Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Viņš palika stāvam uz kritienā izsistās bedres ma­las, vērīgi aplūkodams dīvaino priekšmetu, visvairāk izbrīnīts par tā neparasto formu un krāsu un pat vēl tagad neapjauzdams, ka tā ierašanās nav nejaušība. Agrais rīts bija brīnišķīgi rāms, un saule, pakāpusies pār priežu galotnēm Veibridžas pusē, jau krietni sil­dīja. Odžilvijs neatcerējās torīt dzirdējis putnus, gaisā nejuta ne vēsmiņas, un vienīgās saklausāmās skaņas bija klusa skrapstināšanās brūni pelēkajā cilindrā. Viņš bija tīrelī gluži viens.

Tad piepeši virš satrūkdamies ievēroja, ka pelnai­niem izdedžiem līdzīgā kārta, kas klāja meteorītu, augšgalā vietām sāk krist nost. Tā plēksnēm vien atlobījās un bira smiltīs. Tad pēkšņi atlūza kāds lielāks gabals un nogāzās zemē ar spalgu troksni, kas lika viņa sirdij bailēs salēkties.

Pirmajā mirklī viņš nesaprata, ko tas nozīmē, un par spīti briesmīgajam karstumam tomēr norāpās lejā bedrē, lai tuvāk apskatītu savādo priekšmetu. Pat tagad viņš vēl domāja, ka šī parādība varētu būt izskaidrojama ar ķermeņa atdzišanu, taču nemieru viesa tas fakts, ka pelni bira nost tikai no cilindra gala.

Un tad viņš pamanīja, ka cilindra apaļā virsa lēnī- tiņām griežas. Šī kustība bija ārkārtīgi lēna, un viņš to konstatēja tikai tad, kad ievēroja, ka melnais plankums, kas pirms piecām minūtēm bija atradies iepretim viņam, tagad pavirzījies tālāk pa cilindra perimetru. Un pat tad viņš vēl īsti nesaprata, ko tas varētu nozīmēt, kamēr izdzirdēja apslāpētu čirkstoņu un redzēja melno plankumu palecam uz priekšu par kādu collu. Piepeši viņam atausa gaisma. Cilindrs bija mākslīgs veidojums ar dobu vidu un noskrūvē­jamu galu! No iekšpuses kāds skrūvēja to vaļā!

— Žēlīgās debesis! — Odžilvijs iesaucās. — Tur iekšā ir cilvēks, tur ir cilvēki! Izcepušies līdz nāvei! Mēģina tikt laukā!

Un pēkšņi spējā gara apskaidrībā viņš aptvēra, ka nokritušajam priekšmetam ir kāds sakars ar uzlies­mojumu uz Marsa.

Doma par ieslodzīto radījumu bija tik baismīga, ka Odžilvijs aizmirsa karstumu un steidzās klāt pie cilindra, lai palīdzētu griezt. Taču versmojošā svelme, par laimi, viņu apstādināja, iekams viņš bija paguvis apdedzināt rokas pie vēl arvien kvēlojošā metāla. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad pagriezās, izrā­pās no bedres un skriešus metās uz Vokingu. Tobrīd pulkstenis varēja būt apmēram seši. Viņš satika važoni un mēģināja tam iestāstīt, kas noticis, bet runāja tik nesakarīgi un izskatījās tik mežonīgs (cepuri viņš bija pazaudējis bedrē), ka vīrs nemaz neklausījās un brauca tālāk savu ceļu. Tāpat viņam izgāja ar krodzinieka puisi, kas patlaban pie Hor- selas tilta slēdza vaļā kroga durvis. Sis viņu noturēja par pasprukušu vājprātīgo un mēģināja, gan bez panākumiem, ieslodzīt drošā vietā. Tas Odžilviju mazliet atskurbināja, un, ieraudzījis dārzā Hender- sonu, Londonas žurnālistu, viņš uzsauca tam pāri žogam un centās runāt tā, lai viņu varētu saprast.

— Henderson, — viņš sauca, — vai jūs vakar­nakt redzējāt to krītošo zvaigzni?

— Nu un tad? — Hendersons atjautāja.

— Tā tagad atrodas Horselas tīrelī.

— Kungs dievs! — iesaucās Hendersons. — No­kritis meteorīts! Interesanti!

— Bet tas ir kaut kas vairāk nekā meteorīts. Tas ir cilindrs, mākslīgi izgatavots cilindrs, saprotiet! Un tajā ir kaut kas iekšā!

Hendersons atliecās ar lāpstu rokās.

— Kas tas ir? — viņš jautāja. Viņš ar vienu ausi nedzirdēja.

