Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Un Taīda sāka vākt visas ģeogrāfiskās ziņas un retu zvēru, akmeņu un augu aprakstus, kādi vien Ēģiptē bija uzkrājušies četros gadu tūkstošos. Visvairāk atklājumu pirms trīsdesmit un divdesmit gadsimtiem bija izdarījuši Augšēģiptes faraonu vietvalži, izraugoties par savu rezidenci Siēni vai elefantini. Šie lepnie un drosmīgie cilvēki bija sevi dēvējuši par «Dienvidu galvenajiem karavānu vadītājiem» un «visa tā pārzinātājiem, kas ir un kā nav». Šie titulējumi jaunajai valdniecei it īpaši patika. «Pārzinātāji» uz sauszemes ierīkoja ceļus, kas veda dziļi iekšā noslēpumainajā kontinentā, par kuru grieķiem skaidra priekšstata nebija pat pēc Hērodota, kaut gan jau Krētas jūras valdnieki, bez šaubām, bija zinājuši vairāk.

Tā iesākās priestera un valdnieces draudzība. Memf isieši zināja, ka valdniecei Taīdai vakaros patīk vientulība, un viņi nekad netraucēja tās mieru. Un neparasti klusajos vakaros, kad mijkrēšļa gaisma visam nomācošajam, pasaulīgajam un skarbajam pārklāja caurspīdīgu, bezkrāsainu plīvuru bez jebkādas ēnas, atēniete Nīlas krastā nodevās atmiņām. Taīda bija atmetusi sapņus un bieži domāja par pagātni. Varbūt tas liecināja, ka tuvojas vecums, kad vairs nav sapņu par nākotni, skumju par nepiepildīto un ilgu pēc jauna pavērsiena dzīve?

Vērīgā atēniete nemaz nevarēja nepamanīt kraso atšķirību starp ēģiptiešu tautas un tas valdnieku dzīvi. Pavisam citādi bija Grieķijā, kur pat tirānijas laikos tauta un valdnieki veidoja vienotu veselumu ar vienādam ieražām, paradumiem un pienākumiem pret dieviem un garīgo dzīvi.

Ēģiptiešu tauta dzīvoja pati par sevi nožēlojamu un pelēcīgu dzīvi. Valdītāji bija neliela saujiņa privileģēto, kuru pastāvēšanai pat viņu pašu acīs nebija ne cita mērķa, ne jēgas kā vien cīņa par varu un bagātu dzīvi. Par valdnieku kļūstot Ptolemajam, apstākļi nemainījās, vismaz šeit, Ēģiptes iekšienē, ne, varbūt vienīgi Aleksandrijā. Kam gan tad vajadzīga viņa, Memfisas valdniece? Lai būtu par vienu liekēdi vairāk? Kad bija norimusi pirmā jūsma par varas ārējo izpausmi, Taīdai tas viss sāka likties apkaunojošs. Tagad viņa saprata, kāpēc sagrūst pieminekļi un tempļi, kāpēc smiltis aizputina dižās pagātnes lepno slavu. Ne tauta, kas zaudējusi interesi par dzīvi, ne augstmaņi, kas neizprata senā skaistuma nozīmi un nerūpējās ne par ko citu kā vien par sīkām personiskām vajadzībām, zināms, nevarēja pasargāt tūkstošiem gadu laikā sakrāto milzīgo daudzumu Ēģiptes arhitektūras un mākslas dārgumu.

Taīdu tirdīja nemierīgas domas. Viņa nošķīrās vientulībā pils augšējā zālē ar gaišziliem griestiem un melnkoka stabiem, starp kuriem sienu vietā karājās smagas gaišpelēka auduma drapērijas, kuru daudzās krokas viņai atgādināja Persepoles piļu rievotās kolonnas.

Skaudrā augšējā gaisma divos milzīgos metāla spoguļos atstaroja griestu zilumu. Taīda nostājās spoguļu priekšā, turēdama rokā trešo, apaļu, ar rokturi guļošas lauvenes veidā, un pamatīgi sevi aplūkoja no galvas līdz kājām.

Viņas spēcīgais ķermenis bija zaudējis jaunības izaicinošo vieglumu, tomēr bija palicis nevainojams arī tagad, kad Taīda jau pārkāpusi trīsdesmit septiņu gadu slieksni un krietni paaugušies viņas divi bērni. Augums bija kļuvis stingrāks, platāks un ieguvis krasākus izliekumus, tomēr, tāpat kā seja, bija izturējis dzīves pārbaudījumus. Gadi bija padarījuši asākas lūpu un vaigu līnijas, taču kakls, kuru laiks katras sievietes ķermenī skar visnesaudzīgāk, vēl arvien lepni turēja galvu, līdzīgs marmora kolonnai, ko meistariski iekrāsojis Nīkijs. Taīdā uzbangoja draiskulība, neatturama vēlēšanās pastrādāt kaut ko aizliegtu, apreibinādama viņu kā senajās Atēnu dienās. Viņa pasauca Erīdu, un abas slepus, aizbēgušas no pavadoņiem, jāja uz tuksnesi. Tur viņas, drēbes nometušas, dziedādamas lībiešu kaujas dziesmas, kā kailas amazones laidās trakos auļos, kamēr zirgi bija noskrieti putās. Tad abas lēni un cienīgi atgriezās pilī.

