Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

— Bet pirmais veidols? — satriektā priesteriene sēcošā balsī ieprasījās.

— Tumšā Erota dieviete! Tā ir patiesa, arī es kādreiz tai kalpoju ar visu jaunības ticības degsmi. Un tas ir labs ceļš tiem, kam ir daudz dzīvnieciskā spēka…

— Tiem, kas vēl nav sapratuši Urāniju, — Taīda iejaucās.

— Pirms tūkstošiem gadu Varenā Māte nostājās cilvēku priekšā tādos pašos divos veidolos — kā postītāja un radītāja, nāvs un mūžības iemiesojums. Tikai mūžība mums nav dota, un nevajag mānīt sevi un citus ar šādu mūsu sirds alku simbolu. Tā ir tikai Varenās Mātes nežēlīgās īstenības slēpšana. Mēs visi zinām — šī zināšana slēpjas dziļi mūsos —, ka dabas mūžīgie spēki ir vienmēr gatavi izpostīt. Un mēs savos sapņos — augstos un skaidros, zemos un tumšos — radām neskaitāmus dievus un dievietes, lai ar tiem, gluži kā ar plāniem aizkariem pret niknu vēju, mēģinātu sevi pasargāt pret Varenās Mātes spēkiem. Vājie izlūdzas brīnumus kā ubagi žēlastības dāvanu, nevis rīkojas, lauž ceļu ar pašu spēkiem un gribu. Brīva un bezbailīga cilvēka nasta ir smaga un skumja. Un, ja viņš necenšas to uzvelt dievam vai mītu varonim, bet nes to pats, viņš patiesi kļūst līdzīgs dievam, kļūst debesu un zvaigžņu cienīgs!

Pārsteigtā Ambologēras priesteriene ar plaukstām aizsedza seju.

— Pastāv mūžīga pārvēršanās jaunā veidā!— Taīda nolēma priesterienei mazliet atklāt orfiķu noslēpumu.

— Ar atmaksu par bijušo, kad vairs neko nav iespējams labot? — Erīda turpināja. — Eridu templī mani mācīja izprast Karmu, un es tam noticēju. Tāpēc man ir tik grūts ceturtais ceļš. Es varētu nogalināt visus, kas sagādā ciešanas, un tos… kas ar viltus vārdiem ved cilvēkus cietsirdības bezdibenī, māca nogalināt un postīt itin kā cilvēku labā. Es ticu, ka pienāks laiks, kad būs daudz tādu kā es un katrs nogalinās kādus desmit neliešus. Cilvēku paaudžu plūsma ar katru gadsimtu kļūs arvien skaidrāka, līdz pārvērtīsies kristāldzidrā straumē. Esmu gatava tam veltīt dzīvi, tikai man vajadzīgs skolotājs. Ne tāds, kurš tikai pavēl. Tad es kļūtu par vienkāršu slepkavu kā visi fanātiķi. Man vajadzīgs skolotājs, kurš parādītu, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas ir gaišs un kas tumšs, bet pēdējais spriedums būs manis pašas. Vai tad nav iespējams šāds ceļš? Un tāds skolotājs, kurš prastu atšķirt mirušu dvēseli no dzīvas, zinātu, kurš nav cienīgs dzīvot lieku stundu zemes virsū! Lai cilvēks drīkstētu uzņemties smago soģa pienākumu, tam jābūt apveltītam ar dievišķu spēju trāpīt tieši mērķī. Tikai vispilnīgākā apzināšanās, saprātīga skolotāja spēcināta, var palīdzēt izvairīties no tā, kas allaž notiek, rīkojoties varmācīgi. Tā nocērt veselo koku, atstājot trupēksni, iznīcina nākamo varoņu dārgos asnus, ļaujot sazelt nezālēm līdzīgajiem cilvēkiem…

Ambologēras priesteriene neuzdrīkstējās pacelt galvu Erīdas kvēlojošā skatiena priekšā.

Taīda pienāca klāt urt, draudzeni apskāvusi, juta, ka tā dreb pie visām miesām.

— Es nevaru tev atbildēt, kaut esmu pasmēlusies seno gudrību Eridu templī,— atēniete skumji sacīja, — varbūt tu un tev līdzīgie kļūs par Karmas ieroci un neapgrūtinās sevi ar atbildību. Es maz zinu un neesmu diez cik gudra. Tomēr jūtu — ar tādiem cilvēkiem kā tu oikumenē būtu daudz mazāk bēdu un ļaunuma.

— Nezinu, no kurienes tu, saulē kveldētā, esi ieradusies, — Ambologēras priesteriene beidzot ierunājās, — un kas licis tev mutē vārdus, uz kuriem es nezirfu atbildes. Varbūt tu esi jaunas cilvēku cilts vēstnese, tādas, ko mums sūta nākotne, bet varbūt tu esi ieradusies kā pastarīte no tā, kas nogrimis pagātnē. Tavas domas par Urāniju ir nepatiesas un neglītas. Tava draudzene apliecinās, ka, ieņemot augstu stāvokli, var daudz ko paveikt Debesu Mīlestības labā!

