HERBERTS VELSS - DURVIS SIENĀ

HERBERTS VELSS,. angļu rakstnieks

DURVIS SIENĀ I

Pirms mēnešiem trim kādu vakaru, kad viss mūsu apkārtnē rosināt rosināja uz vaļsirdību, Laionels Volless man pastāstīja šo notikumu par «durvīm sienā». Viņā klausoties, es nemaz nešaubījos, ka viņš attēlo to, ko patiesi piedzīvojis.

Viņš izstāstīja šo notikumu tik vaļsirdīgi un vienkārši, ar tādu valdzinošu pārliecību, ka bija jātic gribot negribot. Taču no rīta savās mājās es pamodos pavisam citā noskaņojumā. Gulēdams gultā un atsaukdams atmiņā Vollesa stāstu, es vairs nebiju pakļauts viņa nesteidzīgās, iejūtīgās balss burvībai,, mani vairs neietekmēja pusdienas divatā, spožā gaismas lokā, ko meta ar tumšu abažūru segtā galda lampa, kad istaba vis­apkārt mums grima rēgainā krēslā, uz sniegbaltā galdauta maigi vizēja desertam uzliktie augļi, dzirkstīja sudrabs, kausos laistījās dažādu krāsu vīni un radās tāda īpaša atmosfēra — spilgta, omulīga maza pasaule, tāla no ikdienas. Tagad, izrauts no šīs apkārtnes, stāsts man likās gluži neticams.

— Viņš mani apzināti maldinājis! — es izsaucos. — Bet cik lieliski tas viņam izdevās! Lai no kā, bet no viņa es to nekad nebūtu gaidījis.

Vēlāk, sēdēdams uz gultas malas un dzerdams brokasta tēju, es pieķēru sevi, ka pūlos izdibināt, kāpēc šo tik neticamo stāstu es tik satraukti izjutu kā neapšaubāmu īstenību; man ienāca prātā, ka Volless, izvērsdams šos tēlus, ir centies kaut kādā veidā darīt zināmus, atjaunot, atsaukt atmiņā (es nevaru atrast īsto vārdu) tos savus pārdzīvojumus, bez kuriem nebūtu, nemaz iespējams kaut ko tādu stāstīt.

Tagad man vairs nevajag nekādu tamlīdzīgu izskaidrojumu. Visas šaubas ir izzudušas. Tagad es ticu, kā ticēju, klausoties Vollesa stāstā, ka viņš visiem spēkiem pūlējās kaut daļēji at­klāt man kādu noslēpumu. Vai viņš visu to redzējis patiešām,, vai viņam tikai tā licies, vai viņš bijis apveltīts ar kādām re­tām, dārgām spējām, vai atradies iztēles un sapņu varā — par to neņemos spriest. Pat viņa nāves apstākļi nav padarījuši skaidrāku šo jautājumu, kurš tā ari palicis neatrisināts.

Lai spriež lasītājs pats!

Tagad es vairs neatceros, kas izraisīja šā tik noslēgtā cil­vēka vaļsirdību — kāda mana nejauša piezīme vai pārmetums. Es laikam viņu apvainoju, ka viņš nav bijis pietiekami aktīvs un nav atbalstījis kādu nopietnu sabiedrisku pasākumu, pievil­dams manas cerības.

Tad viņam pēkšņi izlauzās satraukti vārdi:

— Manas domas bija aizņemtas ar ko citu… Jāatzīstas, es nebiju tam sagatavojies … Tev jāzina… Redzi, te nav iejaukti ne gari, ne spoki… un tomēr, Redmond, es esmu kā apmāts. Mani kaut kas vajā, aptumšo dzīvi, modina tādas vārdos neiz­teicamas ilgas un skumjas.

Viņš aprāvās, pakļaudamies tai kautrībai, kāda nereti pār­ņem mūs, angļus, kad jārunā par kaut ko aizkustinošu, skumju vai skaistu.

— Tu taču arī pabeidzi Sent-Atelstenas koledžu? — viņš pēkšņi ievaicājās ne aiz šā, ne aiz tā, kā man tobrīd šķita.

— Nu, redzi… — un viņš atkal apklusa. Tad, sākumā ne­droši, mulsdams ik pie vārda, bet tālāk jau tekoši un nepie­spiesti sāka stāstīt par to, kas sastādīja viņa dzīves noslēpumu: tās bija neatvairāmas atmiņas par tādu daili un svētlaimi, kas modināja viņa sirdī neremdināmas alkas un padarīja visus šās zemes pasākumus un labāko aprindu izpriecas par kaut ko apnicīgu, nogurdinošu un tukšu laika šķiešanu.

Tagad, kad man rokā šā noslēpuma atslēga, man šķiet, ka to visu varēja jau lasīt viņa sejā. Man saglabājies viņa foto, kur viņa seja pauž dīvainu atsvešinātību. Nāk prātā, ka sie­viete, kura viņu karsti mīlēja, reiz izsacījās par viņu: «Pēk­šņi viņš pazaudē jebkuru interesi par apkārtni. Viņš piemirst jūs. Viņš jūs nemana, kaut jūs stāvētu viņam līdzās …»

Tomēr Volless nebūt vienmēr nezaudēja interesi par to, kas notiek visapkārt, un, ja viņš kaut kam pievērsa nedalītu uz­manību, tad guva lielus panākumus. Patiešām, visa viņa kar­jera bija viena vienīga spožu veiksmju virtene. Viņš jau sen bija aizsteidzies man priekšā, pacēlies man pāri, un tā loma, kāda viņam tika piešķirta sabiedrībā, man bija pilnīgi nesa­sniedzama.

