Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

— Jā, — sirmgalvis nopūties turpināja. — Dzērves, kuru ātrums brīžiem pārsniedz pusi no gaismas ātruma, nav viegli atrast. Kaut gan tagad, kad mūsu delta kom­bainu kvalitāte ir neizmērojami augstāka, mēs varam kon­statēt viņu radīto lauku jau samērā prāvā attālumā.

Nepieciešams tikai rūpīgi kontrolēt aparatūras noskaņo­jumu …

Viegli kustinādams pirkstus, viņš aizskāra dažus rok­turus uz delta kombaina vadības paneļa.

— Kopš tā laika astronauti sastapušies ar Dzērvēm vēl piecas reizes, — Vecākais turpināja. — Man ir kuģu ko­mandieru ziņojumi, viņu novērojumu ieraksti. Un vairāk nekā … Nekā tāda, kas varētu apstiprināt vai apgāzt vie­nīgo vērā liekamo hipotēzi…

— Ak to? — Igors iesaucās. — Tās autors, liekas, bija…

— Atkal jus jaucat! — sirmgalvis viņu nīgri partrauca. — Šīs hipotēzes autors esmu es.

Igors mulsi nolieca galvu. Klusums ieilga. Bet tieši pat­laban jauneklim vismazāk gribējās pārtraukt sarunu.

— Tātad jūs sakāt: nekādu likumsakarību? — viņš pēc brītiņa vaicāja.

— Nekādu, — sirmgalvis atbildēja. — Tikai, lūk, kas ir savādi: spriežot pēc novērojumu datiem, Dzērvju or­bītas (vismaz mums zināmajos iecirkņos) stipri izstieptas novu virzienā. Protams, ja vien tā tiešām ir likumsaka­rība un nevis nejaušība.

— Pagaidiet! — jauneklis pēkšņi pielēca kājās. — Tas taču lieliski apstiprina jūsu hipotēzi! Tādi enerģijas sa­blīvējumi varēja rasties sakarā ar novu uzliesmoju­miem …

Sirmgalvja ironiskais smīns lika viņam tikpat pēkšņi apklust. Jauneklis apsēdās, nepaspējis aizvērt muti un no­laist jūsmīgā žestā pacelto roku.

— Puisēn… — vecā izmēģinātāja balsī skanēja žē­lums un reizē izsmiekls. — Mīļo puisēn, elementārā lo­ģika diemžēl apgāž jūsu secinājumu. Atklājumi tik viegli vis nedodas rokā …

— Bet jūs taču pats tikko…

— Nu, es varbūt atkal izteicos neprecīzi, — sirmgalvis sacīja. — Dzērvju orbītas tiešām zināmos iecirkņos stipri tuvojas novām vai, pareizāk, tām zvaigznēm, kuras pēc īsa laika pārvērtīsies par novām. Lūk, tā! Aprēķini rāda, ka Dzērvēm, kuras iznīcināja «Sogdiānu», vajadzēja stipri tuvoties zvaigznei 7314-0. Mūsu tikšanās vietu no šā spī­dekļa šķīra vismaz trīs gaismas gadi. Tādējādi pēc jūsu teorijas iznāk, ka jau septiņus gadus iepriekš šai zvaig­znei vajadzēja kļūt par novu …

— Bet šī zvaigzne taču ir nova! — Igors triumfēdams iesaucās.

— Redzu, jūs esat iepazinies ar astronomiju… Jā, ta­gad! Tagad šī zvaigzne ir nova. Bet tā uzliesmoja — ievē­rojot laiku, kāds nepieciešams gaismas staram, lai mūs sasniegtu —, sešus gadus un dažus mēnešus pēc «Sogdi- ānas» bojā ejas un nevis pirms tās. Tāpat tas bija arī citos gadījumos. Lūk, kāpēc, ja vien neatradīsit paņē­mienu, kā apturēt laika ritumu un pavērst to atpakaļ, jums vajadzēs atteikties no sava izskaidrojuma.

Dažas minūtes Igors klusēja, tad pēkšņi pajautāja:

— Bet kā jūsu hipotēze izskaidro kāša ierindu?

— Tā neizskaidro šo dīvainību, — sirmgalvis drūmi atbildēja. — Bet arī neviena cita hipotēze to nespēj iz­skaidrot. Kaut gan… — Viņš savādi pasmīnēja un uz­meta jauneklim ašu skatienu. — Izskaidrojumi rodas no faktiem. Un tieši faktus es patlaban vācu. Kā redzat, tas ir tikai pacietības jautājums …

— Vai tad jūs nelidojat uz labu laimi?

— Šoreiz — ne! Šoreiz mēs Dzērves sastapsim. Es sa­ņēmu signālu. Tāpēc arī izlidoju tik steidzīgi, ka…

Viņš gribēja piebilst: «Man nebija laika atkratīties no jums,»— bet tad nolēma, ka nav vērts. Igors tomēr bija lāga zēns. Protams, izplatījumu viņš nepazina un Zemi — vēl mazāk. Bet jaunie nekad* nekā nezina. Bija laiks, kad arī viņš pats daudz ko nezināja un neprata… Ar šo zēnu, šķiet, vajadzēja apieties saudzīgāk: viņi jau tik ilgi ir kopā, un viņš pats nebūt nav patīkams sarunu biedrs…

Vecākais nupat dzīrās Igoram draudzīgi uzsmaidīt, kad deltavizora signālierīces zvans un zibšņi uz ekrāna lika viņam aizmirst ne vien jaunekli, bet arī visu pasauli.

