HERBERTS VELSS - DURVIS SIENĀ

Volless atkal apklusa un labu brīdi cieši lūkojās ugunī, kas spoži liesmoja kamīnā.

— Cik mokoša bija šī atgriešanās! — viņš nočukstēja.

— Un tālāk? — es ieteicos, mirkli klusējis.

— Mazs un nožēlojams es atkal atgriezos šai nepievilcīgajā pasaulē! Kad es pilnīgi sapratu, kas ar mani noticis, tad man uzbruka nevaldāms izmisums. Vēl līdz šim atceros, kādu kaunu izjutu, kad raudāju, visiem redzot, atceros arī apkaunojošo došanos uz mājām. Redzu labsirdīgu, vecu džentlmeni ar zelta brillēm, kurš apstājās un teica, iepriekš iebikstījis man ar lie­tussargu: «Nabaga puišel, tu laikam esi apmaldījies?» Man, Londonas puikam, kuram jau pāri par pieciem gadiem! Turklāt vecais vēl sadomāja piesaukt jaunu, laipnu polismenu, ap mums sastājās vesels ļaužu bars, un mani veda uz mājām. Apjucis un nobijies, skaļi elsodams, es atgriezos no apburtā dārza tēva mājās.

Cik atceros, tāds bija šis dārzs, kuru redzu vēl vienmēr sap­ņos. Protams, es nespēju izsacīt vārdos šīs it kā nereālās, ierastajai ikdienai tik tālās pasaules mulsinošo burvību, bet .., tas viss tā arī bija. Ja tas bija sapnis, tad, protams, pats nepa­rastākais, sapnis gaišā dienā .. . Jā!

Zināms, mani ņēma stingri priekšā, — nācās atbildēt krust­mātei, tēvam, auklei, mājskolotājai. . .

Es mēģināju izstāstīt visu notikušo, bet tēvs pirmo reizi mūžā nopēra mani par meliem. Kad es iedomājos izklāstīt pieredzēto krustmātei, viņa savukārt sodīja mani par ļaunprātīgu tiepša­nos. Pēc tam man stingri aizliedza par to runāt un citiem uz­klausīt, ja es sāktu stāstīt. Pat manas pasaku grāmatas uz laiku atņēma, jo man esot pārāk stipri attīstīta iztēle. Jā, to viņi izdarīja! Mans tēvs piederēja pie vecās skolas piekritējiem . .. Un viss pārdzīvotais atkal uzpeldēja atmiņā. Es čukstēju par to nakti spilvenam un jutu uz lūpām savu asaru sāļumu.

Ierastajiem, vienaldzīgi noskaitītajiem vakara lūgšanas vār­diem es tagad pastāvīgi pievienoju dedzīgu lūgumu: «Dieviņ, izdari tā, lai es sapnī redzētu savu dārzu! Aizved mani atpakaļ uz manu dārzu! Aizved mani atpakaļ!»

Varbūt es šim stāstam kaut ko pieliku, varbūt kaut ko sa­grozīju, — to es pateikt nevaru. Saproti, tas ir mēģinājums sa­saistīt vienkopus saraustītas atmiņas un atdzīvināt satraucošu -agrīnās bērnības pārdzīvojumu. Starp to un citām manām pus­audža gadu atmiņām ir atvēries bezdibenis. Pienāca laiks, kad man likās pilnīgi neiespējami pateikt kādam kaut vārdu par šo 'brīnišķīgo, acumirklīgo parādību.

— Vai tu kādreiz mēģināji uzmeklēt šo dārzu? — es ievai­cājos.

— Nē, — Volless atbildēja, — neatceros, ka agrīnās bērnī­bas gados es kaut reizi būtu to darījis. Patlaban man tas šķiet dī­vaini, taču4ādomā, ka pēc šā bēdīgā notikuma mani stingri uz- Taudzīja, baidīdamies, ka es atkal nenomaldos.

Es sāku meklēt savu dārzu no jauna krietni vēlāk, kad biju jau iepazinies ar tevi. Taču, šķiet, bija arī tāds laika posms — lai arī šobrīd tas liekas neticami —, kad es biju gluži piemirsis •savu dārzu. Droši vien tas bija astoņu vai deviņu gadu ve­cumā. Vai tu atceries mani Sent-Atelstenas koledžā?

— Nu protams.

— Toreiz nevienam ne prātā nenāca, ka es loloju klusībā slepenu sapni, vai ne?

II

Volless paskatījās uz mani, un viņa seju apstaroja smaids.

— Vai tu kādreiz esi rotaļājies ar mani, meklējot «ziemeļ- :rietumu eju»? Nē, tolaik mēs ar tevi vēl nedraudzējāmies. Tā ir tāda rotaļa, — viņš turpināja, — kura var aizraut dienām ilgi ikvienu ar dzīvu iztēli apveltītu bērnu. Vajag atrast, kā no­kļūt skolā no ziemeļrietumu puses, nevis pa labi pazīstamo un parasto ceļu, bet pa kādu jaunu, līdz šim nezināmu. Vajadzēja iziet no mājām desmit minūtes agrāk, nogriezties uz pretējo pusi un pa nepazīstamām ielām nokļūt pie mērķa. Reiz, nomal­dījies kādās šķērsieliņās viņpus Kempdenhilam, es jau sāku do­māt, ka šodien paspēlēšu un nokavēšu stundu. Devos uz labu laimi pa kādu ieliņu, kura šķita ievedām strupceļā, un pēkšņi atklāju eju starp namiem. «Es tomēr tikšu cauri!» — es nodo­māju. Steidzos garām dīvaini pazīstamiem, netīriem veika­liņiem un piepeši ieraudzīju garo, balto sienu un zaļās durvis uz apburto dārzu!