Lai būtu vieglāk izslapstīties no galminiekiem un apsardzes karavīriem, Taīda sāka turēt zirgus kāda veca nūbieša mājā pilsētas austrumdaļas dienvidu nomalē.

Tomēr doties šādos izjājienos, kā arī peldēt no krokodiliem aizsargātajā attekā izdevās reti. Daudz biežāk Taīda, nogurusi no kādas ēģiptiski gausas ceremonijas, padzīvojusies ar meitu, devās vadīt krēslas stundas uz Nēitas tempļa pakāpieniem.

Ēģiptiešu meitenes, ietinušās segā, mierīgi gulēja. Erīda, atspiedusi zodu pret augstu izslietiem ceļgaliem, bija sastingusi ar plati atplestām acīm. Viņa prata ieslīgt miegam līdzīgā stāvoklī, nezaudējot modrību.

Krēslā baismīgā svina krāsā iedegās Niktūrs — Nakts Sargs, atgādinādams Taīdai viņas pirmo ierašanos Ēģiptē, kad viņu, nolemtu par upuri Sebekam, izglāba Menedēms — karavīrs ar īstu Hērakla vīrišķību.

Taīda gribēja uzcelt pieminekli Hēgesihorai un Menedēmam, izveidojot viņiem te, Memfisā, no kurienes upe aiznesa viņu pelnus uz dzimto jūru, kenotafu, bet tad pārdomāja. Piemineklis būtu svešāds starp tūkstošiem citticībnieku pieminekļu, kas pauž citādas jūtas un paradumus. Hēgesihoras un Menedēma tēli te būtu vientuļi tāpat kā Taīda pati. Un, kad vairs nebūs Taīdas, kurš tad rūpēsies par kenotafu? Te jau nav Grieķija, kur ikviens kopš bērnības saudzē skulptūru skaistumu un nevienam nekad neienāks prātā to sabojāt.

Ja Memfisā mūzu cienītāji, it īpaši grieķi, vēl atcerējās zeltmataino spartieti, tad kurš gan pazina Menedēmu — vienu no tūkstoš lakoniešu algotņiem? Un Taīda no pieminekļa celšanas atteicās. Aleksandrijā tika izveidots lielisks marmora augstcilnis un nosūtīts uz Hēgesihoras un Menedēma dzimteni. Nakts Sarga parādīšanās Taīdas sirdī modināja sēras pēc mirušajiem un neskaidru nemieru…

Pilī viņu gaidīja patīkams jaunums. Ptolemajs bija atsūtījis skaistu Trāķijas vergu, pieredzējušu zirgkopi, un Boanergosam brīnumskaisti darinātus iemauktus, izrotātus ar sarkanu zeltu, pieskaņojot zirga spalvas krāsai. Ptolemajs, tapat ka agrak, juzdamies vainīgs Taīdas priekšā, sūtīja negaidītas un greznas dāvanas.

No rīta atēniete lika atvest aidinieku, lai izjājienā palepotos ar jaunajām zirglietām. Vergs izveda melnkrēpjaino zirgu ar zaigojošajiem iemauktiem un kaldinātu pieres saiti, uz kuras bija attēlotas panteras niknā cīniņā. Taīda noglāstīja savu mīluli, noskūpstīja uz siltā purna starp jūtīgajām nāsīm. Boanergoss, aprauti un mīlīgi iezviegdamies, trina galvu gar savas saimnieces kailo kreiso plecu un nepacietīgi piecirta kāju, laužņus kodīdams. Taīda jau gribēja lēkt zirgam mugurā, kad atskrēja Eirānas aukle, saukdama, ka meitene saslimusi. Pametusi pavadas skaistajam zirgupuisim, atēniete aizsteidzās atpakaļ uz pili un atrada meitu slimu gultā. Izrādījās, ka meitenīte bija izskrējusi dārzā un tur saēdusies zaļus persiešu ābolus, bet aukle viņu vēl sabarojusi ar mandeļu cepumiem.

Pils ārsts sāpes drīz vien novērsa. Pamasējusi un nomierinājusi meitu, Taīda beidzot atcerējās, ka aidinieks būs viņu pagalam nogaidījies un var pat salauzt slitu. Kaut nu Erīdai būtu ienācis prātā zirgu izjādīt.

Uz zirgustalli aizsūtītā kalpone atdrāzās kopā ar veco zirgupuisi un, krizdama ceļos valdnieces priekšā, vienā paņēmienā izgrūda, ka Boanergoss noindēts, bet Erīda ar savu zirgu nozudusi.

Atēniete sagrāba aiz pleca veco zirgupuisi, kurš arī bija nometies ceļos. Viņa drēbju plānais audums no rāviena nostirkšķēja.

— Neesmu vainīgs, valdniec, — vecais vīrs cienīgi sacīja, — zirgu ir noindējis tas, kurš izgatavojis zelta iemauktus. Ēģiptes saule, ej un paskaties pati!