Ivan Jefremov - Atēnu Taīda

Tālāk iekšā ielejā veda ugunīgi zeltaina aleja. Taīdu pārņēma brīnumaina gaismas un miera izjūta. Cilvēki pieklusa, runāja pusbalsī, vairīdamies traucēt rudenīgo lapu šalkoņu un strauta urdzēšanu ielejas dzijumā, kur tas, starp plakaniem nosūnojušiem akmeņiem pa mazām kaskādēm plūzdams, šļakstījās pāri pakāpjveida baseiniem.

Ailēs starp kokiem slējās ar gadsimtiem vecu sūnu klātas klintis, no kurām dvesa neizprotams pagājušo laiku valdzinājums.

Ielejas dziļumā aizstiepās šķērseniskas tumšu ciprešu rindas, starp kurām ar spilgtu sarkanumu izcēlās piramīdām līdzīgās papeles.

Sasilušo rudens lapu un skuju reizē svaigajā, rūgtajā un sausajā smaržā nebija ne mazākā kalnu ceļu putekļu piejaukuma. Aiz ciprešu rindām ieleja kļuva platāka un, vakara saules pārplūdināta, lejā gulēja miera un siltuma pilna. Tur starp priežu plati izplestajām plakanajām galotnēm kuploja ozolu, vīksnu un kļavu sārtuma skartās lapotnes.

Afrodītes Ambologēras templis drīzāk atgādināja cietoksni. Pelēko akmeņu sienas iesniedzās aizā, no rietumpuses aizsprostodamas virsotnes pāreju. Svētnīcas frontons ar kolonādi bija vērsts pret austrumiem pāri plašai plakankalnei, kurā pletās vīna un augļu dārzi. Pafas draugi palūdza mazliet pagaidīt, izgāja caur šauru, tumšu eju un trīs reizes piesita pa īsā ķēdē iekarinātu bronzas plāksni. Drīz tie atgriezās kopā ar divām nepārprotami augstas kārtas priesterienēm. Skarbi un nopietni aplūkojusi Taīdu un Erīdu, viena no abām, ģērbusies gaišpelēkās drānās, piepeši laipni pasmaidīja, uzlika rokas viešņām uz pleciem un, viegli pamājusi ar galvu pafiešiem, ieveda sievietes dziļāk templī.

Sekoja parastie vakara gavēšanas, apmazgāšanās un nakts nomoda rituāli — uz grīdas pie svētnīcas durvīm, klusuciešot.

Rītausmā ieradās virspriesteriene, lika apēst pa ābolam, nomest drēbes un tad veda draudzenes pie Vecuma Novērsējas — dievietes Afrodītes Ambologēras. Ne atēniete, ne melnā priesteriene, abas daudz ceļojušas, vēl nekad nebija redzējušas līdzīgu templi. Pa trijstūrveida atveri jumtā spožo debesu mirdzums apgaismoja priekšpusē kopā sanākošās, pret austrumiem vērstās sienas.

Pie saulespuķu dzeltenām sienām ar bronzas naglām bija piestiprināti ļoti lieli, vismaz desmit olektis gari, no vesela koka izzāģēti dēļi. Tādi stumbri varēja būt tikai tūkstošgadīgiem, Libānas ciedriem līdzīgiem kokiem. Uz šiem dēļiem kāds gleznotājs ar mūžīgo fresku minerālkrāsām bija ģeniālāk par pašu Apellu uzgleznojis divas dievietes.

Dieviete, kas atradās pa kreisi, spilgtos sarkanas zemes un kvēlojošu saulrietu toņos bija attēlota kā sieviete zemes auglības un veselības spēku pilnbriedā. Viņas pilnīgās lūpas, krūtis un gurni bija tik pārpilni vēlmju, ka likās — kaisles nevaldāmā bangošana tos pārplēsīs, izliedama Varenās Mātes, Bezdibeņa Valdnieces tumšās asinis. Neatvairāmā aicinājumā pret skatītāju izstieptās rokas turēja tumšu rozi — sievietes būtības simbolu.

— Lilite! — Taīda nočukstēja, lūpām tikko pakustoties, nespēdama atraut acis no gleznas.

— Nē!— Erīda tikko dzirdami atbildēja. — Lilite ir labsirdīga, bet šī nes nāvi!

Priesteriene, padzirdējusi čukstus, savilka uzacis un ar asu rokas mājienu norādīja uz sienu pa labi. Un atēniete neviļus atviegloti nopūtās, ieraudzījusi sava sapņa iemiesojumu.

Gaišzilā krāsu gamma lika saplūst jūrai ar debesīm un zemo horizontu. Uz šī fona dievietes augums ieguva agrīnas rītausmas palsi pērļaino nokrāsu, kad augstumos vēl spīd lielas zvaigznes, bet opāla krāsas jūra skalojas pār sārtām smiltīm. Urānija soļoja, ar baso kāju pirkstiem tikko skardama zemi, izstiepusi rokas pret rītausmas debesīm, vēju un mākoņiem. Dievietes seja puspagriezienā pār plecu vienlaikus raudzījās tālumā un uz skatītāju un ar tādu pašu pelēku acu skatienu kā Taīdai solīja mierinājumu. Uz pieres starp uzacīm mirdzēja uguns, nenomākdama.skatiena gaismu.

