Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Maķedonijas, Grieķijas un Jonijas dižākais varonis Aleksandrs bija aizgājis Aīda ēnu valstībā tikai trīsdesmit divus gadus un astoņus mēnešus vecs! Sirdi sāpināja apziņa, ka īsi pirms nāves viņš, nomocījies un vientuļš, varbūt atcerēdamies Taīdu, peldējies Eifratā un vientuļi nošķīries mājā viņpus upes, pie Lugalgiras vārtiem, tajā zināmajā mājā. Jaunai raudu lēkmei uznākot, Taīda iedomāja valdniekā briesmīgo vientulību. Visi cilvēki ap viņu mūžīgi prasīja no viņa saprātīgus rīkojumus, zeltu, aizstāvību un mīlestību, neiedomādamies, ka viņš ir bezgalīgi noguris, un neuzraudzīdami viņu ar atsaucīgām, saprotošām acīm un sirdi. Varbūt viņš neapzināti meklēja atbalstu pagātnes ēnās? Ja tā, tad viņa, būdama kopā ar Aleksandru kaut vai tās dažas stundas, būtu varējusi pamanīt tuvās nelaimes draudīgās pazīmes. Būtu gan pamanījusi. Aleksandrs taču bija gribējis izpildīt Taīdai doto zvērestu — ar Nearha floti izrauties no Babilonas!

Atēniete sāka tā raudāt, ka Erīda, pirmoreiz viņu kopējās dzīves laikā nobijusies, aizdrāzās pēc ārsta. Taīda atteicās ielaist dziednieku, bet pakļāvās draudzenei un izdzēra kādu brūnu, biezu un rūgtu dzērienu, kas lika viņai iegrimt dziļā un ilgā miegā.

Tikai pēc četrām dienām Taīda atrada sevī spēkus iznākt no tumšās istabas un atkal nodoties parastajām mātes un mājas rūpēm. Un vēl pēc dažām dienām viņa saņēmās un izlasīja Ptolemaja vēstuli.

Viņš rakstīja, ka viss noticis tā, kā viņš bija paredzējis. Diadohu padomē viņš pirmais ierosinājis impēriju sadalīt un aizrunājis sev Ēģipti. Par Aleksandra vietnieku un augstāko stratēģu Āzijā iecelts Perdiks. Viņam uzlikts par pienākumu apsargāt Roksanu, kas gaidīja bērnu no valdnieka un bija septītajā mēnesī. Antipatrs kļuva par karaspēka priekšnieku Grieķijā un Maķedonijā un par augstāko stratēģu zemēs uz rietumiem no Jonijas. Hetairu priekšniekam Seleikam tika Babilonija un Indija, Antigonam Vienacim — Mazāzija, izņemot Joniju un Trāķiju, kuras dabūja Līsimahs. Nearhs negribēja neko, vienīgi floti, dabūja to un gatavojās kuģot uz Arābiju. Nu jau bez Aleksandra. Ptolemajs atgādināja Taīdai solījumu braukt kopā ar viņu uz Ēģipti. Viņam vajadzēs nogaidīt Roksanas dzemdības. Ja piedzims dēls, viss paliks kā līdz šim, ja meita — diadohu padome izraudzīsies valdnieku.

Tā notika jauna brīnumaina pārmaiņa Taīdas dzīvē. Roksanai piedzima dēls, Aleksandrs Ceturtais, un Ptolemajs steigšus izsauca atēnieti uz Babilonu. Ar viņam uzticīgu izlases karaspēku Ptolemajs sagrāba sarkofāgu ar Aleksandra līķi un steidzās uz Ēģipti.

Kopš tā laika Taīda te, Memfisā, ir katram grieķim teiksmainās senās Nīlas Zemes valdniece.

Un, lūk, tur jau Nīla tikko dzirdami skalojas ap Nēitas tempļa pakāpieniem.

«Tu valdīsi Memfisā, bet es palikšu Aleksandri jā,» Ptolemajs sacīja strīdā ar Taīdu. Pirmoreiz abi bija nonākuši līdz robežai, kad saites starp viņiem varēja satrūkt galīgi. Taīda viņam pārmeta zvēresta laušanu — pēc Babilonā pamestās Siritas neņemt citu sievu, ja Taīda piekritīs doties kopā ar viņu uz Ēģipti. Tagad viņš, atzītais Ēģiptes valdnieks, bija iemīlējis Berenīki, slepus to apprecējis, un nu ari Aleksandrijā būs valdniece… Bet pirms tam vēl bija Eiridike, kuru viņš bija ar varu paņēmis jau Jonijā un atvedis uz Persiju un kura viņam bija dāvājusi dēlu Ptolemaju.

