Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Vai gribi kļūt par manu valdnieci? — Aleksandrs izslējies jautāja viņam tik raksturīgajā pēkšņumā.

Taīda nodrebēja.

— Par vienu no valdnieku valdnieka sievām? Nē!

— Tu gribi būt pirmā starp visām vai vienīgā,— maķedonietis nīgri pavīpsnāja.

— Tu mani nekad nesaproti, manu valdniek, — Taīda mierīgi atbildēja, — un arī nesapratīsi, iekams mēs nebūsim kopā pavisam. Man pašai nav vajadzīga ne izcila vieta, ne sāncenšu padzīšana. Man vajag, lai es iegūtu tiesības apsargāt tevi — dažkārt nerēķinoties ar tavām acumirkļa vēlmēm vai draugu un cīņu biedru gribu. Citādi es tev nebūšu balsts grūtā nodevības vai slimības brīdī.

— Tātad tu gribi?…

— Es neko negribu, es tikai paskaidroju. Par vēlu! Šādas runas vajadzēja uzsākt daudz agrāk.

— Es vēl esmu jauns, un man nekas nav par vēlu!

— Vai nu man jāskaidro tev, cilvēku pavēlniekam, ka īstu valdrtieci nevar iecelt vai arī ierobežot tikai ar nakts guļvietu. Ir nepieciešami abu pūliņi, tādi, lai tos redz un izjūt visi apkārtējie. Lai kļūtu par valdnieci, ir nepieciešami daudzi gadi, bet tavā rīcībā, kā es redzu, nav pat gada.

— Jā, es kuģošu kopā ar Nearhu, lai meklētu ceļus uz Etiopiju. Deviņdesmit kuģi ir gatavi vai tiek būvēti Babilonas un Eifratas Aleksandrijas kuģubūvētavās.

— Un tu mani ņemsi sev līdzi tur, okeānā? Ne kā valdnieci, tikai par ceļabiedreni?

Brīdi klusējis, Aleksandrs drūmi atbildēja:

— Nē. Nedrošs ir kauju ceļu liktenis, briesmīgas grūtības jāiztur tuksnešu vētrainajos krastos, kur nav ūdens. Un tu esi dārgums! Gaidi mani Babilonā!

— Kā Ptolemaja sieva?

— Es iecelšu Ptolemaju par hlliarhu Hēfaistiona vietā. Viņš pārvaldīs impēriju manas prombūtnes laikā.

Taīda piecēlās, maigi un skumji noraudzīdamās valdniekā. Piecēlās arī Aleksandrs. Neveiklo klusumu iztraucēja pilnos auļos skrejoša zirga soļu dipoņa. Jātnieks no persiešu dižciltīgajiem — jaunsavervētajiem hetairiem — pacēla virs galvas vēstules tīstokli. Aleksandrs pamāja, atļaudams nākt, un ziņnesis, nokāpis no zirga, pieskrēja klāt, turēdams vēstījumu pie zemu noliektās sejas.

— Piedod, es izlasīšu. — Valdnieks atlocīja pergamentu, Taīda ieraudzīja dažas plašā rokrakstā uzrakstītas rindiņas.

Ar greizu smaidu sejā Aleksandrs pagriezās pret Taīdu.

— Man jāsteidzas uz Babilonu. Nearhs pārbraucis no Arābijas izlūkošanas, tagad varam doties ceļā. Seleiks tuvojas ar lielu ziloņu karavānu, bet Peikests ved jaunus karavīrus no Ariānas.

Taīda nosvilpās caur zobiem kā Atēnu puika. Boanergoss pacēla galvu, izslēja ausis un pēc atkārtota aicinājuma pieskrēja pie saimnieces. Arī Aleksandrs pamāja ar roku, aicinādams šurp skitu zirgu uzraugu.

— Uz atvadām izskaidro, mans valdniek, — atēniete saņēma aidinieku aiz pavadas, — ko nozīmē tava dāvana, ko atveda Hēfaistions?

— Tas ir mans sapnis Nīsā, kad ieraudzīju efejas un Krētas vēršus. Tu zini, Dionīsa karaspēks viņa karagājienā sastāvēja tikai no menādām, bet Indijas karagājienā — pa pusei no menādām. Un tu man sapnī parādījies kā menāda, kaila un neatvairāmi pievilcīga, ar efejām apvīta. Dionīsa zibošais zizlis man norādīja uz tevi… Un es liku Sūzu tēlniekam pēc mana sapņa un atmiņām izkaldināt tavu tēlu menādas veidolā.

— Par to es tev pateicos no visas sirds tāpat kā par māju pie Lugalgiras,

Taīda droši apvija rokas valdniekam ap kaklu un uz mirkli sastinga viņa skavās. Nobālusi viņa izrāvās un uzlēca mugurā aidiniekam. Aleksandrs paspēra soli uz viņas pusi, izstiepdams roku, bet it kā paklupa, sastapis viņas skadro skatienu.

