Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Z. Inesis

Bet kas qan mīt šajās pasaulēs, ja tās ir. apdzīvotas? . .. Kas ir Visuma Valdnieki — mēs vai viņi?… Un kāda ir cilvēka vieta tajā?

Keplers (citēts «Melanholijas anatomijā»)

Deviņpadsmitā gadsimta pēdējos gados neviens nebūtu ticējis, ka cilvēces dzīvi uz Zemes modri un uzmanīgi novēro citas saprātīgas būtnes, daudz gud­rākas par cilvēku un tomēr tikpat mirstīgas kā viņš; ka savās ikdienas gaitās aizņemtie ļaudis tiek izse­koti un pētīti varbūt tikpat rūpīgi, kā cilvēks mikro­skopā pētī efemeros radījumus, kas mudž un vairo­jas ūdens pilienā. Neizmērojamā pašapmierinātībā cilvēki rosījās pa šo pasauli, noņemdamies ar savām sīkajām darīšanām, nesatricināmi pārliecināti, ka viņi ir radības kungi. Iespējams, ka infuzorijas zem mikroskopa jūtas tāpat. Nevienam pat prātā ne­ienāca, ka Visuma vecākās pasaules varētu apdrau­dēt cilvēces likteni; pati ideja par dzīvības eksistenci uz tām tika noraidīta kā neiespējama vai neticama. Dīvaini tagad atcerēties šos pagājušo dienu uzskatus. Labākajā gadījumā Zemes cilvēki pieļāva varbūtību, ka uz Marsa mīt citas cilvēkveidīgas būtnes, mazāk attīstītas nekā mēs un gatavas laipni sagaidīt misio­nāru ekspedīciju. Un tomēr pāri telpas bezdibenim saprātīgi radījumi, kas salīdzinājumā ar mums ir tādi paši kā mēs salīdzinājumā ar primitīviem dzīv­niekiem, būtnes ar milzīgu, saltu un nežēlīgu inte­lektu, skaudīgām acīm vēroja Zemi un lēni, bet noteikti kala savus plānus pret mums. Un divdesmitā gadsimta pašā sākumā sabruka visas ilūzijas.

Marss, kā lasītājam droši vien zināms, riņķo ap Sauli vidēji 140 000 000 jūdžu attālumā un saņem no tās uz pusi mazāk siltuma un gaismas nekā mūsu pasaule. Ja miglāju kosmogoniskā hipotēze ir kaut cik pareiza, tad Marsam jābūt vecākam par Zemi, un mūsu planēta vēl nebija sacietējusi, kad dzīvība uz tā jau sen bija sākusi savu attīstības ceļu. Fakts, ka Marsa masa līdzinās tikai vienai septītajai daļai no Zemes masas, acīmredzot paātrināja tā atdzišanu līdz temperatūrai, kādā var rasties dzīvība. Uz tā ir gaiss, ūdens un viss cits dzīvu būtņu eksistencei nepieciešamais.

Un tomēr cilvēks ir tik iedomīgs un aiz savas iedo­mības tik akls, ka neviens rakstnieks līdz pat deviņ­padsmitā gadsimta beigām netika' izteicis domu, ka uz šās planētas varētu būt tikpat attīstītas saprātīgas dzīvas būtnes kā uz Zemes vai pat vēl pārākas. Cil­vēki nesaprata arī to, ka, tā kā Marss ir vecāks nekā mūsu Zeme, ar četrreiz mazāku virsmas platību un atrodas tālāk no Saules, tad dzīvībai uz tā jābūt aiz­gājušai ne vien tālāk no saviem sākumiem, bet arī tuvāk savam galam.

Nemitīgais atdzišanas process, kas kādreiz kļūs kritisks arī mūsu planētai, mūsu kaimiņu jau ir skā­ris jo lielā mērā. Marsa fizikālie apstākļi vēl arvien ir visai neskaidri, taču tagad mēs zinām, ka pat tā ekvatoriālajos apgabalos temperatūra dienas vidū ir tik zema kā pie mums visaukstākajā ziemā. Tā gaiss ir daudz vairāk retināts nekā mūsējais, tā okeāni sarukuši un aizņem tikai trešo dalu no planētas vir- ismas; mainoties Marsa garajiem gadalaikiem, uz abiem poliem sakrājas un kūst milzīgas sniega masas, periodiski applūdinot mērenās joslas. Draudošā iznī­cība, kas mums vēl ir bezgala tālu, Marsa iedzīvotā­jiem ir kļuvusi par šodienas problēmu. Aktuālas nepieciešamības pātaga ir asinājusi viņu prātu, rosi­nājusi viņu enerģiju un nocietinājusi viņu sirdis. Un, raudzīdamies pasaules telpā ar ierīcēm un prāta spē­jām, par kādām mēs diez vai esam sapņojuši, viņi redz pavisam tuvu sev, tikai 35 000 000 jūdžu uz Sau­les pusi, cerību rīta zvaigzni, mūsu silto planētu, zaļas augu segas un pelēku ūdeņu klātu, ar māko­ņainu atmosfēru, kas daiļrunīgi stāsta par auglību un cauri klīstošajiem mākoņu kumšķiem dod iespēju saskatīt plašas apdzīvotas zemes joslas un kuģu pilnus jūras šaurumus.

