Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Govors nesteidzīgi staigāja pa centrālās laboratorijas matēti balto grīdu. Laiku pa laikam viņš sažņaudza un vi­cināja dūres, it kā gatavodamies kāpt ringā. Laboratorijas vidū uz augsta postamenta pacēlās cilindriska kamera. Tieši divpadsmitos tajā ienāks Rogovs. Viņu nosēdinās krēslā un aplipinās ar simtiem mikroskopisku adapteru. Sāksies pirmais medicīniski fizioloģisko izmeklējumu cikls. Ja pilota organismā slimīgas anomālijas netiks kon­statētas un mediķi necels iebildumus, varēs pāriet pie otrā un vēlāk — pie pārējiem cikliem.

Slimīgu noviržu organismā nebūs, par to Govors nešau­bījās: pilotu medicīniskās pārbaučles komisijas savu darbu veic pietiekami rūpīgi, un Rogovam kā nekā bija atļauts doties kosmosā. Bet, tāpat kā pirms jebkura eksperimenta, institūta vadītājs uztraucās. Viņš turpināja riņķot ap posta­mentu, ik pa brīdim uzmezdams greizus skatienus līdz­strādniekiem, kas bija gatavi saņemt cilvēku, padarīt to par pētījumu objektu, veikt visas nepieciešamās procedūras un novietot viņu kamerā, lai pēc tam atgrieztos savās vie­tās un, neatraujot skatienus no aparātiem, gaidītu jauno, kas jāatklāj un kas noteikti tiks atklāts pētījumu gaitā, ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša, bet noteikti tiks at­klāts! Un tagad Govors centās uzminēt, kurš no līdzstrād­niekiem pirmais pamanīs kaut ko būtisku, kaut arī viņš zināja, ka uzminēt to nav iespējams un ka jebkurš no viņa ļaudīm ir tādas veiksmes cienīgs, Govors tomēr piegāja te pie viena, te pie otra un ielūkojās katram acīs, lai pēc brīža, kaut ko murminādams, dotos tālāk.

Līdzstrādnieki centās vismaz ārēji saglabāt mieru. Laiku pa laikam viņi pameta skatienus uz lielā pulksteņa mir­gojošo ciparnīcu un tad — katram gadījumam — uz savu rokas pulksteni, kas nez kādēļ cilvēkos vienmēr izraisa lielāku uzticību. Taču visu pulksteņu rādītāji sinhroni tu­vojās diviem vieniniekiem, tad aizslīdēja tiem garām un aizvien ātrāk sāka steigties pretim skaitlim divpadsmit. Laboratorijā valdīja klusums, un tāpēc varēja skaidri dzir­dēt mašīnas riteņu švīkoņu pie institūta parādes ieejas. Visas sejas vienā mirklī pievērsās durvīm, bet tas vēl ne­bija Rogovs, tas bija tikai Serjogins, kas aizbrauca Ro- govam pakaļ. Un atkal zālē iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Govora soļu troksnis.

— Nu jau būtu laiks viņam ierasties, — beidzot neno­cietās diagnostu grupas vecākais operators.

— Vecs cilvēks, — kāds viņu mierināja. — Var arī nokavēt.

— Stāsta, ka viņš nemaz neizskatoties pēc veča.

— Bet patiesībā viņš taču ir vecs. Ar viņu droši vien grūti sarunāties …

— Nemaz nav grūti, — Govors norūca. — Ar jums daž­kārt ir grūtāk.

Viņš strauji nocēla telefona klausuli. Institūtu izsauca energocentrāle.

— Vai jūs ņemsiet visu jaudu, kā paredzēts, divpadsmi­tos nulle nulle?

— Ņemsim, — Govors atcirta un paskatījās pulkstenī. Laika bija atlicis pavisam maz.

— Nekas, — viņš sacīja. — Uz kosmodromu aizbrauca Serjogins. Viņš atvedīs Rogovu. Kaut arī piecas minūtes vēlāk. Tam nav nozīmes. Tieši divpadsmitos ieslēdziet aparatūru! Lai iesildās …

Nepabeidzis teikumu, Govors atkal sāka sojot pa labo- ratoriju. Taču šoreiz — nespēdams vairs ne uz mirkli at­raut acis no pulksteņa ciparnīcas. Līdz divpadsmitiem bija palikušas divas minūtes.

