HERBERTS VELSS - DURVIS SIENĀ

Viņš stāvējis, izlikdamies, ka vēro šos priekšmetus, bet īste­nībā dedzīgi ilgojies tikt atpakaļ pie zaļajām durvīm.

Pēkšņi viņu pārņēmis nevaldāms uztraukums. Baidīdamies, ka atkal nesāk pārdomāt, viņš aizskrējis atpakaļ, pastiepis roku, atvēris zaļās durvis, iegājis iekšā, un tās tūliņ aizvēru­šās. Viņš mirklī atradies dārzā, un šo dārzu viņš nav spējis aiz­mirst visu mūžu.

Vollesam bija ļoti grūti attēlot iespaidu, kādu viņš guvis no šā dārza.

— Jau pašā gaisā bija kaut kas uzmundrinošs, tas pauda bez­rūpību, mieru, labklājību. Visa apkārtne laistījās tīrās, brīnišķī­gās, maigi vizmainās krāsās. Es izbaudīju skaudru prieku, kāds pārņem cilvēku tikai retos mirkļos, kad viņš ir jauns, vesels un laimīgs. Viss bija tik skaists . . .

Volless mirkli padomāja, tad turpināja stāstu.

— Zini, — viņš iesāka nedroši kā cilvēks, kuru apmulsinā­jis kaut kas gluži neticams, — tur bija divi lieli panteri… Jā, plankumaini panteri. Un vari iedomāties, man nemaz nebija bail. Tur bija garš līčloču celiņš, kam no abām pusēm bija marmors un ziedi, un uz celiņa šie abi samtainie zvēri rotaļājās ar bumbu. Viens ziņkāri pavērās manī, pienāca klāt, mīlīgi paberzēja mīksto, apaļo ausi pret manu pastiepto roķeli un sāka murrāt. Es tev saku, tas bija apburts dārzs. To es zinu . . . Dārza apmēri? O, tas stiepās tālu uz visām pusēm, likās, tam nav gala. Cik atceros, tālumā slējās pakalnu rinda. Dievs zina kur bija pēkšņi pazudusi Rietumkensingtona. Bet man bija tāda sajūta, it kā esmu atgriezies dzimtenē.

Zini, tai pašā mirklī, kad durvis aizcirtās aiz manis, es aiz­mirsu ietvi, izraibinātu ar nobirušajām kastaņu lapām, ielu ar tās karietēm un orēm, aizmirsu disciplīnu, kas valdonīgi sauca mani uz mājām, aizmirsu visas šaubas un bailes, aizmirsu jeb­kuru piesardzību, aizmirsu visu ikdienišķo. Vienā mirklī biju nokļuvis citā pasaulē, pārvērties par jautru, bezgala laimīgu bērnu. Tā bija gluži cita, siltas,-liegas, laipnas gaismas apsta­rota pasaule; gaiss bija rāma, gaiša prieka piesātināts, debesu zilgmē peldēja viegli, saules caurstaroti mākoņi. Līčloču celiņš, kam gar abām pusēm auga krāšņas, neviena neapsargātas pu­ķes, traucās uz priekšu, vilinādams aizvien tālāk, un man bla­kus soļoja abi lielie panteri. Es bez bailēm uzliku rociņas uz viņu pūkainajām mugurām, glaudīju viņu apaļās ausis, jutīgo vietiņu aiz auss un rotaļājos ar viņiem. Šķita, arī panteri ap­sveica šo manu atgriešanos dzimtenē. Visu laiku manu sirdi pildīja kvēla izjūta, ka nu beidzot esmu mājās. Un, kad uz celiņa parādījās meitene zaļā tērpā, smaidot nāca man pretī, izsaucās: — Tu arī klāt! — pacēla augšup, noskūpstīja, nolaida zemē un veda aiz rokas tālāk, — tas nemodināja ne mazāko izbrīnu, tikai līksmu apziņu, ka taisni tā visam jābūt, un atmi­ņas par ko jauku, kas dīvainā kārtā bijis piemirsies. Atceros platus, sarkanus pakāpienus starp bruņinieku piešu garajiem stublājiem; uzkāpuši augšā, mēs ieraudzījām tālu aizstiepja­mies aleju, kuru ieslēdza veci jo veci ēnaini koki. Gar aleju starp rūsganajiem, dziļu plaisu izvagotajiem stumbriem bija izvietoti skaisti marmora soli un tēli, bet pa smiltīm tekalēja piejaucēti, mīlīgi, balti baloži.

Mana draudzene veda mani pa šo aleju, lūkodamās lejup uz mani. Atceros viņas maigās, laipnās sejas mīļos vaibstus un smalkās zoda līnijas. Klusā, liegā balsī viņa man kaut ko jau­tāja un stāstīja, bez šaubām, kaut ko patīkamu, bet, ko īsti, nekad neesmu varējis atcerēties. Pēkšņi pērtiķēns kapucīns, apbrīnojami spodrs, ar sarkanbrūnu spalvu un labsirdīgām brū­nām acīm, nolēca no koka un tecēja man blakus, šķielēdams uz mani un viezdams zobus, tad uzlēca man uz pleca. Tā mēs abi turpinājām ceļu, līksmi un apmierināti.

Volless apklusa.

— Tālāk, — es mudināju.