Un mēs, cilvēki, radījumi, kas apdzīvo Zemi, vi­ņiem šķietam vismaz tikpat sveši un aprobežoti kā pērtiķi un lemuri mums. Ar prātu cilvēks jau atzīst, ka dzīve ir nemitīga cīņa par eksistenci, un acīmre­dzot tāda ir arī marsiešu pārliecība. Viņu pasaule ir jau stipri atdzisusi, bet šī pasaule vēl ir dzīvības pārpilna, taču to apdzīvo tikai radījumi, ko viņi uz­skata par zemākajiem dzīvniekiem. Uzsākt karu Saules virzienā patiešām ir viņu vienīgais glābiņš no bojā ejas, kas ar katru paaudzi zogas tiem tuvāk.

Un, iekams mēs viņus pārlieku bargi nosodām, mums jāatceras, cik nežēlīgi mūsu pašu suga ir iznī­cinājusi ne tikai dzīvniekus, tādus kā izmirušie bi- zoņi un dronti, bet arī savas zemākās rases. Tasmā- nieši par spīti savai piederībai pie cilvēku ģints piecdesmit gadu laikā tika pilnīgi izkauti postošajā karā, ko uzsāka ieceļotāji no Eiropas. Vai mēs esam tādi žēlsirdības apustuļi, ka varam apsūdzēt marsie­šus, kas rīkojās tādā pašā garā?

Šķiet, marsieši bija apbrīnojami precīzi aprēķinā­juši savu nolaišanos — vinu matemātikas zinātne acīmredzot ir tālu priekšā mūsējai — un sagatavo­jušies lielā saskaņotībā. Ja mums būtu bijuši labāki instrumenti, mēs droši vien būtu pamanījuši briestam nelaimi jau sen pirms deviņpadsmitā gadsimta bei­gām. Tādi zinātnieki kā Skiaparelli novēroja sarkano planētu (starp citu, cik dīvaini, ka neskaitāmus gad­simtus Marss ir uzskatīts par kara zvaigzni) un pre­cīzi atzīmēja kartēs neregulāru plankumu parādīša­nos, taču nespēja izskaidrot to cēloni. Visu šo laiku marsieši acīmredzot gatavojās uzbrukumam.

1894. gada opozīcijas laikā uz planētas apgaismotās daļas pamanīja lielu uzliesmojumu — vispirms Likās observatorijā, tad Perotins Nicā un arī citi novēro­tāji. Angļu lasītāji par to pirmoreiz uzzināja no žur­nāla «Nature» 2. augusta numura. Es sliecos domāt, ka tobrīd uz Marsa gigantiskā šahtā tika liets milzī­gais lielgabals, no kura viņi raidīja savus šāviņus uz mums. Nākamo divu opozīciju laikā līdzās šā uzlies­mojuma atrašanās vietai tika novērotas dīvainas parādības, kas vēl arvien nav izskaidrotas.

Vētra uzbruka mums pirms sešiem gadiem. Kad Marss tuvojās opozīcijai, Astronomijas biedrība sa­ņēma Lavela speciāltelegrammu 110 Javas ar pār­steidzošu ziņojumu par milzīgu kvēlojošas gāzes izvirdumu uz šās planētas. Tas bija noticis 12. da­tumā īsi pirms pusnakts. Spektroskops, ko viņš neka­vējoties pielietojis, rādījis, ka degošas gāzes masa, kura sastāvējusi galvenokārt no ūdeņraža, drausmīgā ātrumā drāžas Zemes virzienā. Apmēram ceturksni

pēč divpadsmitiem šī uguns gūzma nozudusi skatie­nam. Lavels to salīdzināja ar kolosālu liesmu mutuli, kas piepeši izvirdis no planētas, «kā degoša gāze izšaujas no lielgabala».

Kā vēlāk izrādījās, tas bija ļoti trāpīgs salīdzinā­jums. Taču nākamajā dienā laikrakstos par to nebija ne vārda, izņemot pāris rindiņas avīzē «Dailv Tele- graph», un pasaule joprojām palika neziņā par vis­nopietnākajām briesmām, kādas jebkad draudējušas cilvēcei. Es vispār nebūtu neko dzirdējis par šo izvir­dumu, ja nebūtu Oteršovā saticis pazīstamo astro­nomu Odžilviju. Viņu šī vēsts bija ārkārtīgi satrau­kuši, un jūtu saviļņojumā viņš uzaicināja mani sev līdzi tonakt kopīgi pavērot sarkano planētu.

Par spīti visam, kas noticis kopš tā laika, es vēl arvien ļoti skaidri atceros šo nomoda nakti: tumšo, kluso observatoriju, aizklāto laternu, kas meta vārgu gaišumu uz grīdas telpas kaktā, vienmērīgo teleskopa pulksteņa mehānisma tikšķēšanu, šauro spraugu jumtā — ar zvaigžņu putekļiem piekaisītu debess dzīļu strēmelīti. Odžilvijs rosījās līdzās neredzams, bet sadzirdams. Ielūkojoties teleskopā, varēja redzēt tumšzilu apli, kurā peldēja mazā, apaļā planēta. Tā šķita pavisam sīciņa, tik spoža, maza un mierīga, ar tikko samanāmām šķērseniskām svītrām un mazliet saplacināta apļa formu. Tā bija tik niecīga, tik sid­rabaini silta, gaismas kriksītis kniepadatas galviņas lielumā! Likās, ka tā mazliet trīc, taču īstenībā vib­rēja teleskops, darbojoties pulksteņa mehānismam, kas paturēja planētu redzeslokā.