Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Vērojot mazo zvaigzni, man šķita, ka tā kļūst lie­lāka un atkal samazinās, pienāk tuvāk un atkāpjas, taču tas bija tikai manu nogurušo acu apmāns. Tā atradās četrdesmit miljonu jūdžu no mums — aiz vairāk nekā 40 000 000 jūdžu tukšuma. Tikai nedau­dzi aptver, cik milzīgs ir izplatījums, kurā peld ma­teriālās pasaules putekļi.

Blakus Marsam, atceros, bija trīs mazi gaismas punktiņi, trīs bezgala tālas, tikai teleskopā saskatā­mas zvaigznes, un no visām pusēm to ieskāva tukšās telpas bezdibenlgā tumsa. Jūs zināt, kā izskatās šī melnā tumsa saltā, zvaigžņotā naktī. Teleskopā tā šķiet vēl daudz dziļāka. Un man neredzams, tāpēc ka bija tik tāls un mazs, ātri un nenovēršami lidojot cauri šim neaptveramajam tālumam uz manu pusi, ik minūti pārvarot tūkstošiem jūdžu, arvien tuvāk un tuvāk nāca TAS, ko viņi mums sūtīja, TAS, kam bija jāatnes Zemei tik daudz cīniņu, posta un iznī­cības. Raugoties teleskopā, man nebija par to ne jausmas; nevienam uz Zemes nebija ne jausmas par šo nekļūdīgo šāviņu.

Arī tonakt no tālās planētas tika izsviests gāzes mutulis. Es to redzēju. Tieši tajā brīdī, kad hrono­metrs rādīja pusnakts stundu, Marsa malā pazibēja sārts uzliesmojums, mazlietiņ izšaujoties ārpus pla­nētas aprisēm. Es pateicu to Odžilvijam, un viņš ieņēma manu vietu pie teleskopa. Nakts bija silta, man slāpa, un, neveikli cilādams kājas un taustī­damies tumsā, es devos pie mazā galdiņa, uz kura stāvēja sifons. Ieraugot ugunīgo gāzes plūsmu, kas šāvās uz mūsu pusi, Odžilvijs iekliedzās.

Tonakt vēl viens neredzams šāviņš sāka savu ceļu no Marsa uz Zemi gandrīz uz sekundi tajā pašā laikā kā pirmais — tieši pēc divdesmit četrām stundām. Es atceros, kā sēdēju tumsā pie galda un man acu priekšā virmoja zaļi un sārti plankumi. Gribējās smēķēt, bet nebija klāt sērkociņu. Tobrīd man nebija nekāda aizdomu, ko nozīmē tikko redzētais īslaicī­gais uzliesmojums un ko tas mums drīz vien atnesīs. Odžilvijs, pavērojis vēl līdz pulksten vieniem, meta mieru, mēs aizdedzinājām laternu un devāmies uz viņa mājām. Lejā tumsā gulēja Oteršova un Čērtsija ar visiem saviem simtiem cilvēku, kas mierīgi dusēja.

Odžilvijs tonakt vēl ilgi prātoja par Marsu un iz­smēja vulgāro ideju, ka uz tā esot iedzīvotāji, kas mums signalizējot. Viņš izteica domu, ka uz planētas spēcīgā plūsmā varbūt krīt meteorīti vai arī notiek milzīga vulkāniska eksplozija. Viņš-ņēmās pārliecināt mani, cik maz gan ticams, ka uz divām kaimiņu pla­nētām organismu evolūcija būtu noritējusi vienādā virzienā.

— Varbūtība, ka uz Marsa mīt cilvēkiem līdzīgas būtnes, ir viena pret miljonu, — viņš sacīja.

Simtiem novērotāju redzēja šo uzliesmojumu tajā naktī ap pusnakts stundu un nākamajā, un aiznāka­majā, un tā desmit naktis pēc kārtas — katru nakti vienu uzliesmojumu. Kādēļ pēc desmitās reizes šā­vieni izbeidzās, to neviens uz Zemes nav mēģinājis izskaidrot. Iespējams, ka izšaušanas brīdī radušās gāzes sagādāja marsiešiem neērtības. Biezi dūmu vai putekļu mākoņi, ko ar spēcīgiem teleskopiem no Zemes varēja saskatīt kā mazus, pelēkus, viļņojošus plankumus, izplatījās pa planētas dzidro atmosfēru un padarīja neskaidru tās pazīstamo veidolu.

Beidzot pamodās arī avīzes un cits pēc cita tajās parādījās populāri rakstiņi par vulkāniem uz Marsa. Humoristiskais žurnāls «Punch», atceros, asprātīgi iz­mantoja šo tematu politiskai karikatūrai. Un, neviena nenojausti, šie šāviņi, ko marsieši bija izšāvuši uz mums, traucās Zemes virzienā, drāzdamies cauri tuk­šajam telpas bezdibenim ar daudzu jūdžu ātrumu se­kundē un ar katru dienu, ar katru stundu nāca ar­vien tuvāk un tuvāk. Tagad man šķiet gandrīz neticami dīvaini, ka cilvēki, atrazdamies šā baismīgā drauda ēnā, varēja tik mierīgi noņemties ar savām sīkajām ikdienas rūpēm. Atceros, cik sajūsmināts bija Mārkems, dabūjis jaunu Marsa fotogrāfiju sa­vam ilustrētajam žurnālam, ko viņš tolaik izdeva. Tagad, mūsu dienās, cilvēkiem grūti pat iedomāties deviņpadsmitajā gadsimtā iznākušo žurnālu dau­dzumu un izdevēju uzņēmību. Es pats toreiz jo cītīgi mācījos braukt ar velosipēdu un biju aizņemts ar rakstu sēriju par morāles principu iespējamo attīs­tību, civilizācijai progresējot.

