HERBERTS VELSS - DURVIS SIENĀ

Trīs reizes vienā gadā es gāju tām garām un neiegāju iekšā. Trīs reizes šai pēdējā gadā.

Pirmo reizi tas atgadījās tovakar, kad parlamentā krasi sa­dalījās balsis, apspriežot likumu par nomas zemju izpirkšanu, un valdība noturējās pie varas tikai ar triju balsu vairākumu. Atceries? Neviens no mūsējiem un laikam arī opozīcijas vai­rākums negaidīja, ka jautājums izšķirsies tovakar. Balsis sašķē­lās kā olas čaumala.

Tovakar mēs ar Hočkinsu ēdām pusdienas pie viņa brālēna Brentfordā. Mēs abi bijām bez dāmām. Mūs izsauca pa tālruni, mēs tūliņ aizjoņojām viņa brāļa mašīnā un tikko paspējām ierasties laikā. Ceļā mēs pabraucām garām manām durvīm sienā — tās izskatījās pavisam palsas mēness gaismā. Mašī­nas ugunis meta uz tām spilgtus, dzeltenus atspīdumus — tās noteikti bija meklētās!

— Ak dievs! — es iesaucos.

— Kas ir? — Hočkinss prasīja.

— Nekas! — es atbildēju.

īstais mirklis bija atkal palaists garām.

— 1 Es nesu šovakar lielu upuri, — es sacīju mūsu partijas organizatoram, ieejot parlamentā.

— Tā arī vajag! — viņš, garām steidzoties, noteica.

Vai es varēju rīkoties citādi?

Otrreiz tas notika, kad es steidzos pie mirstošā tēva, lai pa­teiktu šim skarbajām sirmgalvim pēdējās ardievas. Tas atkal bija ārkārtīgi sasprindzināts mirklis.

Trešo reizi bija pavisam citādi. Tas notika pirms nedēļas. To atceroties, mani moca sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi. Es biju kopā ar Harkeru un Ralfsu. Saproti, tagad tas nav vairs noslēpums, ka man bija saruna ar Harkeru. Mēs ēdām pusdie­nas pie Frobišera, un mūsu saruna bija intīma. Toreiz vēl ne­bija skaidrs, vai es tikšu par jaunā kabineta locekli. Jā, jā. Ta­gad šis jautājums ir izlemts. Par to vēl nevajag runāt, bet no tevis man nav ko slēpt. .. Pateicos, pateicos. Bet ļauj man iz­stāstīt līdz galam.

Tovakar tā vēl bija varbūtība. Mans stāvoklis bija diezgan neērts. Bija nepieciešams kaut ko uzzināt no Harkera, bet trau­cēja Ralfsa klātbūtne. Es visiem spēkiem pūlējos nepiespiesti tērzēt. Neko citu nevarēja darīt. Ralfsa turpmākā izturēšanās rādīja, ka esmu pareizi rīkojies, piesargādamies no viņa … Es zināju, ka Ralfss atvadīsies no mums Kensingtonhaistrītā, un tad es pārsteigšu Harkeru ar negaidītu vaļsirdību. Dažreiz arī tādi triki labi noder . .. Un pēkšņi manā redzes lokā no jauna parādījās baltā siena un zaļās durvis. Runādami mēs gājām tai garām. Mēs soļojām lēni. Kā šobrīd redzu uz baltās sienas Har­kera krasi iezīmēto ēnu — uz pieres uzvilkto cilindru, knābim līdzīgo degunu un šalles mīkstās krokas; viņa ēnai sekoja mū­sējās.

Es atrados collas divdesmit no durvīm. «Kas notiks, ja es atvadīšos no viņiem un ieiešu pa šīm durvīm?» es sev jautāju.

Taču es degu nepacie­tībā izrunāties ar Harkeru. Mani bija apsēdis vesels neatrisinātu problēmu spiets, tāpēc es neatbildē­ju uz savu jautājumu. «Viņi iedomāsies, ka esmu zaudējis prātu,» es domāju. «Pieņemsim, ka es tagad pazūdu. «Redzama poli­tiska darbinieka noslēpu­mainā nozušana …» — tā rakstīs avīzes.» Šis apsvē­rums ietekmēja manu lē­mumu šai kritiskajā brīdī. Mana apziņa atradās sa­biedrības pieņemto uzvedī­bas noteikumu valgos. Volless, skumji smaidī- . dams, pievērsās man.

— Un tā nu es sēžu šeit, — viņš lēni sacīja. — Esmu palaidis garām arī šo iespēju.

Trīs reizes šai gadā man bija izdevība atvērt šīs durvis, ku­ras ved uz miera, svētlaimes, neiedomājama skaistuma un mīlas pasauli, kuru nepazīst neviens šās zemes iemītnieks. Un es to esmu atstūmis, Redmond, un tā man ir zudusi…

— Kā tu to zini?