Tā bija pirmā reize, kad Ptolemajs nepiekāpās Taīdas prasībām. Desmit sekmīgu karagājienu gados kopā ar Aleksandra armiju, kad tika sagrautas pilsētas un daudzi tūkstoši cilvēku gāja bojā un tika pakļauti varmācībai, viņš bija pieradis, daudz nedomājot, mainīt simtiem sieviešu. «Viena vairāk vai viena mazāk — vai maz vērts pal to runāt?» Ptolemajs vaļsirdīgi prātoja. Viņam rūpēja kas cits — nesen viņš bija sapratis, cik veltīgas ir pūles pārveidot Ēģipti, ieviešot te Grieķijas garu un Aleksandra ģēnija sasniegumus.

— Šo senu ticējumu, paražu un dzīves veida akmens bluķi, kas līdzinās Elefantines salas melnā granīta klintij, — viņš, kā vienmēr gudri un pārliecinoši skaidroja Taīdai, — nav iespējams pārveidot citādi — kā vien sašķeļot to daļās. Tomēr tā darīt nebūtu prātīgi. Sagraujot veco, nav iespējams to tūliņ aizstāt ar kaut ko jaunu, jo tad valsts paliks bez likumiem un ieradumiem, pārvērzdamās mežonīgu neliešu barā. Es iesākšu ar Aleksandriju un pārvērtīšu to par pilsētu, kas atklāta visai pasaulei, atklāta visām ticībām un mācībām, jebkuras skolas filozofiem un — pirmām kārtām — tirdzniecībai starp Āziju un Vidusjūru. Aleksandrija, kur es zelta sarkofāgā glabāju sava bērnības drauga un pusbrāļa dižā Aleksandra mirstīgās atliekas, kļūs par visskaistāko no visām oikumenes pilsētām. Faras salas bāka kļūs slavenāka par Etemenanki torni, bet filozofiem es uzcelšu Mūsēju.

Bibliotēkā jau esmu savācis vairāk rokrakstu un grāmatu, nekā ir jebkurā no Grieķijas pilsētām. Esmu izdevis pavēli, lai visu Aleksandrijas ostā ienākošo kuģu vadītāji man ziņo par jauniem mākslas darbiem, zinātnieku atklājumiem un slavenām grāmatām. Man ir pietiekami zelta, lai daudz ko nopirktu. Kaut tikai nebijis kara!..

Ptolemajs sadrūma, un Taīda līdzjūtīgi noglāstīja viņa plecu, zinādama par nebeidzamo karu diadohu — Aleksandra pēcnieku — starpā. Āzijas augstākais stratēgs, vecais Aleksandra cīņu biedrs Perdiks, ko diadohu padome bija iecēlusi par valsts pārvaldītāju, kamēr paaugsies Roksanas dēls, bija uzsācis karu pret Ptolemaju, lai paņemtu sev arī Ēģipti. Viņa paša karavadoņi viņu nogalināja, tiklīdz viņš bija sasniedzis Deltu, bet karaspēks pārgāja Ptolemaja pusē.

— Es karošu par Ēģipti, par Kipru, varbūt par Grieķiju, taču, lai varētu piepildīt visas ieceres, man jādzīvo Aleksandrijā. Uz turieni es aicinu visus, kam ir liela uzņēmība, kas prot raudzīties uz priekšu, prot strādāt, kas ir talantīgs un gudrs. Ebrejus no Babilonas, Sīrijas un Jūdejas esmu aicinājis brīvi dzīvot un tirgoties Aleksandrijā. Ar šo spējīgo un stingro tautu es saistu cerības, ka vairosies bagātība un pilsēta uzplauks, tāpat kā ar taviem tautasbrāļiem, kas prot lēmumus ātri pieņemt un arī izpildīt. Tiesa gan, reizēm atēniešu drosme ir lielāka par viņu spēkiem, tomēr viņi allaž riskē un briesmās saglabā mieru. Es protu karot un celt. Ēģiptes iekšienē nav par ko karot un nav ko celt. Viss uzcelts jau pirms tūkstošiem gadu, jau daļēji pamests un ieputināts smiltīs. Tevi Memfisā mīl, un tu ēģiptiešus saproti — viņu dažādos ticējumus un slepenās mācības, esi iesvētīta slepenos rituālos. Esi valdniece Memf isā, kur mēs abi esam kronēti par valdniekiem, palīdzi man šeit, un es dodu tev nelaužamu zvērestu — es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, ka neiecelšu par valdnieci nevienu citu, kamēr tu esi kopā ar mani!

