāktās ziņas par Nūbiju, Puntu un par Lībiju vispār ir kļuvušas par pamatu visas valsts ģeogrāfijas izpētīšanai Aleksandrijas Mūsējā. Viņš slavēja arī valdnieces Taīdas laiviniekus…

Melnā priesteriene atgādināja par jaunekļiem, kurus Taīda bija aicinājusi pildīt glābēj dienestu biezi apdzīvotās vietās gar Nīlas krastu. Ļoti daudz mazu bērnu, kas dzīvoja tuvu lielajai upei, noslīka vai aizgāja bojā, krokodilu aprīti. Vieglas, ātras laivas ar zaļu karogu kārts galā tagad braukāja gar krastu, uzmanīdamas upi un vienmēr gatavas doties paliga berniem un dzivnie kiem. Tiklab bērnus, ka dzīvniekus Taīda ļoti mīlēja, un tie viņai atmaksāja ar pilnīgu uzticešanos

Erīda dārza krūmos šķila saklausām čaboņu Nodzēsusi gaismu, viņa palūkojas lepip.

Tumša bezvēja nakts apņēma nelielo pili, ko l aida bija izraudzījusies dzīvošanai Memfisus parku daļas pašā vidū. Kokos nekustējās ne lapiņa, suņi nerēja, likai sikspārņi šaudījās šurp un turp. Abas draudzenes saklausīja sikspārņu tikko sadzirdamo pīkstēšanu. So pīkstienu saklausīšana grieķiem un ēģiptiešiem bija vecuma mēraukla. Kad cilvēks vairs nesadzirdēja sikspārņus, iestājās lūzums dzīvē, sākās vecums.