— Noteikti zinu. Kas man tagad atliek? Iet uz priekšu pa no­sprausto ceļu, censties sasniegt savu mērķi, par kuru domājot es nespēru vajadzīgo soli vēlamajā mirklī. Tu saki, es esmu guvis panākumus? Kas ir šie panākumi, ko visi tā apskauž? No­žēlojama, tukša čaula! Jā, tādus es esmu guvis.

Viņš pārspieda valriekstu, ko turēja prāvajā plaukstā, un pastiepa uz manu pusi:

— Tādi ir mani panākumi! Jāatzīstas, Redmond, ka mani moka domas par šo zaudējumu. Pēdējos divus mēnešus — jā, gandrīz desmit nedēļas — es tikpat kā nemaz nestrādāju, tikai piespiezdamies izpildu pašus neatliekamākos pienākumus. Mani māc dziļas, neremdināmas skumjas. Naktīs, kad nav tā jābīstas ar kādu nejauši sastapties, es klejoju apkārt. Gribētos

zināt. .. Jā r interesanti, ko gan cilvēki domātu, ja zinātu, ka nākamais ministrs, paša atbildīgākā departamenta pārstāvis, klejo viens pa tumšām ielām un teju pat skaļi apraud sazin kādas neatrodamas durvis, sazin kādu pazudušu dārzu …

IV

Es atkal redzu Vollesa nobālušo seju, viņa acis, kuras mirdz neparasti drūmi. Šovakar es redzu viņu pavisam skaidri. Es sēžu uz dīvāna, atcerēdamies viņa vārdus, balss noskaņu, un man blakus atrodas Vestminsteras avīzes vakara izlaidums ar paziņojumu par viņa nāvi. Šodien klubā pie brokastīm visi ru­nāja tikai par to, cik negaidīti viņš beidzis savu dzīvi.

Viņu atrada vakar agri no rīta dziļā bedrē Rietumkensingto- nas stacijas tuvumā. Tur bija izraktas divas tranšejas sakarā ar dzelzceļa līnijas paplašināšanu dienvidu virzienā. Lai gājējus nodrošinātu pret nelaimes gadījumiem, ap tranšejām bija uz­celts uz ātru roku sasists dēļu žogs, kurā bija nelielas durtiņas, lai pa tām tiktu iekšā strādnieki. Aiz kāda desmitnieka neuz­manības durvis bija palikušas neaizslēgtas, un pa tām bija iegājis Volless.

Es maldos minējumos kā miglā.

Acīm redzot, Volless tovakar nostaigājis visu ceļu no parla­menta kājām. Pēdējās sesijas laikā viņš bieži vien devās kā­jām uz māju. Es spilgti redzu iztēlē viņa tumšo augumu: dziļā naktī viņš klīst pa tukšām ielām, vienas domas pārņemts, iegri­mis sevī.

Varbūt stacijas lukturu blāvajā gaismā raupjais dēļu žogs viņam šķita meklētā baltā siena? Varbūt liktenīgās durvis pa­modināja dārgās atmiņas?

Un vai vispār kādreiz ir bijusi šāda balta siena ar zaļām durvīm? Nudien, nezinu.

Es atstāstīju šo notikumu tā, kā dzirdēju no Vollesa. Daž­reiz man šķiet, ka Volless kritis par upuri savdabīgam pašap­mānam, kas ievilinājis viņu pa šīm durvīm, kuras, kā par nelaimi, palikušas neaizslēgtas. Taču es nebūt neesmu pārlieci­nāts, ka tā tas noteikti ir. Varbūt jūs uzskatīsiet mani par māņ­ticīgu vai pat aprobežotu, bet man tā vien gribas ticēt, ka Vollesam piemita kādas pārdabiskas spējas, ka viņu bija pārņē­mušas — kā lai to pasaka? — neapzinātas jūtas vai dziņas, ku­ras iedvesa viņam šo ilūziju par sienu un durvīm kā par kādu

noslēpumainu, neaptveramu ieeju citā bezgala skaistā pasaulē. Jūs sacīsiet, ka gala iznākumā viņš tapa piekrāpts? Bet vai tā tas ir? Mēs stāvam pie mūžsena noslēpuma sliekšņa, un šis no­slēpums ir pieejams tikai nedaudziem, viņam radniecīgiem gaiš­reģiem, cildena sapņa lolotājiem. Mums viss mūsu apkārtnē liekas ikdienišķs un parasts, mēs redzam tikai žogu un aiz tā tranšeju. Mums, ikdienišķiem ļaudīm, mūsu ikdienas apziņas gaismā šķiet, ka Volless neapdomīgi spēris soli briesmu pilnā tumsā pretī savai bojā ejai.

Bet vai kāds zina, kas viņam tur atklājās?