— Dzērves! — viņš klusi nomurmināja, uzlūkodams ekrānu, kura gaišajā virsmā iezīmējās melns punkts. — Tās ir viņas… Attālums — piecas astronomiskās vie­nības … — Un pēkšņi aizsmacis iekliedzās: — Nu tad lai iet!

Vēl labu laiku viņš murmināja kaut ko nesaprotamu, bet tikmēr viņa rokas veiklām, precīzām kustībām iedar­bināja vissarežģītāko aparatūru, ieslēdza augstāko ener­ģētisko aizsardzību, sagatavoja darbam delta slazdu. Bio­loga sirds sāka pukstēt aizvien straujāk.

— Vai es nevarētu jums palīdzēt?

— Palīdzēt? Labs ir! Sēdieties pie kontrolpults! Pieslē­dziet … No apakšas, šī svira jātver no apakšas, nevis no augšas! — sirmgalvis negaidīti nikni iesaucās.

Igors kaut ko teica, bet Vecākais to vairs nedzirdēja. Un droši vien ne tikai tāpēc, ka aparāti prasīja visu viņa uzmanību, bet arī tāpēc, ka šobrīd visā bezgalīgajā kos­mosā viņam neeksistēja nekas cits kā vien Dzērves — neliels, tumšs trīsstūris uz delta kombaina ekrāna. Neat­raudams no tā skatienu, sirmgalvis nekļūdīgi sataustīja vajadzīgās pogas, sviras un rokturus. Likās, pēkšņi viņam izaugušas vēl vismaz četras rokas — un visas tās nepie­ciešamas, lai gan automāti patstāvīgi veica operāciju lie- lum lielo daļu.

Tikai tagad biologs saprata, cik sarežģīts patiesībā ir uzdevums, kuru sirmgalvis vienkārši, pat mazliet nievā­joši nosaucis par «dzērvju medīšanu», un kāda prasme, kāds varens prāts ir nepieciešams, lai to sāktu risināt. Vai nav apbrīnojami — vēl pirms dažām minūtēm viņš gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu sarunājās ar cilvēku, kas visu to izdomājis, un ne tikai sarunājās, bet klusībā ap­veltīja šo cilvēku ar ne visai godbijīgiem epitetiem.

Taču tūdaļ Igors apjēdza, ka pēc dažām sekundēm iedarbinās delta ģeneratorus un viņam atkal būs iespēja apstarot mikrofloru, t. i., pievērsties uzdevumam, kura dēļ viņš, ignorējot sirmgalvja nepatiku, bija devies šai lidojumā. Un vēl viņš nodomāja, ka tādā brīdi šis sirm­galvis laikam gan neprātotu par niekiem, bet veltītu visu uzmanību darbam …

Ieslēdzis kontroles paneli, jauneklis pievērsās aparā­tiem, kuri, šķiet, jau sen to bija gaidījuši. Konteineri ar apstarojamo mikroorganismu kultūrām atradās aiz kuģa borta. Redzēt tos varēja tikai teleuztvērēja ekrānā un tikai pēc mēraparātu rādījumiem varēja spriest par izmai­ņām mikrofloras uzbūvē. Bet viņš jau bija pieradis iztēlē atbrīvoties no jebkuriem starpniekiem un uztvert apa­rātu rādījumus tā, it kā pats ar savām acīm vērotu vis­sarežģītākos procesus mikrobu šūnās.

Arī sirmgalvis, šķiet, tieši vēroja Dzērvju tuvošanos. Starp citu, stereoekrānā varēja skaidri redzēt, ka tās lido

nevis kāša, bet konusa ierindā. Tikai vienu vienīgu reizi viņš uz mirkli novērsās no ekrāna, lai uzsauktu jaunek­lim kaut ko par veiksmi — Dzērves šķērsoja kuģa kursu; tātad viņiem pat nevajadzēs mainīt lidojuma virzienu. Tas bija ļoti svarīgi, jo tādā ātrumā izdarīt pagriezienu nevarēja; iepriekš būtu jābremzē un līdz ar to jāzaudē daudz dārgā laika …

Ekrāns rādīja, ka Dzērves jau atrodas tādā attālumā, kas nepārsniedz delta slazda darbības rādiusu. Sirmgalvis ar visu plaukstu nospieda platu, sarkanu taustiņu un rai­dīja uz priekšu delta lauku, kas aizplūda telpā no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Šim kolosālajam enerģijas sablīvējumam vajadzēja neitralizēt Dzērvju delta lauku un piespiest kaut vienu no tām apstāties kuģa tuvumā. Lai radītu delta slazdu, bija nepieciešama visa reaktoru enerģija. Tāpēc dzinējus nācās izslēgt. Bet lielas nozīmes tam, acīm redzot, nevarēja būt, jo kuģis lidoja tikai ne­daudz lēnāk par Dzērvju kāsi.