Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Daudz cilvēku bija nogrimuši Amelētas (no Raizēm Atbrīvojošajā) straumē, kas plūda Aīda valstībā. Cik daudz pārmaiņu, iespaidu, neparastu pārdzīvojumu bijis desmit gadu laikā. Kopš tā brīža, kad Taīda pameta Atēnas, lai dotos uz Ēģipti, un atkal atgriezās šurp kā valdniece, gadi bija aiztraukušies kā viesulis. Un cik maz pārmaiņu notika tagad! Laiks tecēja gausi kā Nīla ziemā. Varbūt tā tas ir visiem, kas, valdnieki būdami, nevalda? Valdniecēm, kuru vīri ir īstie valdītāji? Tā Roksanai vajadzēja justies, Aleksandram dzīvam esot, bet tagad viņa droši vien jūtas vēl sliktāk? Mazo Aleksandru, kurš piedzima divus mēnešus pēc lielā karavadoņa nāves, apsargā kā talismanu un kā tiesības valdīt: sākumā to darīja Grieķijas un Maķedonijas augstākais stratēgs Antipatrs, bet pēc viņa nāves Antigons Vienacis.

Nomira arī Aristotelis, tikai par vienu gadu pārdzīvojis savu diženo skolnieku. Atēnu Likeju tagad vada augu pazinējs Teofrasts. Vēl arvien tur starp lieliskām priedēm un kastāņkokiem pastaigājas nopietni skolnieki, kam dota iespēja apgūt apslēptas zinības, bet vakaros atēnieši te pulcējas, lai paklausītos filozofiskas runas. Līsips bija Taīdai Ekbatanās stāstījis par jaunas stoiķu mācības rašanos, kas apgalvoja, ka visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi pasaules pilsoņi, un pirmajai patiesajai cilvēka uzvedības novērtēšanas sistēmai pamatā lika nevis ticību dievišķajam vārdam, bet cilvēka dzīves sabiedrisko nepieciešamību…

Priesteris pārtrauca viņas domas, pavaicādams:

— Vai augstā valdniece vairāk neko nevēlas uzzināt?

Taīda atguvās. Viņi tuvojās Nēitas templim, kur Erīda noraizējusies slaidiem soļiem kāpa pa platajām kāpnēm.

— Saki, tēvs, — kāpēc man atklāja jūru un zemju slepenās kartes, bet no Aleksandra vai tā paša Nearha tās slēpa?

— Mums neviens neprasīja, bet zināšanas tiek sniegtas tikai tiem, kas tās meklē. Tu esi viena no mums, neesi bīstama un neesi varena, jo netiecies pēc varas. Vēl neviens liels ģēnijs, karavadonis vai valdnieks, lai viņš nāktu no kādas tautas nākdams, nav atnesis cilvēkiem laimi! Jo varenāks kāds ir, jo lielāku postu viņš rada. Parasti cilvēki pakļaujas tūkstošgadīgiem likumiem, kas izauguši no paaudžu veselīgās pieredzes. Tiem rokas saista dzīves nepieciešamība, ticība un kalpošana dieviem un varai. Izcils cilvēks iedomājas sevi augstāku par visu vispārcilvēcisko, sagraudams esamības pamatus, un izdara nelabojamu kļūdu, kas visu viņa paveikto iznicina un nogāž Tumsības bezdibenī. Dieviem līdzīgie cilvēki nes laimi tikai tad, ja tiem rokās nav varas: filozofi, ārsti, dzejnieki vai mākslinieki.

— Tu domā, ka Aleksandrs ir atnesis tikai ciešanas un nelaimes?

— Vēl viņa darbi nav izsvērti laika svaros, vēl tiesātāji dievi nav aplēsuši viņa dzīves balto un melno pusi. Un man pietrūkst prāta, lai aptvertu, cik liels ir viss viņa veikums. Sākumā viņam tika dots skaistums un miesas spēks, drosmīga sirds un skaidrs, visaptverošs prāts, vēlāk zināšanas. Pēc tam viņš ieguva militāro spēku: maķedoniešu un grieķu karavīru cietās sirdis un norūdītos augumus. Viņš gribēja vairot zināšanas, bet pavairoja bagātību, reizē paņemdams visu, kas gadsimtiem bija krājies lielā tautā, milzīgā valstī. Būdams jauns, viņš neapdomīgi izdāļāja dārgumus, pats nebūdams ne alkatīgs, ne izšķērdīgs. Taču izdāļāja tos tikpat necienīgās rokās, kādās šī bagātība bija agrāk. Tikai agrākās bija šo bagātību turējušas savā zemē, kamēr jaunās rokas, viegli ieguvušas, izšķieda par niekiem un pa svešām zemēm, padarot bagātus alkatīgos un apdomīgos tirgotājus, par nieka naudu pārdodot viņiem senus mākslas darbus un desmitiem tūkstošiem par vergiem padarīto iedzīvotāju. Un tā Aleksandra spēks sadrumstalojās, zaudēdams jebkādu mērķi. Dabiskā pretestība, ko izrādīja tautas, atvairīdamas ielaušanos viņu dzimtajā zemē, izraisīja niknumu, cietsirdīgu un asiņainu varmācību, dieviem netīkamo neaizsargātu cilvēku izkaušanu. Aleksandrs nevis centās iepazīt kādu zemi un vairot mieru, lai atrastu kaut ko kopīgu ar tām ieražām, ticējumiem un mērķiem, kas visā pasaulē cilvēkiem ir līdzīgi, bet radīja neskaitāmus nākotnes cīņu, intrigu un nelaimju perēkļus. Arī tagad, vairākus gadus pēc impērijas sadalīšanas, vēl arvien līst asinis un karš Grieķijā, Jonijā, Mesopotāmijā un Zaļās jūras salās nenorimst.