Katras gleznas priekšā uz zema upuraltāra kūpēja laika gaitā nomelnējis kvēpināmais trauks.

— Vai jums stāstīja par Ambologēras divām sejām? — priesteriene pavaicāja.

— Jā!— Taīda un Erīda kā vienā mutē atbildēja, atcerēdamās vakara sarunu ar tempļa filozofu.

— Novērst mirstīgā miesīgu novecošanos nespēj ne Olimpa dievi, ne pati Varenā Māte. Pasaulē viss pakļauts laika plūdumam. Taču atliek izvēle. Tā ir jūsu priekšā. Kalpojot Afrodītei, pilnīgi sadegt beidzamajā liesmā. Vai pārvērst šo liesmu visaptverošā mīlestībā, kas aicina pretī debesīm, kalpojot Urānijai un nemitīgi rūpējoties par bērnu un pieaugušo laimi. Nolieciet pie dievietes, kuru esat izraudzījušās, kādu lietu, tai nav katrā ziņā jābūt dārgai naudas vērtībā, bet gan visdārgākajai katrai no jums pašām.

Taīda nešaubīdamās piegāja pie Urānijas, atsprādzēja Aleksandra dāvināto ķēdīti — jostiņu ar zvaigzni — un nolika to uz altāra.

Erīda palika nekustīga. Ambologēras priesteriene pārsteigta viņā paraudzījās.

— Vai vidusceļa nav? — Erīda ieprasījās.

— Ir! — priesteriene saprotoši pasmaidīja, trīsreiz sasizdama plaukstas.

Starp gleznām lēni atdarījās divi smagi sienas posmi.

Augstu virs mierīgās ielejas ar vīnogulājiem, olīvkokiem un kviešu lauku atradās pusapaļš balkons. Dzestrajā rītā vīrieši un sievietes strādāja, aprūpēdami Gajas Dēmetras devumu. Viņu vidū bija daudz vecu cilvēku, sirmbārdainu vīriešu un sieviešu izturīgās drēbēs, ar tumšiem lakatiņiem galvā.

— Rāms zemes darbs dzīves pēdējo gadu klusumā un mierā — cildens zemkopja dzīves beigu posms, — priesteriene sacīja.

— Tādā gadījumā ir arī ceturtais ceļš!— Erīda atbildēja.

— Kāpēc tu esi atnākusi pie Ambologēras? — Priesteriene krusteniski izpleta rokas, it kā aizšķērsodama Erīdai ceļu atpakaļ svētnīcā.

Melnā priesteriene — tāda taisna, lepna un skarba — Taīdai šķita tik iespaidīga kā nekad. Viņas zilās acis raudzījās priesterienē ar cildenu pārliecību, bez izaicinājuma vai zobgalības, un tā nomierinājās.

— Kam man vajadzīgi citas ticības apvainojumi? — Erīda jautāja. — Tu norādīji trīs ceļus un visus trīs tikai vientuļiem vīriešiem un sievietēm. Bet cilvēks pamet citu cilvēku sabiedrību tikai nāves stundā. Ir jābūt vēl kādam ceļam, kā kalpot cilvēkiem — ne tikai ar savu personisko tikumību, bet tieši darbojoties viņu labā!

— Tad tu neesi izpratusi, cik dziļi ir tev parādītie simboli. Vidusceļš dod cilvēkiem pārtiku, jo zemkopim viemēr rodas viņa darba augļu pārpalikums, lai varētu pabarot mākslinieku un dzejnieku un tā palīdzēt vairot pasaules krāšņumu. Urānijas ceļš piemērots gudrai un maigai sievietei. Tas izpaužas vienīgi mīlestībā un palīdzībā cilvēkiem. Un tas ir sievietes pienākums, un viņa to dara sirdij par prieku. Tādēļ Urānija ir sievietes paraugs, tādēļ dižais Platons uzskatīja, ka šī dieviete nākotnes cilvēcei būs vissvarīgākā.

— Un aizmirsa nelaimes un mokas, ko cieš vergi, atdodami savu mūžu kā nastu nesēji dzīvnieki, lai Urānijas pielūdzēji varētu dāsni dāvāt mīlestību saviem tuvākajiem, tādiem pašiem augstākiem cilvēkiem kā viņi paši! — Erīda naidīgi atbildēja, un atēniete pārsteigta uzlūkoja draudzeni. — Nē!— Erīda izsaucās, paliekdamās uz priekšu kā Aksiopoinas tēls. — Ne dievišķa mīlestība, ne debesis nav aizsniedzamas pār uzvarēto līķiem, pār vergu mugurām. Jūs, Rietumu cilvēki, esat sasnieguši filozofijas augstumus un lepojaties ar brīvību, bet neredzat kļūdu visu savu spriedumu pamatos. Spēku jūs izprotat tikai kā nogalināšanu un upurus. Spēks un tātad arī taisnība ir tikai tiem, kas izveicīgāk nogalina. Tādi ir jūsu dievi, jūsu varoņu tēli, tādi esat ari jūs paši. Tas ir Varenās Mātes lāsts, ko jūs nesīsiet līdz galam, kamēr pastāvēs Rietumu tautas. Tādēļ Ambologēras otrs veidols, Urānija, ir meli, kas domāti dzejniekiem un neveiksmīgiem mīlētājiem!