HERBERTS VELSS - DURVIS SIENĀ

Volless neviļus sāka runāt klusāk, atcerēdamies smago pār­dzīvojumu.

— Es izlikos neko nedzirdam, — viņš turpināja. — Te Kar­nebijs nosauca mani par melkuli un visādi nolamāja, kad es apgalvoju, ka tā ir patiesība. Es teicu, ka zinu, kur atrodas za­ļās durvis un varu visus aizvest uz turieni — jāiet minūtes -desmit, ne vairāk. Tad Karnebijs, attēlodams aizvainotu tiku­mību, paziņoja, ka man jāpierāda savu vārdu patiesība, citādi man klāsies plāni. Saki — vai tev Karnebijs nekad nav mēģi­nājis izlauzt rokas? Ja mēģinājis, tad tu sapratīsi, kas notika ar mani. Es apzvērēju, ka esmu stāstījis svētu patiesību.

Tolaik skolā nebija neviena, kas spētu pasargāt mani no Kar- nebija. Tiesa, Krošovs kaut ko sacīja, mani aizstāvēdams, taču Karnebijs bija stāvokļa noteicējs. Es nobijos, uztraucos, ausis man svila. Es izturējos kā pēdīgais muļķis, negāju meklēt dārzu viens pats, bet vedu līdzi visu baru. Es gāju pa priekšu ar de­gošām ausīm, iekaisušām acīm, smagu sirdi, vai nemaņā aiz kauna, bet aiz manis soļoja seši zēni, iedegušies ziņkārē, mē­tādamies ar zobgalībām un draudēdami man… Mēs neatradām ne balto sienu, ne zaļās durvis .. .

— Tu gribi sacīt? . . .

— Es gribu sacīt, ka man neizdevās neko atrast. Es tā gri­bēju, bet… Arī vēlāk, kad gāju meklēt viens pats, es neko 'neatradu. Tolaik man tas neizdevās. Tagad man šķiet, ka visus skolas gadus esmu meklejis zaļas durvis baltaja siena, bet ne 1 - vienu pašu reizi neesmu tas atradis.

— Un kā pēc tam izturējās pret tevi biedri?

— Zvēriski! … Karnebijs nežēlīgi izrēķinājās ar mani par tādiem acīm redzamiem meliem.

Atceros, kā ielavījos mājās un klusiņām uzzagos augšā, lai mājinieki neredzētu manas saraudātās acis. Es aizmigu asarās» Es neraudāju pārestības dēļ, es raudāju par pazaudēto dārzu, kur biju sapņojis pavadīt tik jaukus vakarus. Raudāju par mī­līgajām, laipnajām sievietēm, par biedriem, kuri mani gaidīja, par aizrautīgo, aizmirsto rotaļu, kuru cerēju no jauna iemācī­ties …

Es biju pārliecināts, ka tad, ja nebūtu visu izstāstījis … Man pienāca grūti laiki, — naktīs es raudāju, dienu manas domas klejoja tālu. Veselus divus ceturkšņus es nevērīgi izturējos pret saviem pienākumiem un saņēmu sliktas atzīmes. Atceries? Protams, tev noteikti tas jāatceras. Tu man aizsteidzies priekšā matemātikā, un tas piespieda mani sēsties pie grāmatām un iedzīt pārējos.

III

Brītiņu mans draugs klusēdams lūkojās kamīna sarkanajās liesmās un tad atsāka:

— Kad man bija jau septiņpadsmit gadu, es atkal ieraudzīju zaļās durvis. Tās pēkšņi parādījās manā priekšā trešo reizi, kad, nolēmis iestāties Oksfordas universitātē, braucu uz Padingtonu nolikt konkursa pārbaudījumus. Tas bija aši paslīdošs mirklis.

Sēdēdams kebā, es smēķēju papirosu un, bez šaubām, uzska­tīju sevi par nevainojamu džentlmeni. Un piepeši parādījās siena, durvis un atmiņā atausa dārgie, neaizmirstamie bērnības iespaidi.

Mēs dārdot pabraucām garām. Es biju pārāk pārsteigts, lai uzreiz apturētu ekipāžu. Mēs bijām nobraukuši jau krietnu ga­balu un nogriezāmies gar stūri. Tad iestājās dīvains gribas sa­šķelšanās brīdis. Es pieklaudzināju pie keba sienas un izvilku pulksteni.

— Jā, ser? — braucējs laipni jautāja.

— Ei, paklausieties! — es iesaucos. — Nē, nekas! Es maldī­jos! Man jāsteidzas! Brauciet!

Un mēs traucāmies tālāk.

Konkursu es izturēju. To pašu vakaru es sēdēju savā mazajā kabinetā pie kamīna, un man vēl ausīs skanēja tēva uzslava — dārga uzslava un viņa gudrie padomi. Es smēķēju iemīļoto pīpi, lai izskatītos cienīgāks, un domāju par zaļajām durvīm baltajā sienā.

«Ja es būtu apturējis ekipāžu,» es prātoju, «tad nebūtu no­licis eksāmenu, nebūtu uzņemts Oksfordā un droši vien būtu sabojājis savu nākamo karjeru.» Es jau sāku labāk izprast dzīvi. Šis gadījums gan lika man padomāt, bet es tomēr nešaubījos, ka gaidāmā spožā karjera ir šāda upura vērta.