— Kāpēc tad ir noticis tā, nevis citādi, tēvs? — Taīda ievaicājās.

— Citādi nevar būt, ja tas, kam ir dots Spēks, Zelts un Vara mainīt valstu un cilvēku likteņus, nesaprot, ka ikkatrai šīs varenības sastāvdaļai ir sava otrā puse, ko liktenis nepielūdzami pavērsīs pret cilvēku, ja netiks ievērota piesardzība. Zeltam tā ir — citu pazemošana, neganta skaudība, cīņa par bagātību bagātības dēļ; Spēkam — nikna cietsirdība, varmācība un slepkavība; Varai — ietiepīga Spēka un Zelta izmantošana, trula aklība.

— Kur tad rast aizstāvību pret šiem ļaunajiem spēkiem?

— Mīlestībā, mana meita. Ja visas trīs varenās sviras tiek darbinātas ar mīlestību un cilvēkmīlestības vārdā.

— Vai Mīlestībai nav pretējas puses?

— Ak vai! Ir gan, tikai tā izpaužas citā — daudz personiskākā līmenī. Cilvēku savstarpējās attiecības var izraisīt vēlēšanos otru pazemot, mocīt un iemīt dubļos, cilvēkiem ar gaišām sirdīm tādas tieksmes nepiemīt, bet pūļa cilvēkam, kurš — ja ne pats, tad vismaz viņa senči vai tuvinieki ir sisti un pazemoti, — tas ir raksturīgi.

— Tu neatbildēji, kā no tā izvairīties, tēvs.

— Vienmēr turies ceļa vidū, neizlaižot no acīm ceļa malas.

— Ak, es zinu. Mans skolotājs teica to pašu. Acīmredzot gudrība visur nonāk pie vienas un tās pašas atziņas.

— Vai esi lasījusi uzrakstu uz mūsu tempļa frontona, lūk, šo te?

— Es neprotu izlasīt svēto valodu un Ēģiptes seno rakstību!

— «Mēden agan»— «Nekā lieka»; «Par visu cildenāka — mēra izjūta»; «Par visu ļaunāka — nekaunīga augstprātība»; «Iepazīsti savas sirds dziļumu»!

— Tādi paši izteicieni ir rakstīti uz Apollona tempļa Delfos.

— Tas ir apliecinājums tam, ko tu teici!

— Tas nozīmē, ka augstākās gudrības vaigs vienmēr un visur pievēršas pašam cilvēkam, apejot dievus?

— Tā tas ir, taču piesargies šādas patiesības sacīt visu veidu ticīgajiem un bērnišķīgi naivajiem un negantajiem fanātiķiem! Patiesība un labais spīd kā lāpas, apgaismojot ceļu tiem, kas maldās tumsībā. Bet var taču ar lāpu rokā ieiet viegli aizdegošās eļļas glabātavā, un eļļa uzliesmo no vismazākās dzirkstelītes!

Taīda uzmeta ciešu skatienu vecajam priesterim un piepeši pavaicāja:

— Saki — vai tevi nepārsteidz tāda Ēģiptes valdniece, kas neprot lasīt ēģiptiešu rakstus?

— Nē. Tu varbūt domā, ka daudzas valdnieces prata svēto valodu? Tad tu maldies! Un tu esi pārāka par daudzām ne tikai ar savu skaistumu, bet arī ar to, ka pazīsti dažādas ticības. Ticība — tā ir tautas dvēsele, tā nosaka ieražas, likumus un cilvēku izturēšanos! Bet tu dziedi Isīdas Spoguļa ceremonijā kā dzimusi ēģiptiete, dejo svēto Segas deju kā feniķiete, auļo uz zirga kā lībiete un peldi kā Zaļās jūras nereīda. Tas savaldzina visus, kas apdzīvo Melno Zemi.

— Kā tu to zini?

Vecais vīrs tikai pavīpsnāja.

— Saki, mans tēvs, ja es gribēšu uzzināt ko vairāk par tālajām Lībijas un Nūbijas zemēm, vai tu man palīdzēsi?

— Palīdzēšu, — vecais priesteris nešaubīdamies bija ar mieru.