Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Saspringta un skumīga Taīda stāvēja mēness apspīdētajā jūrā, un apkārt skalojās sīki vilnīši, glāstīdami viņas plecus, it kā dieviete Tetīda gribētu viņu mierināt. Piepešā jūtu. uzliesmojumā atēniete pacēla rokas pret debesīm, čukstēdama: «No putām dzimusī, šai vietā, kur tu parādījies pasaulē, dod man zīmi, ko darīt tālāk? Paies neilgs laiks, un es vairs nespēšu iepriecināt cilvēkus, just viņu spēku un tieksmi pēc skaistā… vairs nespēšu kalpot tev! Dzīve ir īsa! Kamēr cilvēks savāc zināšanu druskas un saskata, kā vajadzētu dzīvot, tas vairs nespēj virzīties tālāk. Lūdzos tevi, zeltkāje, parādi man ceļu vai nogalini mani! Pievieno vēl maigu nāvi visām līdzšinējām bezgala dārgajām veltēm, lai tava dievišķā griba mani pavada pāri Upei.»

Taīda ilgi stāvēja, raudzīdamās jūrā, kas laistījās kā tumšs spogulis, palaikam viņa pacēla galvu, lai uzmestu acis ar plānu plīvuru pārvilktajām debesīm. Ne zīmes, ne vārda — tikai viļņi murdēja ap Taīdas augumu.

Piepeši jūsmīgi saucieni, nelielu tamburīnu skaņas un ūdens šļaksti apdullināja pārsteigtās sievietes. Viņas bija nokļuvušas jaunu meiteņu un puišu lokā, un tie līksmā rotaļā aizrāva viņas uz laukumiņa otro pakāpienu, kur ūdens sniedzās pāri pleciem. Neļaudami draudzenēm pēc iziešanas no jūras apmest seģenes, jaunie ļaudis — mākslinieki, dzejnieki, viņu modeļi un iemīļotās — apvija Taīdu un Erīdu ar mēness gaismā sudrabaini mirdzošām baltu ziedu vijām un, neklausīdamies protestos, veda abas uz simpoziju par goda viešņām. Taīdai izdevās atkarot drēbes, un dzīrēs viņa parādījās apģērbta par vilšanos tēlniekiem, kas bija daudz dzirdējuši par atēnietes un etiopiešu valdniekmeitas skaistajiem augumiem. Simpozija laikā Taīda slepus vēroja, kura piesaista vairāk sajūsminātu skatienu: viņa ar vienkārši sasukātiem un ar trim sudrabainam lentēm apņemtiem matiem un ar grifa nagu kaklarotu, atklāti un līksmi smejoša, vai noslēgta Erīda ar draudīgu čūsku kroni lepni izslietajā galva un gaišziliem, uz tumšās ādas mirdzošiem beriliem ap garo kaklu.

«Uz Erīdu skatās vairāk!.. Nē, laikam tomēr uz mani?… Nekā, uz Erīdu…» Tā arī nenoskaidrojusi, kurai tiek dota priekšroka, Taīda aizrāvās ar dziesmām un dejām — tas taču pēc daudziem gadiem bija pirmais īstais grieķu dzejnieku un mākslinieku simpozijs! Pat Erīda pakļāvās līksmības un jaunības mīlestības noskaņojumam, ar savām dejām izraisīdama viesos patiešām nevaldāmu sajūsmu.

Tomēr atēnietei aizrautības nepietika ilgam laikam. Atbalstījusi vaigu plaukstā, Taīda apsēdās nomaļus, ar patiku vērodama jauniešus un vienlaikus juzdama dīvainu atsvešinātību.

Vairākas reizes viņa notvēra vērīgo skatienu, ar kādu viņā raudzījās mājas saimnieks, gara auguma jonietis ar stipru sirmumu viļņoto matu biezajās cirtās. Viņš, šķiet, centās izprast un novērtēt Taīdas sirdī notiekošo. Viņa sieva, kas agrāk bijusi pazīstama dziedātāja, vadīja simpoziju kā pieredzējusi hetēra. Paklausīdama tikko manāmai vīra dotai zīmei, viņa iznāca starp galdiem dzīru zāles vidū. Pačukstējās ar muzikantiem, tie uzsāka apiauta pavadījuma pirmos akordus, un klusumā, kāds iestājās, namamātes balss uzvijās augšup kā vajā palaists putns.

Taīda nodrebēja, melodija bija aizkļuvusi līdz pašai sirdij. Tā bija dziesma par Lielo Slieksni, kas neizbēgami stāv ceļā katram vīrietim un sievietei visās dzīves gaitās. To uzceļ Krons, kad pagājuši AnankesLikteņa atvēlētie gadi. Daudziem cilvēkiem tie ir laimīgi un Slieksnis — tikai nenozīmīgs paaugstinājums. Rāmie zemkopji to pārkāpj — tikpat kā nepamanīdami. Arī veci karavīri savās pēdējās kaujās Slieksni neredz. Bet cilvēki, kas dzīvo mainīgu, notikumiem bagātu dzīvi, — skaistuma radītāji, ceļotāji, jaunu zemju meklētāji — atduras pret kaut ko līdzīgu žogam, aiz kura gaida nākamība, neskaidra pat ļoti redzīgiem cilvēkiem. So Lielo Slieksni vai nu nepārkāpj, tā priekšā gaidot sava mūža beigas, vai arī droši metas iekšā nezināmajā nākotnē, atstājot aiz sevis visu: mīlestību un naidu, laimi un nelaimes…

Dziesma skanēja aioliešu dialektā, vēršoties pie Taīdas, it kā dziedātāja nojaustu, ka Taīda nonākusi pie Sliekšņa un stāv tur, iegrimusi cildeni drosmīgās pārdomās.

