Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Tās atgādināja platus, melnus audeklus, kuri uzsūc visu enerģiju, kas sasniedz to virsmu. Un dabiski, tikai deltavizori spēja ieraudzīt šos dīvainos veidojumus, jo delta kvanti bija vienīgais enerģijas veids, ko tie atstaroja un pat izstaroja telpā.

Šie veidojumi bija tik absolūti melni un plāni, ka likās piederam nevis triju, bet divu dimensiju pasaulei. Katrs aizņēma desmitiem, bet varbūt arī simtiem un pat tūk­stošiem kvadrātmetru, — precīzāk deltavizori to nespēja noteikt. Un gluži kā dzērves tie lidoja kāsī. Iespējams arī, ka nevis kāsī, bet konusā… Taču «Džordāno» deltavizori neļāva iegūt stereoattēlu, tāpēc galīgi noskaidrot Melno Dzērvju bara formu toreiz neizdevās.

No deltavizoru ierakstiem es vēlāk izgatavoju filmu. Kopā ar biedriem esmu noskatījies to daudzas reizes. Mēs centāmies izprast, kas tie par veidojumiem, kuri aptum­šoja zvaigznes. Noskaidrot izdevās ļoti maz. Melnie audekli, izrādās, bija lidojuši ar paātrinājumu. Arī lido­juma virzienu mēs galu galā uzzinājām. Bet, tā kā ātrums bija mainīgs, orbītu izskaitļot tomēr nevarēja …

Sirmgalvis apklusa. Igors gaidīja. Viņam gribējās dzir­dēt stāsta turpinājumu. Bet viņš saprata, ka viens vienīgs nevietā pateikts vārds var likt Vecākajam apklust uz ilgu laiku. Savu prasmi klusēt šis neparastais vīrs jau daudzkārt bija pierādījis.

— Lūk, uzdevums, kuru man atstāja draugs, — sirm­galvis pēc brīža sacīja, un viņa balss negaidīti ieguva ironisku pieskaņu, kas, šķiet, attiecās uz runātājam ne­ierasto daudzvārdību, bet varbūt arī palīdzēja apslēpt jū­tas, kuras izmēģinātājs, acīm redzot, nebija radis izpaust. — Katastrofas mīkla, kā to agrāk sauca… Lai šo mīklu izskaidrotu, tika radītas vispretrunīgākās teorijas un hipo­tēzes. Un tikai vienā punktā tās visas saskanēja. Proti, vainīgas ir Melnās Dzērves.

— Vai tad…

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev ne­drīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks iz­raisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā re­dzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzēr­ves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs ne­zināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pār­ejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Sapro­tams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsarg­ierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģenera­tori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzēr­vēm — to pētīšanai un…

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirm­galvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīša­nai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pa­visam kas cits …

Igors piekrītoši palocīja galvu. Sirmgalvis negaidīti iesmējās.

— Ha, ha… Jums noteikti ir aplams priekšstats par laiku! Es droši vien jums liekos nevis kuģa «Džordāno», bet gan domātāja Džordāno laikabiedrs?

Jauneklis atkal palocīja galvu. Vecais apmierināti pa­smaidīja:

— Nē, domas par iznīcināšanu man nenāca ne prātā. Protams, ja es būtu Džordāno laikabiedrs… Un tomēr tas nenozīmē, ka negribēju atriebt draugu. Bet atriebties, at­maksāt dabai iespējams tikai, izzinot tās noslēpumus. Tā ir vienīgā cilvēka cienīga atmaksa…

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja ap­gūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galve­nais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no dau­dziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sa­cīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš ne­bija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cil­vēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pus­stundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, part­nera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja iz­mēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pā­rāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgal­vis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vai­rāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?

— Pagaidām nevienu, — sirmgalvis vēsi atbildēja. — Reiz… tad man vēl nebija šī kuģa. Es tikko biju pa­beidzis konstruēt delta slazdu un lūdzu, lai to iemontē «Lomonosovā», kuru tolaik gatavoja izmēģinājumiem. Pēc tam divus gadus es klaiņoju izplatījumā. Beidzot man laimējās: satiku Dzērves… Iedarbināju slazda iekārtu, kas kuģa tuvumā radīja tās pašas zīmes koncentrētu delta lauku. Divu vienādu lauku mijiedarbības rezultātā Dzēr­vēm vajadzēja zaudēt ātrumu. Un tiešām — viens no mel­najiem audekliem drīz vien nokļuva slazda darbības sfērā. Es uzgavilēju. Taču slazda lauks izrādījās par vāju. Dzērve tam izskrēja cauri kā tukšai vietai. Tajā brīdī es novecoju par daudziem gadiem. Iegaumējiet, jaunais cil­vēk: vecus mūs padara tikai vilšanās!… Atgriezies vai­rāk nekā gadu noņēmos ar šo slazdu vai, pareizāk sakot, ar tā ģeneratoriem. Tagad tie atrodas šeit. Jūs to zināt. Jauno iekārtu nevarēja iemontēt «Lomonosovā», un man vajadzēja gaidīt šo krietni ietilpīgāko «Omikronu». Diemžēl Dzērves es vairs neesmu saticis.

— Kāpēc?

— Neveicas… Līdz tam laikam, kad tiks izpētīta šo mīklaino veidojumu daba, katra tikšanās ar Visuma Mel­najām Dzērvēm būs vairāk vai mazāk nejauša… — Viņš sarauca uzacis. — Dzērvju orbītas taču nav izskaitļotas! Un pat tad, ja tās līdzīgi zvaigznēm riņķotu ap Galaktikas centru (bet tā droši vien nav), aprēķināt orbītas diez vai būtu iespējams, jo daudzu enerģijas lauku mijiedarbības dēļ Dzērvju lidojuma virzienam gandrīz nemitīgi jāmai­nās. Tāpēc iepriekš arī nav nosakāms, kur īsti tās izdo­sies sastapt…