Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Taīda atgriezās baltajā, ciedru ieskautajā mājā, kas viņai bija ierādīta pēc Ptolemaja pavēles, kad viņa bija atteikusies dzīvot pilī. Pilnā valdnieces ietērpā atēniete kopā ar Erīdu ratos brauca uz Ptolemaja majestātisko mitekli. Taīda vispirms pieprasīja tikšanos divatā. Valdnieks, kurš bija gatavojis svinīgu sagaidīšanu un dzīres, piekāpās negribīgi. Tomēr, kad nūbiešu vergs ienesa un attina vaļā ādas vīstokli ar zelta iemauktiem, Ptolemaja neapmierinātība izgaisa.

— Tā ir dāvana, ko man tavā vārdā atveda jauns trāķiešu vergs, — Taīda sacīja.

— Neesmu to sūtījis, lai gan man patīk šādas ar izcilu meistarību darinātas mantas.

— Un šīs divas cīniņā saķērušās panteras uz pieres saites tev neizsaka neko?

Ptolemajs, juzdams, cik nopietna ir Taīda, tomēr mēģināja atjokot.

— Tās droši vien atsūtījis kāds no taviem neskaitāmajiem. cienītājiem?

— Iespējams. No tādiem, kas vēlas, lai es būtu mirusi!

Ptolemajs dusmās un izbrīnā pielēca kājās.

— Liec to aiznest Mūsēja gudrajiem ārstiem, lai tie nosaka indi, no kuras aizgāja bojā Boanergoss un mana dzīvība nonāca uz Tartara bezdibeņa malas. Es jau sen atrastos bezdibenī, ja nebijis viņas. — Atēniete norādīja uz Erīdu.

— Manā vārdā? — Ptolemajs izsaucās, piecirzdams kāju. Viņa varenā balss nodārdēja pilī. Ieročus žvadzinādami, sāka skraidīt karavīri.

— Nedusmojies velti. Nedz es, nedz Erīda ne mirkli nevainojām tevi. Tomēr sūtījis to ir kāds no tev tuviem cilvēkiem, par to nešaubies!

— Nevar būt!

— Padomā pats, apskati panteru tēlus, mans viedīgais Ptolemaj. Un vēl — par troņmantnieku tu esi iecēlis Berenīkes dēlu, nevis savu vecāko dēlu — Ptolemaju Zibeni. Un arī ne manu Leontisku. Par to es tev pateicos; zēnam nebūs jāmirst no slepkavas rokas. Bet Ptolemaja Zibeņa māte jau nonākusi Aīda valstībā, kamēr es vēl esmu dzīva un valdu…

— Berenīke?! — Ptolemaja balss aprāvās, it kā viņš būtu saņēmis nāvīgu ievainojumu.

— Nē!— noskanēja pārliecinošs apgalvojums, kas Ptolemajam atdeva dzīvības spēkus. — Skaties! — Taīda pasniedza tāfelīti ar vārdu.

Ptolemajs paraustīja plecus.

— Pavaicā Berenīkei. Man liekas, viņai šis vārds nevarētu būt svešs, kaut ari viņa šajā nekrietnajā pasākumā nav piedalījusies.

Ptolemajs — neganti saniknots — izgāja un atgriezās pēc dažiem mirkļiem, vilkdams sev līdzi izspūrušo Berenīki, kura laikam bija posusies dzīrēm. Viņas smalkā, drausmīgi bālā seja bija baiļu izķēmota, bet melnās acis šaudījās no Taīdas pie vīra.

— Vai tu viņu pazīsti? — Ptolemajs izrāva Taīdai no rokām liktenīgo plāksnīti. Berenīke, izlasījusi vārdu, nokrita viņam pie kājām.

— Mans brālēns no mātes puses, Bet es zvēru pie Stiksas un pie Amentas, tumsas…

— Nezvēri, valdniec, — Berenīke sastinga, Taīdai skaidri izrunājot titulu, — mēs zinām, ka tu neesi vainīga.

Atēniete piecēla Berenīki, un tā, kaut augumā bija garāka, Memfisas valdnieces priekšā izskatījās maza.

— Likšu nelieti tūliņ notvert! — Ptolemajs izsaucās, iesizdams pa metāla disku.

— Velti. Viņš, protams, ir aizbēdzis, tiklīdz saņēma ziņu, ka mēģinājums mani nogalināt ir izgāzies. Bet tu iegaumē viņa vārdu, valdniek! — gandrīz draudīgi sacīja Taīda un atgāja nost no Berenīkes, ar pavēlošu žestu aizsūtījusi prom uz aicinājumu atsteigušos kalpus. — Es atceļu svinības! Šodien es ar savu vīru runāšu divatā!

Ptolemajs neuzdrīkstējās iebilst.

Abi palika divi vien līdz rītausmai, nolikuši Erīdu gulēt kādā no pils istabām. Neviens nedabūja zināt, par ko runāja valdnieks un valdniece. Rītausmā Taīda nolika Ptolemajam priekšā svēto ureosu, noņēma valdnieces daudzkrāsaino kaklarotu un novilka ēģiptiešu drēbes, tad uzvilka iemīļoto dzelteno eksomīdu un aplika grifa nagu kaklarotu.