Dziesma aizkustināja arī jauniešus, kam līdz Likteņa Slieksnim vēl bija ļoti tālu ejams. Sliekšņa ēna nogūla pār simpozija aizrautīgo prieku kā svētku noslēguma zīme. Viesi pa pāriem un pulciņos nozuda mēnesnīcas naktī. Nodzisa lihni starp ieejas portiku un dzīru zāli. Taīda un Erīda piecēlās, pateikdamās saimniekiem.

— Jūs esat mūsu pilsētas viešņas, — sacīja mājas saimnieks, — vai jūs nevēlētos atpūsties šeit, mūsu mājā? Viesnīca ir tālu no Svētā ceļa, un jau ir vēls.

— Godājamo saimniek, tu pat nezini, kas mēs esam, — atēniete atbildēja, — mēs ieradāmies nelūgtas. Mūs ar varu atveda tavi draugi. Viņi bija jauki, un negribējās viņus apbēdināt…

— Velti tu domā, ka Pafas iedzīvotāji nepazīst Taīdu, — saimnieks pasmaidīja, — pat ja mēs nebūtu dzirdējuši par tevi, pietiktu ar tavu skaistumu vien un ar tavu izturēšanos simpozijā. Tavs un tavas valdnieku dzimtas draudzenes apciemojums manā māja — ir īsti svētki. Tad pagarini tos, palikdama nakšņot!

Taīda palika, nenojauzdama lielo likteņa pavērsienu, kādu viņai gatavoja ciemošanās mājā pie Kiprldas krasta.

Nākošajā dienā, peldēdamās kopā ar saimnieka sievu un meitām, atēniete uzzināja par Afrodītes Ambologēras svētnīcu. Līdz šim viņa, tapat ka daudzi atenieši, bija domājusi, ka Vecuma Novērsējas Afrodītes iemiesojums ir tikai viens no daudzsejainās dievietes simboliem. Varbūt pats jaunavīgākais no viņas tēliem, līdzīgs tikko uzplaukušu meiteņu statujām no Rodas salas dzidri sārtā marmora. So tēlu bija iemīlējuši skulptori, bet tempļos aizliedza stingrie kanonujevērotāji.

Šeit Kipras salā, Afrodītes dzimtenē, atradās sens Ambologēras, Vecuma Novērsējas, templis. To apmeklēja dievietes mīluļi, sievietes vai vīrieši, kas vienlaikus tuvojās Varenās Mātes Lielajam Slieksnim. Tie upurēja, uzklausīja pareģojumus, izraudzījās dzīvē jaunu ceļu un devās mājup uzmundrināti vai arī skumīgi nokāruši galvu, raudzīdamies ceļa putekļos zem savām sandalēm.

Afrodītes Ambologēras templis atradās triju dienu gājiena attālumā no Pafas, pie senas feniķiešu kolonijas robežas salas dienvidaustrumos. Daudzināja, ka templi kopīgi cēluši grieķi un feniķieši, kas arī pielūdza Vecuma Novērsēju. Taīdā iekvēlojās vēlēšanās apmeklēt templi.

tas tev nesniegs ne mieru, ne laimi, — draudzeni brīdinādama, pārliecināti sacīja Erīda.

Taīda atbildēja, ka viņai pašlaik neesot ne viena, ne otra un nebu.ot an, iekams viņa neatradīšot turpmāko ceļu.

— Vai tad tev pašai nav tāpat?

Nav. Skum jas no manis nekad nav atkāpušās, tāpēc an es neesmu zaudējusi gaišu ceļu savā dzīvē,— Erīda noslēpumaini atbildēja.

Atēniete nepaklausīja draudzenei. Jauno draugu pavadība viņas brauca pa līkumotu, akmeņainu ceļu, dodamās augša kalnos caur slaidu priežu siliem un tumšiem ciedru mežiem. Pēc kalnu grēdas karstās dienvidu nogāzes klusuma un sausā, sveķu smaržas pilnā gaisa ceļinieki izbrauca plakankalnes stepju plašumos. Starp vēja liektiem sudrabainiem zālājiem vīdēja zilgani akmeņi. Priekšā slējās stāva augstiene, to šķēla pušu plata ieleja, kuras galā atradās svētnīca. Ielejas sākumā senāk bija atradušās kādas celtnes, kas tagad bija pilnīgi sagruvušas. No tām bija palikušas tikai platas, nolīdzinātas, milzīgām akmens plāksnēm nožogotas terases, kurās auga cilvēku stādīti koki. Gadsimtiem veci riekstkoki, kastaņas un platānas slējās tumšsarkanajā rudens tērpā, un to priekšā it kā vārtus veidoja divu milzīgu ciedru skaidrās aprises — šo milzeņu horizontālās zaru ķetnas bija tik blīvas, ka spēja noturēt no augšas krītošus sīkus akmeņus.