Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Svētā Dievu Māte! Cik viegli peldēt šajā blīvajā ūdenī! Te nav purva tumšuma kā upē vai ezerā. Jūra tevi tur glāstīdama, — Erīda priecīga dalījās domās ar draudzeni.

Un Taīda gavilēja.

No austrumiem atbrāza vējš, apdzēsa zaigojošos spoguļus viļņu sānos, noplacināja to asās muguras, un Taīdai šķita, ka viņus būtu aplenkušas neredzamas nereldas, pliķēdamas kaklu un plecus, draiski šļakstīdamas ūdeni sejā un ar maigām rokām glāstīdamas augumu. Taīda to pastāstīja Leontiskam, un atkal viņu pārsteidza zēna skatiens, kas vērīgi sekoja viņai.

Erīda drīz vien nogura, viņa vēl nebija pilnīgi atguvusi spēku. Taīda ar Leontisku bez mitas nira, laizdamies dziļumā, peldēja un kūleņoja, atdarinot delfīnus, kas peldēja viņiem cieši līdzās, šķielēdami ar mazām draudzīgām ačelēm un bāzdami no ūdens smaidīgas balti melnas rīkles.

Noguruši abi beidzot izrāpās uz gludajām granīta plāksnēm. Erīda aplaistīja draudzeni ar saldūdeni, noskaloja sāli un palīdzēja sasukāt melnās bizes. Leontisks, apžāvējies mazliet tālāk nost, kautrīgi pienāca pie mātes un noliecās viņai pie kājām, apskaudams spēcīgos ceļgalus.

— Saki taisnību, māt, — tu esi dieviete?

Sastapusi skaidro pelēko acu lūdzošo skatienu, Taīda noliedzoši papurināja galvu.

— Bet tu neesi vienkārša mirstīgā? Tu esi nereīda vai nimfa, kas nokāpusi lejā pie mana tēva. Es dzirdēju, par to pilī sačukstējās kalpi. Nenoraidi manu lūgumu, māt, pasaki! Es tikai gribu zināt!

Zēnišķās rokas, kļuvušas stipras darbā ar airiem un burām, stingrāk saspieda mātes ceļgalus. Zēna dedzīgā ticība lika Taīdas sirdij nodrebēt. Viņa atcerējās Aleksandru. Viens vienīgs mātes dots mājiens bija tam radījis nepieciešamo ticību sev pašam. Bet tajā pašā laikā ierastais patiesīgums Taīdā sacēlās pret mānīšanos.

— Tev ir taisnība, zēn! — piepeši sacīja līdzās stāvošā Erīda. — Tava māte nav vienkārša mirstīgā, bet viņa nav ari dieviete.

— Es jau to zināju. Tu esi viena no Tetīdas un tās mirstīgā vīra meitām. Un šī tava jostiņa ar zvaigzni — tas ir zvērests mirstīgo dzīvei? Tāds pats kā Hipolites josta? Vai ne?!

Taīda spēja tikai nočukstēt:

— Jā!.. Es neesmu nemirstīga, man nav dievietes varas, un es nevaru tev piešķirt brīnumainu spēku vai neievainojamību kaujā, — atēniete steigšus piebilda, — bet es tev esmu devusi mīlestību uz jūru. Tetīda vienmēr būs tev žēlīga.

— Mīļo, mīļo māt! Lūk, kāpēc tu esi tik pārcilvēciski skaista. Tā ir laime — būt tavam dēlam! Pateicos tev. — Leontisks apbēra ar skūpstiem Taīdas ceļgalus un pirkstus.

Viņa pacēla dēlu, pieglauda tā melno matu cirtas un sacīja:

— Ej ģērbties. Ir laiks braukt!

Zēna sejā iegūla dziļas skumjas.

— Vai tu nevari nemt mani līdzi? Mums kopā būtu tik labi!

— Nevaru, Leontisk, — Taīda atbildēja, juzdama kaklā iespriežamies kamolu, — tev jābūt kopā ar tēvu, nevis ar māti. Tu esi vīrietis, jūrnieks. Uzveic jūru cilvēkiem par prieku, nevis cilvēku izkaušanai. Un mēs ar Tetīdu vienmēr būsim kopā ar tevi!

Leontisks pagriezās un devās pie savām drēbēm. Un bija īstais brīdis, citādi viņš būtu ieraudzījis mātes asaras.

Pēc peldēšanas jūrā Leontisks šķita it kā izaudzis lielāks. Atceļā viņš vēl augstāk turēja savu lepno galvu ar smalkajiem krētieša vaibstiem. Laiva tuvojās ostai, kad zēns pieskārās mātei un čukstus ieprasījās, norādīdams uz Erīdu:

— Vai viņa arī?

— Vēl vairāk nekā es! — Taīda tāpat čukstus atbildēja.