No pils milzīgās terases pavērās skats uz bezgalīgo jūru, ko iekrāsoja sārtu Eosas skatiens.

Ptolemajs pats atnesa purpurkrāsas vīnu no Krētas vīnogām un pielēja divus smalkus kausus, darinātus no kalnu kristāla jau pirmo Ēģiptes faraonu laikā.

— Higiaine, valdniek! Lai tevi visos — gan celtnieka, gan kolekcionāra slavenajos darbos sargā visi Grieķijas, Ēģiptes un Āzijas dievi! — Taīda pacēla kausu, izšļakstīja mazliet vīna uz jūras pusi un izdzēra.

— Tā runādama, tu atrauj daļiņu no manas sirds, — Ptolemajs sacīja, — man ir sāpīgi šķirties no tevis.

Šķelmīgi pavīpsnājusi, atēniete pieklaudzināja pasakaini dārgajam vīna flakonam no Indijas vienragaiņā dzīvnieka raga.

— Tu dzer tikai no tā, baidīdamies, ka tevi var noindēt?

Ptolemajs mazliet piesarka un neko neatbildēja.

— Tu jau esi labi gados. Pienācis laiks izraudzīties tikai vienu valdnieci. Un tu esi to izraudzījies! Par ko tad skumt?

— Nevaru aizmirst dižo pagātni, kad es pavadīju Aleksandru un tu biji kopā ar mums Mesopotāmijā.

— To aizmirst nevar, tomēr dzīvot tikai pagātnē nedrīkst. Kad būs kārtībā kuģis?

— Došu pavēli nekavējoties sagatavot apaļbūves kuģi ar stipru apsardzi. Pēc divām trim dienām tu varēsi doties ceļā, tikai pasaki, uz kurieni stūrmanim jābrauc.

— Uz Paf u Kiprā.

— Es domāju, ka tu atgriezīsies Atēnās.

— Zemē, ko uzvarēja nelaiķis Antipatrs, kur maķedonieši noslēguši Mūnihijas pussalu, kur vēl svaigs ir indi iedzērušā Dēmostena kaps? Nē, iekams jūs ar Kasandru, Seleiku un Līsimahu nebūsiet beiguši karu pret Antigonu, es turp nebraukšu. Tu, protams, zini, ka Kasandra karaspēka priekšnieks Argosā sadedzinājis dzīvus piecsimt cilvēkus, bet Antigona stratēgs par atbildi pilnīgi nopostījis un iznīcinājis svēto Korintas pilsētu?

— Ko lai dara, tāds ir karš!

— Mežoņu karš. Mežonīgi ir kļuvuši gan karavīri, gan viņu priekšnieki, ja jau tie Grieķijas zemē var atļauties tādas neģēlības, ko neuzdrīkstējās pat svešzemnieki. Ja tā turpināsies, es Grieķijā neparedzu nekā laba!

Ptolemajs raudzījās Taīdā, vērīgi viņā klausīdamies.

— Tu saki to pašu, ko jaunie filozofi, kas nesen uzradās Mūsējā. Viņi sauc sevi par stoiķiem.

— Es pazīstu viņu mācību. Viņi mēģina atrast jaunu tikumību, kas pamatojas uz cilvēku vienlīdzību. Lai viņiem uzsmaida laime!

— Laime neuzsmaidīs! Rietumos spēkā pieņemas Romas valsts, kas gatava visu pasauli novest vergu valgā. Nezin kāpēc romieši jo sevišķi nīst ebrejus. Viņi atdarina grieķus mākslās, bet būtībā ir ļauni, paļaujas tikai uz militāro spēku un ir gaužām cietsirdīgi pret bērniem, sievietēm un dzīvniekiem. Teātru vietā romiešiem ir milzīgi cirki, kuros aurojošam pūlim par izpriecu viņi nogalina dzīvniekus un cits citu.

— Vai viņi labprāt ziedo asiņainus upurus? — Taīda apvaicājās.

— Jā. Kā tu to zini?

— Man zināms pareģojums. Zemes, kurās cilvēki ziedo asiņainus upurus, pielīdzinādami savus dievus plēsīgiem zvēriem, — Grieķiju, Romu, Kartāgu — gaida drīza bojāeja, visu tur radīto vērtību iznīcināšana un tur dzīvojošo tautu pilnīga iznīkšana.

— Tas jāizstāsta maniem filozofiem. Vai gribi parunāt ar tiem Mūsējā?

— Nē. Man ir maz laika. Es gribu tikties ar Leontisku.

— Viņš atrodas jūrasbraucienā pie Lībijas krastiem, taču es uzminēju tavu vēlēšanos un jau vakar aizsūtīju viņam pakaļ ātru kuģi.

— Valdnieka dēla priekšrocība! Vēlreiz pateicos tev par to, ka esi nolēmis viņu padarīt par vienkāršu jūrnieku, nevis par mantinieku, vietvaldi vai kādu citu pavēlnieku. Viņš ir līdzīgs man un šādai lomai neder.