Vladimirs. MIHAILOVS: Viņi atvēra durvis

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzi­nēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču lies­mas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.

Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinā­jās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tū­līt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Ro­govs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvnie­kam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aiz­liegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairā­kas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka ra­ķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepa­spēja.

10

— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …

Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.

Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.

— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.

Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.

— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!

— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecā­kais operators nomurmināja.

— Manai noteikti, — Govors norūca.

— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.

— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to ne­atradīs arī Gerts — lai…

Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tuk­šojas zāle.

— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.

— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …

— Kā tā?

— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinā­jumu.

— Kādu īsti?

— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!

Strautiņš uz Japeta

Melnās dzērves .

Dziļais mīnuss .

Valgusa odiseja

Sākotne . . .

Ekstraklases pilots

В. Михайлов ОНИ РАСПАХНУЛИ ДВЕРЬ Сборник рассказов На латышском языке Издательство «Лиесма»

Tulkojis I. Livšics. Redaktors A. Lielais. Alaksl. redaktors J. Svenčs. Tehn. redaktore D. Radziņa. Korektore V. Krile.

Nodota salikšanai 1971. g. 5. janvārī. Pa­rakstīta iespiešanai 1971. g. 19. martā. Tipo­grāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X103/32. 8,25 fiz. iespiedi.; 13,86 uzsk. iespiedi.; 15,12 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksa 57-kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 24089/J-2391. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 22.