— Kamēr es esmu kopā ar tevi, — Taīda lēni atkārtoja, piekrizdama sava gudrā vīra domām.

Un viņa palika Memfisā viena, ja neskaita mazgadīgo

Eirānu, kā Taīda viņu sauca doriešu dialektā. Meitas vārds viņai atgādināja Persiju, bet pati meitenīte kļuva arvien līdzīgāka Ptolemajam. Leontisks atradās Aleksandrijā pie tēva. Puisēnā atklājās tā pati dziļā mīlestība uz jūru, kas audās cauri visai Taīdas būtībai, kaut Taīda likteņa ironijas dēļ dzīvoja tālu prom no jūras maigajiem viļņiem un mirdzošā ziluma.

Memfisieši valdnieci cienīja drīzāk viņas labsirdīgo acu un apbrīnojamā skaistuma dēļ nekā īstenās varas dēļ, kas patiesībā koncentrējās Ptolemaja vietvalža, rokās. Taīda nemaz necentās būt barga valdniece, bet uzņēmās galma svētku rīkošanu, sūtņu pieņemšanas un tempļu ceremonijas. Jautro atēnieti tas viss ļoti apgrūtināja. Ēģiptiešu paradumi prasīja, lai valdniece, ar smagām rotaslietām izgreznojusies, stundām ilgi nekustīgi sēž neērtā tronī. Taīda centās savas pieņemšanas un piedalīšanos svinībās padarīt pēc iespējas īsākas. Izjājienus vajadzēja ierobežot ar vakara krēslas un rītausmas stundām. Ēģiptieši savu valdnieci spēja iedomāties tikai svinīgi un lēni braucam zeltītos ratos, nevis jāšus auļojam zirgā. Salmāha šeit sagaidīja savu beidzamo stundiņu, un Erīdas vajadzībām bija jāiegādā Salmāhai līdzīga — pelēka lībiešu ķēve. Boanergoss tuvojās divdesmit gadu vecumam un, kaut arī vairs nedīžājās, vēl arvien bija viegls un ātrs, nevienam zirgam nenovīdīgi neļaudams sevi apdzīt. Skaistais aidinieks, par kuru stāstīja, ka tas pirkts no amazoņu valdnieces, vienmēr piesaistīja memfisiešu īpašu uzmanību, un arī tas nepalīdzēja glabāt noslēpumā valdnieces izjājienus. Vakaros Taīdai patika sēdēt uz Nēitas tempļa kāpnēm Nīlas krastā, vērojot vareno, neskaidro upi, kas vēla savus ūdeņus uz sirdij mīļo Vidusjūru, un sagaidot, kamēr upē iemirdzēsies zvaigžņu atspulgi. Sī sēdēšana vakaros kļuva par viņas labāko atpūtu. No obligātajām varas zīmēm viņa paturēja tikai čūskas veidā darināto zelta diadēmu, svēto ureosu, kas nokarājās uz pieres. Pakāpienu zemāk sēdēja Erīda, iešķībi noskatīdamās uz divām biklām dižciltīgām ēģiptiešu meitenēm ar vēdekli un spoguli, kurām vajadzēja pastāvīgi pavadīt valdnieci. Uz upes reizēm pūta ass vējš, un ēģiptietes, gluži kailas, ja neskaita jostiņas no dažādu krāsu zīlītēm un tādas pašas kaklarotas, sāka rauties čokurā un drebināties. Erīda klusēdama deva viņām zīmi, norādīdama uz to pusi, kur atradās liela, ļoti smalkas vilnas seģene. Meitenes, pateicīgi smaidīdamas, abas kopā ietinās tajā un sēdēja nomaļus, likdamas mierā savu valdnieci.