Leontisks piepeši saņēma melnās priesterienes roku, pielika to pie pieres un vaiga un noskūpstīja tās delnu. Neizsakāmi pārsteigtā Erīda noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem — tā bija laipnība, kādu viņa līdz šim nevienam nebija izrādījusi. Taīda nodomāja, cik labi zēnam būtu, ja blakus gadītos tāds draugs. Nebūdama dieviete, viņa nevarēja zināt, ka pēc pieciem gadiem lielajā jūras kaujā pie Salamīnas, Kipras austrumgalā, Ptolemajs tiks pilnīgi sakauts, bet Leontisku saņems gūstā. Tomēr cildenais uzvarētājs, atēniešu mīlulis Dēmetrijs Poliorkēts drīz vien Ptolemajam dēlu atdos, un Ptolemajs sakaus viņu pašu. Dēmetrija uzvaras piemineklis — spārnotās Nīkes statuja Samotrākes salā — tūkstošiem gadu sajūsminās visu tautu visdažādākajās valodās runājošos cilvēkus!..

Jūra, itin kā apsveikdama savas meitas atgriešanos, apbrīnojami rāma nesa Taīdas kuģi «Kirke» uz ziemeļaustrumiem no Aleksandrijas, uz Kipras salu. Atēniete atcerējās agrākos jūrasbraucienus. Tie visi bija notikuši sevišķi labos laika apstākļos. Kā tad lai nenotic Tetīdas īpašai laipnībai?

— Tiek uzskatīts, ka līdz Pafas ostai Kiprā ir piecsimt ēģiptiešu shēnu, — Taīdai stāstīja kuģa pavēlnieks, pats būdams pieredzējis stūrmanis no Astipalejas, — bet es saskaitīju vairāk — divtūkstoš astoņsimt stadiju.

— Kā var izmērīt jūru? — pārsteigtā Erīda ieprasījās.

— Ir vairāki paņēmieni, bet es izmantoju visvienkāršāko, — jūrnieks samiedza acis, raudzīdamies tālumā, — kad ir tik labs laiks un niecīga viļņošanās. Paraugies pati!

Pēc priekšnieka pavēles uz klāja iznāca divi pavecāki jūrnieki, viens ar milzīgu loku un ļoti tievas aukliņas rituli, otrs ar jūrnieku ūdenspulksteni — klepsidru —, ko neietekmēja kuģa šūpošanās. Iesējies platā jostā, jūrnieks ar loku nolaidas virs tidens, ar basajām kājām atsperdamies pret kuģa bortu, un izšāva bultu, kas vilka sev līdzi auklu ar tai piesietiem krāsotiem zivju pūšļiem. Divreiz aukla nokrita neveiksmīgi, bet trešoreiz nostiepās taisni kā stiga. Tiklīdz kuģa priekšgals atradās pie auklas sākuma, stūrmanis uzsita pa vara disku un otrs jūrnieks iedarbinaja klepsidru. Otrs sitiens atskanēja, kad kuģa priekšgals bija paslīdējis garām auklas galam.

— Cik pilienu? — stūrmanis uzsauca.

— Trīsdesmit viens, — skanēja atbilde.

— Redzi, — priekšnieks paskaidroja Erīdai, — pusstadiju garā aukla bija nogūlusies taisni, viļņi to neizlocīja, jo mani jūrnieki ir pieredzējuši. Kuģis tās garumu nobrauca trīsdesmit viena sirds pukstiena vai klepsidras piliena laikā. Aplēsumā jāņem vērā viļņi un auklas izliekumi. Aptuveni varu teikt: mūsu «Kirke» nobrauc ap sešdesmit stadijus stundā — tā ir ļoti laba gaita ar vidēju buru skaitu un bez airiem. Saskaiti nu, cik laika vajadzēs, lai nonāktu līdz Pafai, tikai dari to klusībā — nesadusmo Jūras Veci! Lai attālumu izmērītu pareizi, ceļā mērījumi jāizdara daudzkārt. Mainās vēja stiprums, straume — ceļš ir tāls!..

Stūrmanis izraudzīja laiku, kad etēsiji — vasaras vēji, kas pūta uz Ēģipti, — uz īsu laiku maina virzienu un veļ viļņus no ziemeļrietumiem. Jūra satumsa, iegūdama Hijas salas vīna krāsu, un pa tās sadrūmušo klaidu rindām traucās Poseidona baltkrēpju zirgi. Spēcīgais vējš no baltajām krēpēm plēsa nost putas, kas laistījās saulē, jo pie debesim nebija ne mākonīša. Sāda jūras ainava katram grieķim ir pierasta, bet vēju spēks jūrniekus nemulsināja — tie zināja, ka vakarpusē tas atslābs un visbriesmīgākā — vētras nakti — nebūs.

Taīda un Erīda, pašas spēlēdamas pavadījumu uz sistra un kitaras, kuģa priekšgalā dziedāja visdažādākās dziesmas: grieķu skumīgās un melodiskās; persiešu gari stieptās un grūtsirdīgās; feniķiešu un ēģiptiešu aprautās, spalgās; dziedāja arī lībiešu pirātu dziesmas ar mežonīgiem izsaucieniem un piesvilpieniem, izraisīdamas lielu sajūsmu jūrniekos un nokaitinādamas stūrmani, jo jūrnieki kļuva izklaidīgi.