— Atceros vienu otru sīkumu. Mēs pagājām garām sirm­galvim, kas sēdēja, domās iegrimis, lauru ēnā. Pametām birz­talu, kur zaros spurdza draisku papagaiļu bari. Gar garu, ēnainu kolonādi nonācām pie plašas, vēsas pils, kur bija daudz krāšņu strūklaku, skaistu mantu — daudz kā tāda, par ko var tikai sapņot. Tur bija arī daudz cilvēku, — dažus atceros skaidri, dažus miglaini, bet visi bija skaisti un laipni. Kaut kādā neap­tveramā kārtā es uzreiz sapratu, ka viņi mani mīl un priecā­jas par manu ierašanos. Viņu kustības, pieskārieni, mīlā sta­rojošie skatieni — viss pildīja man sirdi ar neizskaidrojamu līksmību … Jā . . .

Viņš uz mirkli iegrima domās.

— Es tur sastapu rotaļu biedrus. Man, vientuļam bērnam, tas bija liels prieks. Viņi uzsāka brīnišķīgas rotaļas zālienā, kur atradās ar puķēm apstādīts saules pulkstenis. Un šais rotaļās mēs iemīlējām cits citu.

Lai cik tas dīvaini, bet te manā atmiņā ir liels robs. Es ne­atceros, kas tās bija par rotaļām. Nekad neesmu varējis at­cerēties. Vēlāk, arī jau bērnībā, es stundām ilgi, asaras liedams, lauzīju galvu, pūlēdamies atcerēties, kas mani darīja tik lai- migu. Man gribējās savā istabā atkartot šīs rotaļas, bet tas ne­izdevās. Vienīgais, ko atceros, — laimes sajūta un divi mīļi biedri, kuri visu laiku rotaļājās ar mani.

Tad ieradās stingra, tumšmataina sieviete ar bālu, nopietnu seju un sapņainām acīm, stingra sieviete ar grāmatu rokās, bālganā purpurkrāsas tērpā, kas krita mīkstām krokām. Viņa pieaicināja mani pie sevis un aizveda uz galeriju virs zāles. Rotaļu biedri ne labprāt šķīrās no manis, viņi pārtrauca rotaļu un stāvēja, nolūkodamies, kā mani aizved. «Nāc atpakaļ pie mums! — viņi sauca. — Nāc atpakaļ drīzāk!»

Es ieskatījos sievietei sejā, bet viņa nelikās neko dzirdam. Viņas lēnīgā seja bija nopietna. Viņa pieveda mani pie sola. Es nostājos līdzās, lai ielūkotos grāmatā, kuru viņa ielika sev klēpī. Lappuses pašķīrās. Viņa norādīja uz tām, un es izbrīnā skatījos: grāmatas pēkšņi atdzīvojušās lappuses rādīja mani pašu. Tas bija stāsts par mani, viss, kas noticis ar mani, sākot no piedzimšanas. Tas mani pārsteidza arī tāpēc, ka lappusēs ne­bija bildītes, saproti, bet īstenība.

Volless zīmīgi apklusa un tad šaubīdamies pavērās manī.

— Turpini, — sacīju, — es saprotu.

— Tā bija pati īstākā īstenība: cilvēki kustējās, notikumi risinājās. Tur bija mana dārgā, gandrīz jau aizmirstā māte, tēvs, kā vienmēr, taisni izslējies un skarbs, mūsu kalpotāji, bērnistaba, visi pazīstamie priekšmeti. Tad ārdurvis, trokšņai­nās ielas, pa kurām šurpu turpu traucās karietes. Es skatījos un brīnījos neizpratnē, lūkojos sievietei sejā, apšķīru lappusi pēc lappuses un nevarēju vien atskatīties; beidzot es ierau­dzīju sevi tai mirklī, kad mīņājos pie zaļajām durvīm baltajā sienā. Un atkal es izcīnīju lielu cīņu savā dvēselē un izjutu bailes.

— Tālāk! — es saucu un gribēju apšķirt, lappusi, bet stingrā sieviete satvēra manu roku savos vēsajos pirkstos.

— Tālāk! — es neatlaidos, pūlēdamies atbīdīt viņas roku; ar visiem saviem bērna spēkiem es grūdu nost viņas pirkstus. Un, kad viņa piekāpās un lappuse atšķīrās, sieviete klusu kā ēna noliecās pār mani un noskūpstīja man pieri.

Šai lappusē es neredzēju ne burvīgo dārzu, ne panterus, ne meiteni, kas veda mani aiz rokas, ne rotaļu biedrus, kas tik ne­labprāt šķīrās no manis. Es ieraudzīju garo, pelēko ielu Rie- tumkensingtonā tai sērīgajā vakara stundā, kad lukturi vēl nav iededzināti. Un es arī tur biju — mazs, nožēlojams radī­jums; es skaļi raudāju, asaras plūstin plūda, lai arī kā pūlējos tās apturēt. Es raudāju tāpēc, ka nevarēju atgriezties pie mīļajiem rotaļu biedriem, kuri mani bija saukuši: «Nāc atpakaļ pie mums! Nāc atpakaļ drīzāk!» Tā vairs nebija grāmatas lap­puse, bet nežēlīgā īstenība. Brīnišķais dārzs, domīgā sieviete, pie kuras ceļiem es biju piekļāvies, skatoties grāmatā, — viss bija pēkšņi pazudis.