Kādu vakaru (tad pirmais šāviņš varēja būt vairs tikai 10 000 000 jūdžu attālumā) es kopā ar sievu izgāju pastaigāties. Debesis bija zvaigžņotas, un es viņai izskaidroju zodiaka zīmes un parādīju Marsu — zenītam tuvojošos spožu gaismas punktiņu, kam bija pievērsti tik daudzi teleskopi. Vakars bija silts. Kad atgriezāmies mājup, mums garām dziedot un spēlējot pagāja bariņš ekskursantu no Čērtsijas vai Ailvērtas. Māju augšstāvu logi bija apgaismoti, cilvēki patlaban devās pie miera. No tālīnās dzelz­ceļa stacijas līdz mums atskanēja manevrējošo vil­cienu dārdoņa un zvanīšana, kas, tāluma klusināta, izklausījās gandrīz melodiska. Sieva pievērsa manu uzmanību spožajām signālugunīm, kas sarkanas, za­ļas un dzeltenas mirgoja pret debesīm. Viss šķita tik pilns miera un drošības.

Tad pienāca nakts, kad nokrita pirmā zvaigzne. Agri no rīta tā tika redzēta drāžamies pāri Vinčes- terai austrumu virzienā. Simtiem cilvēku bija redzē­juši šo uguns šautru augstu debesīs un noturējuši par parastu krītošu zvaigzni. Elbins rakstīja, ka tā atstājusi aiz sevis zaļganu svītru, kas vēl kvēlojusi dažas sekundes. Denings, mūsu lielākā autoritāte meteorītu jautājumos, apgalvoja, ka tā kļuvusi re­dzama jau deviņdesmit vai simt jūdžu augstumā un, pēc viņa domām, nokritusi uz Zemes apmēram simt jūdžu uz austrumiem no tās vietas, kur atradies viņš.

Es šai stundā biju mājās un strādāju savā darb­istabā, taču, kaut gan mani logi iziet uz Oteršovu un aizkari bija atvilkti (tajās dienās man tikās šad un tad pavērot nakts debesis), nekā neredzēju. Tomēr šis visdīvainākais priekšmets, kāds jebkad nonācis uz Zemes no izplatījuma, bija nokritis tieši tajā laikā, kad es tur sēdēju, un es noteikti būtu to ieraudzījis, ja vien būtu īstajā brīdī pacēlis acis. Daži, kas re­dzējuši to lidojam, stāsta, ka bijusi dzirdama arī šņākoņa. Es nedzirdēju it nekā. Daudzi cilvēki Bērk- šīrā, Sari jā un Midlseksā bija redzējuši to nokrītam, bet gandrīz visi nodomājuši, ka tas ir meteorīts. Ne­viens, šķiet, nebija papūlējies tonakt uzmeklēt nokri­tušo masu.

Bet agri no rīta nabaga Odžilvijs, kas bija redzējis joņojošo zvaigzni un bija pārliecināts, ka kaut kur tīrelī starp Horselu, Oteršovu un Vokingu nokritis meteorīts, steigšus piecēlās un devās to meklēt. Drīz pēc rītausmas viņš to arī atrada netālu no smilšu karjera. Šāviņa trieciena spēks bija izsitis zemē mil­zīgu dobi, un pāri viršiem uz visām pusēm mežonīgi izsvaidīto smilšu un grants kaudzes bija redzamas jau pusotras jūdzes attālumā. Austrumu pusē virsājs dega, un pret rīta debesīm cēlās viegli, zili dūmi.

Pats priekšmets bija gandrīz pilnīgi ieurbies smil­tīs, un tam visapkārt mētājās šķembas no egles, ko tas krizdams bija sašķaidījis gabalos. Redzamā daļa izskatījās pēc milzīga apdeguša cilindra, kura virsmu, padarot aprises neasas, klāja biezs, zvīņains pelēcīgi brūnas masas slānis. Tā diametrs bija apmēram trīs­desmit jardu. Odžilvijs piegāja milzenim tuvāk, pār­steigts par tā izmēriem un it sevišķi par formu, jo meteorīti parasti mēdz būt vairāk vai mazāk noapa­ļoti. Taču cilindrs no sava lidojuma cauri atmosfērai vēl arvien bija tik karsts, ka gluži klāt pieiet tam nevarēja. Kluso troksni, kas atskanēja no cilindra, Odžilvijs izskaidroja ar virspuses nevienmērīgo at­dzišanu, jo tobrīd viņam ne prātā neienāca, ka tam varētu būt dobs vidus.