Herberts Velss - PASAUĻU karŠ

Herberts Velss

PASAUĻU karŠ

izdevniecība «zinātne» Rīga 1970

Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši.

Lasītāju vecākajai paaudzei Herberts Velss labi "pazīstams, taču, gadiem ritot, nedrīkstam viņu aiz­mirst. Latviešu lasītājiem jau pirms dažiem gadiem tika sagādāta izdevība iepazīties ar viņa romāniem «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks» un «Ārsta Moro sala».

Vēl divi ievērojami Herberta Velsa darbi iz­nāk mūsu zemes lielāko svētku gadā, kad tiek atzī­mēta Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas diena.

Ir zināms, ka 1920. gadā rakstnieks ticies ar Pa­domju valsts vadītāju personiski. Atgriezies Anglijā, Velss izdeva grāmatu «Krievija miglā», kur V. I. Ļe­ņins nosaukts par «Kremļa sapņotāju». H. Velss bija fantasts ar spilgtu iztēli, spēja ielūkoties nākotnē, attēlot starpplanētu lidojumu ainas, taču, kad Ļeņins runāja par Krievijas saimniecības atjaunošanas plānu, rakstnieks pēkšņi sāka šaubīties par to, uz­skatīja, ka bez ārvalstu palīdzības Krievija nekādus panākumus nevar gūt. GOELRO plānu Velss nosauca par «elektrības utopiju». Slavenā rakstnieka fan­tasta iztēle nespēja pacelties līdz Ļeņina zinātnisko sapņu augstumiem.

Tomēr H. Velss bija liels mūsu zemes draugs. Kādreizējais padomju sūtniecības darbinieks Anglijā vēsturnieks I. Maiskis atmiņu grāmatā «B. Sovs un citi» rakstījis: «Sākot ar savu pirmo braucienu uz Maskavu 1920. gadā, līdz pat otrā pasaules kara dienām Velss vienmēr centās ar viņam pieejamiem līdzekļiem atvieglot padomju cilvēkiem ceļu uz so­ciālismu. Velss izjuta milzīgu cieņu un apbrīnu pret Ļeņinu, uzskatīja viņu par vienu no lielākajiem cil­vēkiem vēsturē.»

1920. gadā V. I. Ļeņins atvadoties ieteica angļu rakstniekam: «Atbrauciet atkal pēc kādiem desmit gadiem un paskatieties, kas šajā laikā būs paveikts Krievijā.»

Velss ieradās Padomju Krievijā 1934. gada vasarā. Desmit dienās, ko viņš pavadīja galvenokārt Mas­kavā un Ļeņingradā, rakstnieks tikās ar Maksimu Gorkiju, kuru labi pazina jau agrāk, ar Alekseju Tolstoju, Aleksandru Beļajevu, ar akadēmiķi Ivanu Pavlovu un daudziem citiem ievērojamiem mūsu ze­mes ļaudīm. Uz katra soļa Velsam bija izdevība vērot un vēroto salīdzināt ar saviem 1920. gada iespai­diem. Viņš jūsmoja un atzina, ka bijis slikts pare- ģonis. Viņa priekšā pavērās varena, augšupejoša, drosmes un varonības apgarota zeme. Velss apmek­lēja arī V. I. Ļeņina mauzoleju. Viņš rakstīja:

«Ļeņina auglīgajām idejām joprojām ir ietekme ari pēc tam, kad to radītājs ir beidzis savus jaunra­des darbus. Pašlaik to ietekme jūtama tikpat stipri kā agrāk.»

Pavisam H. Velss sarakstījis 110 grāmatu, bet zinātniskus rakstus — tik lielā skaitā, ka mūža bei­gās pats vairs neatcerējās, cik to bijis. Pēc literatūr­zinātnieku domām, to ir apmēram pieci simti. Ne velti rakstnieka laikabiedri apgalvo, ka Velss būtu varējis kļūt par zinātņu profesoru. Bet vai tad viņš būtu paguvis uzrakstīt tik daudz romānu?

