Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis
Здесь есть возможность читать онлайн «Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1971, Издательство: «LIESMA», Жанр: Космическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Viņi atvēra durvis
- Автор:
- Издательство:«LIESMA»
- Жанр:
- Год:1971
- Город:RĪGĀ
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Viņi atvēra durvis: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Viņi atvēra durvis»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Viņi atvēra durvis
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1971
Tulkojis I. Livšics Māksliniece M. Muižule
Viņi atvēra durvis — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Viņi atvēra durvis», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
— Divi simti divdesmit septiņi. — Rogovs paraustīja plecus. Viņš, acīm redzot, pat nebija apvainojies.
— Kaut kas nedzirdēts! Bet vai jūs, Rogov, saprotat, ka šajā jautājumā mēs esam speciālisti. Vecums, tā teikt, ir mūsu profesija un ja jums tiešām būtu… Nu, protams, ne jau divi simti divdesmit septiņi, bet kaut vai pusotra simta … Ievērojot jūsu izskatu un veselības stāvokli, mēs jūs tagad pētītu kā visretāko dārgumu, kā bioloģisku uni- kumu. Bet kāpēc mēs līdz šim nekā neesam dzirdējuši par jums? Ko?
— Nezinu, — teica Rogovs. — Es nekad nebiju domājis, ka par mani kāds varētu īpaši interesēties.
— Bet, piedodiet, jūs taču nedzīvojat tukšumā! Cilvēki …
— Gluži otrādi, savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījis tukšumā…
— Jā, protams, un tomēr …
— Atļausiet man, — Serjogins iejaucās. — Es nedomāju, ka viņš mūs gribētu apcelt. Un tomēr tas skan neticami. Tā kā, cerams, Rogovs neapvainosies, ja mēs…
— Protams, lūdzu, — Rogovs tūdaļ piekrita.
— Sakiet — kurā gadā jūs esat dzimis?
— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.
— Ārprāts! — Govors nenocietās. — Pie labākās gribas es nevaru …
— Vienu mirklīti. Kad jūs sākāt lidot?
— Kosmiskās navigācijas sākumā. Vispirms Mēness trasēs.
— Un pēc tam?
— Piedalījos planētu apgūšanā. Saules sistēmas perifērijā, vēlāk arī citās sistēmās… Tas viss ierakstīts manā personāllietā.
— Jā, — Govors teica. — Tās bija relativistiskas ekspedīcijas. Par hipertelpu toreiz vēl nekā nezināja. Bet tādā gadījumā mēs varam ļoti vienkārši… Serjogin, lūdzu, sazinieties ar Zvaigžņu hroniku.
4
Nesteidzīgi šķērsojis kabinetu, Serjogins piegāja pie sienas, kur augstprātīga un smagnēja pacēlās informatora pults. Nospiedis vairākas pogas, viņš izvēlējās attiecīgu ciparu kombināciju. Mirkli vēlāk iezaigojās ekrāns, kas bija nedaudz izstiepts no augšas uz leju, acīm redzot, lai saglabātu tradicionālās grāmatu lappuses proporcijas. Uz ekrāna iedegās vēsturiskā sacerējuma nosaukums, kuru Govors iepriekš bija minējis, un tad cita pēc citas parādījās teksta lappuses …
— Ātrāk, Serjogin, — Govors nepacietīgi mudināja. — Rogov, kur īsti mums jāmeklē?
— Četrpadsmitajā, deviņpadsmitajā…
— Četrpadsmitā ekspedīcija, Serjogin! Ko jūs tur snaužat?
Lappuse sastinga uz ekrāna. Ieskatījies tajā, Serjogins skaļi nolasīja:
— Līderis «Ulugbeks», sekotājs — «Anaksagors». Kurā bijāt jūs?
— «Ulugbeks» neatgriezās, — Rogovs klusi teica.
— «Anaksagors». Vienu mirklīti… Tā. Šefpilots — Makmanuss. Piloti: Monmoransī — oho! — un Rogovs! Jā, Rogovs.
— Hm, — Govors norūca. — Pirms cik gadiem tas bija? Jā… apbrīnojami. Paskatieties, Serjogin, tur jābūt apkalpes locekļu fotogrāfijām. Jūs, cerams, neņemsiet mums to ļaunā? Saprotiet: tādi fakti ir jāpārbauda. Te diemžēl nedrīkst ticēt uz vārda…
— Lūdzu, lūdzu. — Rogovs tikko manāmi pasmaidīja.
— Lūk, Rogovs, — Serjogins iesaucās un pirmo reizi ar neslēptu interesi palūkojās uz pilotu. — Skatieties!
Govors piesteidzās pie informatora pults un dažas reizes,- salīdzinādams oriģinālu ar attēlu, pagrieza galvu.
— Jā, — viņš sacīja. — Apbrīnojami. Neapšaubāma līdzība. Tiesa, šajā fotogrāfijā jūs izskatāties nedaudz jaunāks.
— Es toreiz arī biju jaunāks.
— Kā tad. Par divsimt gadiem, vai ne? Serjogin, lūdzu, sameklējiet nākamo ekspedīciju!
— Te līdzība ar oriģinālu ir gandrīz pilnīga, — Govors konstatēja. — Nu, Serjogin, uzskatīsim faktu par pierādītu? Lai gan es paredzu, ka mūsu kolēģi prasīs neskaitāmus citus pierādījumus. Varbūt paskatīsimies vēl?
— Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs nelidojat?
— Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mierīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.
— Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl nepilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…
— Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…
Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu radinieks?
— Dēls.
— Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?
— Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.
— Tie, ar kuriem jūs lidojāt.
— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.
— Vai sen?
— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…
— Un šie?
— Ari miruši.
— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?
— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.
— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?
— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskaitot Tiškeviču un Cini.
— Kāpēc — atskaitot?
— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.
— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.
— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dienvidu termocentrālē. Tur notika avārija …
— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?
— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…
— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors soļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?
— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam toreiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…
— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …
— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…
— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja nesaprast?
249
— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pieredzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespējams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…
17 — V. Mihailovs
— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču apprecējās.
— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Viņi atvēra durvis»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Viņi atvēra durvis» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Viņi atvēra durvis» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.