Viņam vēl nebija četrdesmit gadu, un zinātāji apgalvo, ka viņš, ja nebūtu nomiris, būtu ieņēmis atbildīgu posteni un, iespējams, ietilptu pat jaunā kabineta sastāvā. Skolā viņš bez jebkādām pūlēm pastāvīgi pārspēja mani, un tas notika it kā pats no sevis.

Gandrīz visus skolas gadus mēs pavadījām kopā Rietumken- singtonā, Sent-Atelstenas koledžā. Mēs tanī iestājāmies, bū­dami vienādi sagatavoti, bet viņš beidza koledžu, būdams jau stipri pārāks par mani, likdams visiem apbrīnot savu spožo erudīciju un lieliskās runas dāvanas, lai gan es pats toreiz guvu gluži labus panākumus. Skolā es pirmo reizi izdzirdēju par šīm «durvīm sienā», par kurām otro reizi dzirdēju mēnesi pirms Vollesa nāves.

Tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam šīs «durvis sienā» bija īstas durvis īstā sienā un veda pretī nemirstīgai īs­tenībai.

Tās ienāca viņa dzīvē ļoti agri, kad viņam bija pieci vai seši gadi.

Atceros, ka viņš, skaļi domadams, nopietnā un nesteidzīga balsī it kā centās skaidri noteikt, kad īsti tas viss ar viņu no­ticis.

— Es ieraudzīju, — viņš stāstīja, — pēcpusdienas saules spoži apspīdētas meža vīnāja lapas, tumši sarkanas uz baltas sienas. Es tās pamanīju pēkšņi, kaut arī neatceros, kādā mirklī tas notika. Uz tīrās ietves zaļu durvju priekšā gulēja kastaņa lapas. Tās bija dzeltenas, ar zaļām cīpsliņām, nevis brūnas un netīras, — acīm redzot, nule nobirušas no koka. Laikam tas notika oktobrī. Es katru gadu ar patiku vēroju, kā lido lejup kastaņu lapas, es labi zinu, kad tas notiek … Ja nemaldos, man tolaik bija pieci gadi un četri mēneši.

Volless pastāstīja, ka bijis ļoti attīstīts bērns, iemācījies ru­nāt neparasti agri, bijis saprātīgs, «gluži kā pieaudzis cilvēks» r tāpēc baudījis tādu brīvību, kādu vairumam bērnu piešķir labi ja septiņu vai astoņu gadu vecumā. Māte Vollesam nomirusi, kad viņš bijis tikai divus gadus vecs, viņu paņēmusi savā uz­raudzībā ne visai modra un ne pārāk stingra mājskolotāja. Tēvs, skarbs, darīšanās iegrimis advokāts, pievērsis maz uzma­nības dēlam, kaut gan licis uz viņu lielas cerības. Manuprāt, par spīti apdāvinātībai, dzīve zēnam būs likusies garlaicīga un pelēka.

Un tā kādreiz viņš devies pastaigāties. Volless neatcerējās, kā viņam izdevies izlavīties no mājām un pa kādām Rietumken- singtonas ielām viņš gājis. Tas viss pilnīgi izgaisis no atmiņas. Vienīgi balto sienu un zaļās durvis viņš allaž redzējis savā acu priekšā pavisam skaidri.

Viņš spilgti atcerējās, ka, uzmetis acis durvīm, izjutis dīvainu satraukumu, tieksmi atvērt tās un ieiet iekšā. Reizē ar to viņš nojautis, ka nebūs gudri un varbūt būs pat slikti, ja viņš pa­kļausies šai tieksmei. Volless apgalvoja, ka, lai cik tas dīvaini, viņš zinājis jau pašā sākumā, ja atmiņa viņu neviļ, ka durvis nav aizslēgtas un viņš var ieiet pa tām, ja vien grib.

Iztēlē es skaidri redzu mazu zēnu, kurš stāv pie durvīm, te grasīdamies vērt tās vaļā, te atraudamies atpakaļ.

Turklāt pavisam neaptveramā kārtā viņam bijis zināms arī tas, ka tēvs būs ļoti dusmīgs, ja viņš ieies pa šīm durvīm.

Volless sīki jo sīki aprakstīja savas šaubas un svārstīšanos. Viņš pagājis durvīm garām, sabāzis rokas kabatās, uzsvilpojis un, rādīdams neatkarīgu seju, nosoļojis gar visu sienu un no­griezies ap stūri. Tur viņš ieraudzījis vairākus nolaistus, ne­tīrus veikaliņus un sevišķi atmiņā iespiedušās ūdensvadu licēja un tapsētāja darbnīcas: nekārtīgi izmētātas, apputējušas māla caurules, svina plāksnes, apaļi krāni, tapešu paraugi un skārda kārbas ar emaljas krāsām.