īsumā pārlaidīsim skatienu Velsa atstātajam mūža pūliņam. Nepārtrauktā straumē aizņirb virsraksti: pirmā grāmata — «Rokasgrāmata bioloģijā», pirmais stāsts — «Divdesmitā gadsimta vēsture», tālāk «Laika mašīna» (1895), «Ārsta Moro sala» (1896), «Neredza­mais cilvēks» (1897), «Pasauļu karš» (1898), «Kad Gulošais mostas» (1899), «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901)… Tiem seko vēlākā perioda romāni un stāsti: «Dievu barība» (1904), «Kipss» (1905), «Gaisa karš» (1908), «Tono Bengajs» (1909), «Atbrīvotā pa­saule» (1914), «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916)… Un, beidzot, pēdējais posms — ar sociāli satīriskiem, psiholoģiskiem un zinātniski fantastis­kiem darbiem. Virsrakstos lasām: «Misters Bletsvor- tijs Rempolo salā» (1928), «Balpingtons no Blapas» (1933), «Nākotnes seja» (1933), «Kroketa spēlētājs» (1936), «Nepieciešama palīdzība» (1942).

H. Velss pieteica sevi literatūrā 19. gadsimta bei­gās. Tas bija imperiālisma sākums Anglijā. Attīsto­ties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā na­badzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī būru karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Literatūrā val­dīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neti­cība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.

Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja sa­mierināties. Ari Velss ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Rakstnieks izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.

Velss bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie zinātnieki ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglī­totiem cilvēkiem. Velss maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un vadīt sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, pēc augstākām domu vir­sotnēm, lolo diženus sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī H. Velsa humānismu, sirsnību, smalkjūtību. Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo ļaužu smaga­jās gaitās.

Kad iznāca «Pasauļu karš», kritika to novērtēja kā vienu no Velsa visievērojamākajiem romāniem. Arī pats autors, šķiet, piekritis šādam atzinumam. No visiem tajā laikā.sarakstītajiem fantastiskajiem dar­biem vienīgi šo viņš izvēlējās, lai 1906. gada novem­brī aizsūtītu Ļevam Tolstojam, kurš bija izteicis vē­lēšanos iepazīties ar angļu autora daiļradi tuvāk.

Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmi­tiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznī­cību.

Cīņa pret imperiālismu, pret brutāliem uzbrucē­jiem, cilvēks starp pagātni un nākotni — tās ir tēmas, kas šajā romānā risinātas sevišķi spēcīgi. Mūsdienu civilizācija vēl nav pacēlusi cilvēku uz pietiekami augsta attīstības līmeņa. Kādā dienā tas rūgti jānožēlo. Zemei uzbrūk marsieši, draud iznī­cība. Marsieši izsūc cilvēku asinis un, briesmu darbu iedvesmoti, sapņo par visas zemeslodes zibenīgu iekarošanu. Pirmajā brīdī liekas neticami, tomēr at­tēlotie notikumi iedarbojas kā īstenība.

Romāna beigās autors aicina uz apvienošanos. H. Velss visu mūžu meklējis tādu sabiedrības attīstības formu, kur valdītu mērķtiecība, kārtība un brī­vība visoptimālākajā samērā. Attēlot šādu iedomātu iespēju nav viegli. Grūti klājas arī Velsa romānu varoņiem. Ne jau viss notiek gludi. Gadās aizķerties, nāk negaidīti pagriezieni. Prāts šaubās, skatiens vēl kavējas sapņojumos. Mūsu Dzimtenes draugs, cilvēks, kas no sirds vēlē­jis laimīgu nākotni visai mūsu planētai, angļu rakst­nieks H. Velss paliekošu vietu pasaules kultūrā iemantojis vispirms kā filozofiskā virziena nodibi­nātājs fantastiskajā literatūrā. Savos domām un sociā­lām tendencēm piesātinātajos darbos Velss uzstā­jas kā brīdinātājs: viņš attēlo nepievilcīgās perspek­tīvas, kādas var pavērties cilvēcei, ja netiks novēr­stas sabiedrībā pastāvošās pretrunas. Šo viņa metodi radoši izmanto un pilnveido daudzi izcili padomju un cittautu autori, piemēram, I. Jefremovs, S. Lems, R. Bredberijs un citi fantasti.