Pusminūte.

Nulle.

Govors pamaja ar galvu. Noklikšķēja slēdži. Garie, caur­spīdīgie cilindri pielija ar violetu gaismu. Smalka, sīcoša dūkoņa piepildīja milzīgo zāli.

9

Šī diena kosmodromā bija sevišķi jauka. Pret zenītu vērstās kuģu smailes šķita vieglas, gandrīz gaistošas rīta saules staros.

Nē, mānīt sevi, protams, nebija nozīmes: te atradās tikai vāji mazo orbītu kuģīši. Nelielas starpplanētu jahtas un tenderi ar jonu dzinējiem, ko nevarēja pat salīdzināt ar starpsistēmu relatīvistiskajām barkām un Tālā kosmosa izlūku hipertelpas kliperiem.

Bet lai nu kā — tie bija kuģi, un Rogovs, tos aplūko­dams, juta, kā izšķīst, izgaro un galīgi izzūd pazemojošās bailes, kuras vēl nesen bija viņu turējušas savā varā. Sirdī ieplūda dīvains, sen neizjusts miers, un Rogovs zi­nāja, ka miera avots ir kuģi. Uz Zemes viss kas varēja at­gadīties, bet kuģi bija droši; šī pārliecība, kopš seniem laikiem iesakņojusies viņa apziņā, palīdzēja atgūt dvēse­les līdzsvaru.

Jā, pēc septiņdesmit gadu pārtraukuma vajadzēja at­sākt tieši ar tādām mašīnām. Bet īstie, lielie kuģi nekur nepaliks. Viņam tagad ir taču tik daudz, tik neaptverami daudz laika.

Viņš pasmaidīja. Nemirstība! Izrādās, tā nav peļama! Tā­pēc ka Visums ir bezgalīgs. Un neierobežots dzīves ilgums cilvēkam vajadzīgs, lai aplidotu pasauli neatskatoties un neskumstot — ar stingru pārliecību, ka atgriezies viņš vēl sastaps dzīvus sava laikabiedrus. Jā, nemirstība tiešām ir nepieciešama astronautiem!

Nē, viņš tomēr lidos! Nekādu palātu! 2ēl, protams, ka nav iespējams startēt tūlīt. Zināms laiks paies, kamēr viņu pamatīgi izmeklēs. Neko darīt, nemirstība ir vajadzīga ne tikai viņam, bet arī viņa laikabiedriem. Un bērniem. Un mazbērniem. Visiem. Bērniem — vai nav savādi — viņa bērniem jau tuvojas vecums. Pārdzīvot viņus? Pati doma par to liekas nepanesama …

Un žēl, ka gājuši bojā draugi. Viņi būtu varējuši kom­plektēt apkalpi. Pirmo nemirstīgo apkalpi! Cik daudz tu­vākas tad kjūtu zvaigznes…

Atjēdzies viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Tas rādīja divpadsmito stundu. Institūtā viņu gaida. Kavēties ilgāk vairs nedrīkst… Galu galā bez precizitātes nav pilota. Bet kuģi — uz tiem var skatīties bezgalīgi. Nu, teiksim, vēl piecas minūtes …

Labi, ka nemirstību iegūs visi. Nē, viņš, protams, arī ag­rāk šo to nojauta. Tikai baidījās lietas saukt īstajā vārdā. Nedomāja, ka zinātnieki jau risina tādas problēmas. Tā­pēc arī šķita, ka nav jēgas plātīties ar savu izņēmuma stāvokli. Kas zina, ja Tiškevičs un Cinis būtu mirstīgi, varbūt viņi tik muļķīgi nebūtu gājuši bojā!

Laiks atgriezties. Tiešām laiks!

Viņš vēlreiz palūkojās uz kosmodroma lauku. Blakus kvadrātā startam gatavojās kāds kuģītis. Neliela jahta, kuras garums nepārsniedza simt metrus un darbības rā­diuss diez vai sniedzās tālāk par asteroīdu joslu. Starts — tā ir krāšņa aina, kurā nekad neapnīk skatīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savu startu neviens pilots nav redzējis.

Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmis­kās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfē­ras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem va­rēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīs­tams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amor­tizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranža­jiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.