— Liktenis un es, mēs trīsreiz tikām tev devuši iespēju. Pirmoreizi — Memf isā, otrreiz — pie Eifratas, trešo — Persepolē. Ceturto liktenis liedz un es arī. Higiaine, diženo valdniek, «ton aiona» (uz mūžu), kā sacīja Platons!..

Taīda, galvu nokārusi, palaida aidinieku soļos. No garo, miklo skropstu apakšas sāka ritēt lielas asaras, krizdamas zirga melnajās krēpēs. Aleksandrs jāja cieši līdzās. Vienu stadiju aiz viņiem uz ceļa putekļu mākoni sacēla valdnieka apsardzes jātnieki. Aleksandrs bija noliecis kailo galvu, viņa platie pleci bija noslīguši, dzīslotā roka gļēvi nokārusies. Taīda dievišķo uzvarētāju nekad nebija tādu redzējusi — kā cilvēku, kurš izsmēlis savus spēkus un ne uz ko vairs necer. Kleofrads savās pēdējās keosiešu dzīrēs bija izskatījies sparīgāks un možāks. Un, ja nu Aleksandrs atkal atgriezīsies pie milzīgās impērijas pārvaldīšanas darbiem Babilonā, kas tad notiks?

— Afrodītes un visa cita vārdā, kas mūs saista vienu pie otra, Aleksandr, manu valdniek, nekavējoties brauc prom no Babilonas! Nevilcinies nevienu pašu dienu! Apzvēri man to. — Viņa saņēma Aleksandra roku un spēcīgi saspieda.

Aleksandrs ieskatījās lielajās pelēkajās acīs un atbildēja maigi un neliekuļoti:

— Zvēru pie Stiksas, mana Mirdzošā!

Taīda iecirta Boanergosam ar papēžiem, un tas aizauļoja tālu priekšā lēnām jājošajam valdniekam un viņa apsardzei. Atēniete kā viesulis iztraucās cauri Ekbatanu vārtiem, aizauļoja pa ielām un, pametusi pavadu kalpam, caur dārzu aizskrēja uz Erīdas paviljonu, kur ieslēdzās līdz vakaram.

Bet pēc diviem mēnešiem, targēliona pēdējās dienās, gluži kā kalnu nogruvums nogranda vēsts par Aleksandra piepešo nāvi.

Nepagāja ne desmit dienas, kad ziņnesis atveda Taīdai divas vēstules uzreiz — no Ptolemaja un no Hēsiones. Tēbiete sīki aprakstīja valdnieka divas pēdējās mūža dienas. Līdz nāvei noguris, viņš sapulcināja karavadoņus, lai sadalītu kuģus, un kopā ar Nearhu deva rīkojumus, sīki jo sīki iedziļinādamies visos milzīgās flotes sagatavošanas darbos. Ar bezmiegu mocīdamies, viņš naktīs peldējies Eifratā. Drudža lēkmei sākoties, valdnieks atstājis Nebukadnecara pili, kurā pastāvīgi dzīvoja, un pārcēlies uz Jauno Pilsētu, uz savu māju ar aizēnoto baseinu. Viņš nevēlējies redzēt nevienu, izņemot Nearhu, gluži paguris no karsoņa, viņš peldējies, tomēr drudzis arvien pieņēmies. Un vēl arvien viņšnav varējis aizmigt. Aleksandrs licis upurēt divpadsmit olimpiešiem un asklēpijam, runādams ar Nearhu, viņš uzstājis, ka jūrasbrauciens jāuzsāk pēc divām dienām. Krētietis savu dievišķo draugu pirmoreiz redzējis tik nedabiski raizējamies, viņš vienā laidā runājis par okeānu un atkārtojis vienus un tos pašus rīkojumus, brīžam visu putrodams. No rīta, kad karstumi mazinājušies, Aleksandrs licis sevi nest uz Veco Pilsētu, uz pili, kur gribējis izdarīt upurēšanu. Viņš jau bijis tik vārgs, ka gandrīz nav varējis parunāt.

Dižais vadonis līdz pēdējam brīdim cīnījies ar nāvi. Dažas stundas pirms miršanas viņš gribējis atvadīties no draugiem un karaspēka. Raudas apvaldīdami, jaunie hetairi un valdnieka apsardzes karavīri nosoļojuši gar viņa guļvietu. Aleksandrs atradis spēkus, lai sveiktu katru, paceļot labo roku un laiku pa laikam paslienot augšup arī galvu. Viņš bijis pie samaņas līdz pēdējam brīdim.

Karavadoņi, kas tagad iesaukti par diadohiem, Aleksandra mantiniekiem, sapulcējušies ārkārtējā padomē. Vispirms viņi rūpīgi apmazgājuši varoņa augumu, krustām šķērsām izvagotu smagu ievainojumu rētām, un aplaistījuši viņu ar aromātisku sveķu, stipra vīna un medus maisījumu. Bet mākslinieki un kalēji jau kaldinājuši zelta sarkofāgu.

Asaras Taīdai neļāva lasīt tālāk, apvaldītās bēdas izlauzās uz āru. Nokritusi uz mutes, atēniete, pēc vecum veca paraduma saplosījusi drēbes un palaidusi vaļā matus, neremdināmi raudāja.