— Redzu, ka tev nekad nav bijis augsta lidojuma! — Taīda pasmaidīja. — Valdniece ir bezpalīdzīgāka par citiem. Un ne tikai tāpēc, ka viņu saista uzvedības noteikumi, reliģijas un paražu priekšraksti un ierobežo valdnieku nepiejamība. Par tevi augstāk stāv padomnieki, kas saka: «Tas ir izdevīgi, bet tas nav.» Izdevīgi varai, izdevīgi dārgumu uzkrāšanai, izdevīgi karam. Bet nepavisam netiek runāts par to, kas ir izdevīgi tavai un citu cilvēku sirdij. Tu teici, ka sievietei viss jādara sirdij par prieku. Es biju valdniece un cik maz ko iespēju šajā ziņā. Es pat nevarēju savu bērnu paglābt no vīriešu audzināšanas, kas jauneklim liek kļūt par kaujas mašīnu, nevis kalpot Urānijai!

Taīda atcerējās Leontisku, viņa zēnisko ticību daiļajām nereīdām, un viņas acīs saplūda asaras.

Erīda klusi sacīja:

— Mēs esam pieraduši par dieviem domāt kā par skaudīgām būtnēm, kas iznīcina pilnību cilvēkos un visu, ko viņi radījuši. Vai gan tas, kas īsti mīl skaistumu, to spētu? Vai tas varbūt nozīmē, ka cilvēks ir augstāks par visiem dieviem? Protams ne! Tas nozīmē tikai to, ka dievi ir izdomāti un apveltīti ar sliktākajām cilvēku īpašībām, kas atspoguļo visu mūsu netaisno un necienīgo dzīvi, kurā liktenis, proti — mēs paši, iznīdē krietnos cilvēkus, bet pasargā nekrietnos. Tāds liktenis ir jāvērš labāks pašiem, un, ja nav iespējams glābt krietnos, tad vismaz var iznīdēt cilvēku nekrietnumu, neļaujot tam zelt un plaukt.

Ambologēras priesteriene apmulsusi stāvēja abu neparasto, pirmoreiz sastapto sieviešu priekšā, kas bija tik atšķirīgas un tik līdzīgas savā iekšējā diženumā.

Viņa tām zemu paklanījās, ko nebija darījusi vēl nekad un nevienariekšā, un kautrīgi sacīja:

— Jums nav vajadzīgi mani padomi un Ambologēras palīdzība. Apģērbieties un ejiet lejā. Es paaicināšu prātnieku, mūsu filozofa draugu. Viņš nesen ieradās te no Jonijas un stāstīja dīvainas lietas par Kasandra brāli Aleksarhu.

— Par neģēlīgā slepkavas brāli? Ko labu gan var gaidīt no tāda cilvēka? — Taīda skarbi sacīja.

— Un tomēr, man šķiet, jums abām vajadzētu uzzināt par Debesu Pilsētu Uranopoli, vietu, kur var darboties jums līdzīgi cilvēki…

Un draudzenes uzzināja kaut ko nedzirdētu, visā oikumenē vēl nekad nebijušu, par ko ziņas nebija saglabātas akmenī iekalto uzrakstu noturīgajā atmiņā, tautas nostāstos un vēsturnieku pergamentos. Antipatra dēls un Kasandra jaunākais brālis Aleksarhs bija no brāļa, Maķedonijas valdnieka, saņēmis zemes gabalu Halkidikes pussalā, zemesšaurumā aiz Atona kalna, kur Kserkss reiz bija licis rakt kanālu. Tur Aleksarhs nodibinājis Uranopoles pilsētvalsti trīsdesmit stadiju apkaimē. Būdams mācīts valodu pratējs, Aleksarhs izdomājis īpašu valodu, kurā vajadzēja runāt pilsētas iedzīvotājiem. Viņš nav licis sevi saukt par valdnieku, esot pieņēmis tikai Augstākā Padomnieka titulu pilsētas pārvaldītāju filozofu Padomē. Viņa miesīgais brālis, kurš kādreiz bija par vājprātīgu izsludinājis Aleksandru, nosaucis Aleksarhu par neprāti. Tad Aleksarhs pametis celtniecības darbus Halkidikē un pārcēlis Uranopoli uz Pamfīliju. No iepriekšējās pilsētas viņš paņēmis līdzi pelasgu pēctečus, kas dzīvojuši pie Atona kalna. Tiem pievienojušies brīvību mīlošie efesieši, klazomenieši un kārieši. Visi Uranopoles iedzīvotāji esot kā brāli un māsas, būdami tiesībās vienlīdzīgi, viņi sevi lepni dēvējot par uranīdiem — Debesu Bērniem. Viņi pielūdzot Debesu Jaunavu — Afrodīti Urāniju, tāpat kā atēnieši Jaunavu Atēnu, un kaļot viņas attēlu savās monētās. Citi pilsētas iedzīvotāju dievi — saule, mēness un zvaigžņotā debess — arī esot attēloti uz monētām, tāpat arī paši ievērojamākie pilsētas iedzīvotāji. Aleksarham esot sapnis — ideju par cilvēku brālību Urānijas aizstāvībā, visaptverošas mīlestības ideju, izplatīt visā oikumenē. Un vispirms viņš gribot iznīcināt valodu un ticību atšķirības. Kasandram un citiem valdniekiem viņš rakstot vēstules valodā, ko izdomājis Debesu Pilsētai. Prātnieks bija redzējis divas šādas vēstules, tās neviens nevarot izlasīt…