Šis atklājums mani neizsakāmi pārsteidza. Tātad šis dārzs,, šis brīnišķīgais dārzs nav tikai sapnis?

Viņš apklusa.

— Man šķiet, ka mans otrreizējais ar zaļajām durvīm sais­tītais pārdzīvojums skaidri parāda, kāda starpība starp bērna, neierobežoto vaļu un skolnieka stingri nosprausto dienas kār­tību. Toreiz man ne prātā nenāca tūliņ iet iekšā dārzā. Redzi.. . es domāju tikai par to, kā laikā nokļūt skolā, lai neciestu mana priekšzīmīga skolnieka labā slava. Droši vien man radās vē­lēšanās kaut pavērt vaļā šīs durvis. Citādi tas nemaz nevarēja būt… Taču es tā baidījos nokavēt stundu, ka viegli uzveicu kārdinājumu. Protams, mani ārkārtīgi ieinteresēja negaidītais atklājums un ejot es visu laiku domāju par to. Tomēr tas mani neapturēja, un es turpināju ceļu. Ieskatījies pulkstenī un ierau­dzījis, ka manā rīcībā tikai desmit minūtes, es rikšiem pa­skrēju garām sienai, nodrāžos lejā pa nogāzi un atrados jau pazīstamā vietā. Skolā es ieskrēju aizelsies un nosvīdis, taču laikā. Atceros, pakāru mēteli un cepuri… Un es varēju paiet garām dārzam, pat neielūkojies iekšā?! Dīvaini, vai ne?

Viņš domīgi pavērās manī.

—* Zināms, tolaik man nebija ne jausmas, ka dārzu nevar atrast katru dienu. Skolniekiem taču ir diezgan aprobežota iz­tēle. Mani droši vien priecināja doma, ka dārzs ir tuvumā un es zinu ceļu uz to. Taču pirmajā vietā bija skola un tās neat­vairāmais aicinājums. Manuprāt, to rīt es biju pilnīgi izsists no> sliedēm, ārkārtīgi neuzmanīgs, jo visu laiku pūlējos atcerēties brīnumainos cilvēkus, kurus drīz vien redzēšu. Lai cik tas sa­vādi, bet es nemaz nešaubījos, ka arī viņi priecāsies, ieraugot mani. Jā, torīt šis dārzs man laikam šķita kā jauks, saulains stū­rītis, kur varēs ieskriet starplaikos starp sasprindzinātajām sko­las nodarbībām. Taču todien es neaizgāju uz turieni. Otrā dienā laikam bija svētki, un es paliku mājās. Var ari būt, ka par neuzmanību tiku nosodīts ar kādu mājas darbu un man neatlika laika apmest līkumu. Nudien, nezinu. Atceros tikai to, ka brī­nišķīgais dārzs tā nodarbināja manas domas, ka nespēju vairs glabāt šo noslēpumu. Es to uzticēju kādam puikam… Nu, kā viņu īsti sauca? Viņš atgādināja sesku. Viņu saukāja par Pleiku…

— Hopkinss, — es pateicu priekša.

— Jā, Hopkinss … Nekāda sevišķa prieka man nebija viņam to stāstīt. Es jutu, ka tā nevajag darīt, bet tomēr izstāstīju. Mums bija kopīgs ceļa gabals ejams, kad gājām mājup* Viņš bija drausmīgs pļāpa, un, ja mēs nebūtu runājuši par dārzu, tad droši vien par kaut ko citu, bet es todien ne par ko citu nespēju domāt. Nu, tā es izpļāpāju visu viņam, un viņš savu­kārt izpļāpāja manu noslēpumu visiem pārējiem.

Otrā dienā mani lielajā starpbrīdī aplenca kāds pusducis zēnu, vecāku par mani. Viņi ķircināja mani un reizē ļoti kā­roja vēl kaut ko dzirdēt par burvīgo dārzu. Viņu vidū bija tas šķeista Fosets, — atceries? Un Karnebijs, un Morlijs Rei- noldss. Vai tu gadījumā arī nebiji viņu barā? Nē, nē, es atce­rētos, ja tu būtu tur bijis …

Savāds radījums ir tāds bērns! Es jutu, ka rīkojos nepareizi, derdzos pats sev, un reizē man glaimoja šo lielo zēnu uzma­nība. Atceros, man bija sevišķi patīkami, kad mani uzteica Krošovs. Vai atceries komponista Krošova vecāko dēlu? Viņš sacīja, ka vēl nekad neesot dzirdējis tik interesantus melus. Un tai pašā laikā es izjutu mokošu kaunu, stāstot par to, ko uzska­tīju par savu svētu noslēpumu. Tas nelietis Fosets vēl atļāvās izteikt bezkaunīgu piezīmi par meiteni zaļajā tērpā.