Dārgie draugi un žilbinošas gaismas caurstrāvotais dārzs jo­projām šķita valdzinoši un skaisti, bet dīvaini tāli. Tagad es dzīros iekarot visu pasauli un manā priekšā pavērās citas dur­vis — durvis uz manu karjeru.

Volless atkal pievērsās kamīnam un sāka cieši lūkoties ugunī; uz īsu mirkli sārtā atblāzma apspīdēja viņa seju, un es izlasīju viņa acīs savādu stūrgalvīgas apņēmības izteiksmi, bet tā tūliņ nozuda.

— Jā, — viņš noteica nopūzdamies. — Es pilnīgi nodevos sa­vai karjerai. Es strādāju daudz un neatlaidīgi, bet iztēlē pastā­vīgi vēroju apburto dārzu. Kopš tā laika man gadījies četras rei­zes uz mirkli ieraudzīt zaļās durvis. Jā, četras reizes. Bet tanīs gados pasaule man likās tik spilgta, interesanta un nozīmīga, man pavērās tik daudz iespēju, ka atmiņas par dārzu bija pa­gaisušas manā dvēselē, tās bija atkāpušās kaut kur tālu, pazau­dējušas varu pār mani un valdzinājumu.

Kam ienāks prātā glāstīt panterus ceļā uz banketu, kur gaida sastapšanās ar glītām sievietēm un slavenībām!

Kad pārcēlos no Oksfordas uz Londonu, tad biju jauneklis, uz kuru lika lielas cerības, un kurš šo to bija jau paspējis veikt. Šo to. .. Tomēr arī vilšanās negāja man secen. Divas reizes iemīlējos, bet par to tagad nerunāsim. Pastāstīšu tikai, ka reiz, steigdamies pie tās, kura, kā man bija zināms, šaubījās, vai iedrīkstēšos pie viņas ierasties, es nejauši, gribēdams saīsi­nāt ceļu, iegriezos nomaļā šķērsielā Erlskortas tuvumā un pēk­šņi uzdūros uz balto sienu un zaļajām durvīm.

65

«Cik dīvaini,» es sev sacīju, «manuprāt, dārzs atradās Kemp- denhilā. Šo apburto vietu tikpat grūti atrast kā saskaitīt Ston- hendžas akmeņus.» 1

1 Druīdu kulta celtne, sastāvoša no koncentriskiem akmens apļiem, kurus apņem valnis un grāvis.

5 — 1993

Un es pagāju garam, jo neatlaidīgi tiecos uz savu mērķi. Todien durvis mani nevilināja.

Tiesa, uz mirkli radās vēlēšanās atvērt durvis, — vajadzēja tikai paspert trīs soļus sānis. Sirds dziļumos biju pārliecināts, ka durvis būtu atvērušās, bet tad iedomājos, ka aizkavēšos, ieradīšos par vēlu uz satikšanos, un mana pašmīla dabūs ciest. Vēlāk es nožēloju savu steigu, — varēju taču ielūkoties pa dur­vīm un pamāt ar roku saviem panteriem. Taču tolaik es jau biju apguvis dzīves gudrību un nedzinos pakaļ nenotveramām parādībām. Jā, bet tomēr es izjutu sarūgtinājumu . ..

Tad sekoja neatlaidīga darba gadi, un durvis man nebija vairs prātā. Tikai nesen es atcerējos tās, un mani pārņēma dī­vaina sajūta: likās, visu pasauli aizsedzis miglas auts. Es do­māju par to, ka nekad vairs neredzēšu šīs durvis, un mani māca sūra nožēla. Iespējams, ka biju mazliet pārstrādājies, bet varbūt vecums lika sevi manīt, — man taču drīz būs četrdesmit gadu. Nudien, nezinu, kas ar mani notiek, bet kopš kāda laika esmu zaudējis dzīves prieku, kas man palīdz uzveikt visus šķēr­šļus. Un tas tieši tagad, kad briest svarīgi politiski notikumi un jāsāk enerģiski rīkoties. Dīvaini, vai ne? Man sāka apnikt dzīve, un visi man piešķirtie šās zemes prieki liekas niecīgi. Jau labu laiku mani moka neizsakāma vēlēšanās ieraudzīt dārzu. Jā . .. trīs reizes es to redzēju.

— Kā, dārzu?

— Nē, durvis. Un neiegāju iekšā.

Volless pārliecās pāri galdam uz manu pusi, un viņa balsī skanēja bezgalīgas skumjas.

— Trīs reizes man tika dota tāda iespēja. Veselas trīs rei­zes. Es nozvērējos, ka, līdzko atkal ieraudzīšu šīs durvis, iešu iekšā. Aiziešu no šīs neciešamās dvingas un putekļiem, no āriš­ķības, no bezjēdzīgās burzmas un jūkļa. Aiziešu un vairs ne- atgriezīšos. Šoreiz palikšu tur uz visiem laikiem. Tā es zvērēju, bet, kad durvis parādījās manā priekšā, es neiegāju pa tām.