Odžilvijs pastāstīja viņam visu, ko bija redzējis. Pagāja kāds brīdis, kamēr Hendersons to aptvēra. Tad viņš nosvieda lāpstu, paķēra svārkus un iznāca uz ceļa. Abi vīrieši steigšus atgriezās tīrelī un atrada cilindru vēl arvien tādā pašā stāvoklī. Bet tagad troksnis iekšpusē bija apklusis, un starp cilindra virsu un korpusu varēja redzēt spožu metāla joslu. Gar tās malu, klusi sīkdams, ieplūda vai izplūda gaiss.

Viņi klausījās, ar nūju viegli padauzīja izdedžu kārtu un, nesagaidījuši atbildes, nosprieda, ka cil­vēks vai cilvēki iekšpusē ir vai nu nesamaņā, vai pagalam.

Protams, viņi divi vien nespēja neko iesākt. Viņi skaļi nokliedza mierinājuma vārdus un solījumus un devās atpakaļ uz pilsētu pēc palīdzības. Varu iedo­māties, kā viņi, novārtījušies ar smiltīm, uzbudināti, nekārtīgā apģērbā, skrēja pa mazo ieliņu spožajā saules gaismā tieši tajā laikā, kad bodnieki noņem savus slēģus un ļaudis atver guļamistabu logus. Hen­dersons tūlīt aizsteidzās uz dzelzceļa staciju, lai pa telegrāfu nosūtītu sensacionālo vēsti uz Londonu. Avīžu raksti jau bija sagatavojuši cilvēku prātus tās uzņemšanai.

Pulksten astoņos bars zēnu un no darba brīvu vīriešu jau bija ceļā uz tīreli, lai redzētu «beigtos cilvēkus no Marsa». Tādā formā šī vēsts izplatījās ļaužu vidū. Es par to uzzināju no avīžu zēna, kad apmēram ceturksni pirms deviņiem izgāju ārā no­pirkt savu «Daily Chronicle». Dabiski, ka es ļoti sa­traucos un nevilcinādamies tūlīt pat devos pāri Oter- šovas tiltam uz smilšu karjeru.

Es tur atradu nelielu pūlīti — cilvēku divdesmit, kas bija aplenkuši milzīgo bedri, kurā gulēja cilindrs. Es jau esmu aprakstījis šā kolosālā, zemē iegrimušā priekšmeta izskatu. Zāle un grants visapkārt tam šķita apsvilusi it kā no sprādziena. Acīmredzot šāviņa trieciens bija radījis uguns uzliesmojumu. Hender- sona un Odžilvija tur nebija. Saprazdami, ka patla­ban nekas nav darāms, viņi laikam bija aizgājuši uz Hendersona māju paēst brokastis.

Četri vai pieci zēni, kājas kūļādami, sēdēja uz bedres malas un uzjautrinājās, apmētājot ar akme­ņiem gigantisko cilindru. Kad es aizrādīju, ka tā nevajag darīt, viņi sāka spēlēt «sunīšus», skraidīdami šurp un turp starp skatītājiem.

To vidū bija pāris puišu ar velosipēdiem, dārz­nieks, kura pakalpojumus es šad tad izmantoju, kāda meiča ar zīdaini uz rokas, miesnieks Gregs ar savu mazo dēlēnu un divi vai trīs dīkdieņi un golfa bum­biņu pienesēji, kas parasti slaistījās dzelzceļa staci­jas apkārtnē. Runāts tika ļoti maz. Tolaik reti kādam no Anglijas vienkāršajiem ļaudīm bija kaut mazākā jēga par astronomiju. Vairums klātesošo klusēdami blenza uz lielo, galdam līdzīgo cilindra galu, kas vēl arvien stāvēja tāpat, kā Hendersons ar Odžilviju to bija atstājuši. Ļaudis šķita vīlušies, gaidītās pārogļo- jušos līķu kaudzes vietā ieraudzīdami šo nedzīvo milzeni. Kamēr es biju tur, daži aizgāja projām un ieradās citi. Es nokāpu bedrē, un man likās, it kā es zem kājām sajustu vāju kustību. Cilindra gals no­teikti vairs negriezās.

Tikai tagad, kad biju pienācis tik tuvu, es īsteni aptvēru, cik šis priekšmets savāds. Pirmajā acu uzmetienā tas tiešām nelikās vairāk uztraukuma vērts kā apgāzušies rati vai pār ceļu novēlies koks. Pat vēl ne tik. Tas visvairāk atgādināja pa pusei zemē ieraktu, aprūsējušu gāzes balonu. Vajadzēja būt samērā labi izglītotam cilvēkam, lai saprastu, ka pelēkais, zvīņainais slānis, kas sedza cilindru, nav parasts oksīds, ka dzeltenīgi baltajam metālam, kas spīdēja spraugā starp tā vāku un korpusu, ir nere­dzēta, sveša nokrāsa. Vairumam skatītāju jēdziens «eksterestriāls» neko nenozīmēja.

Tajā brīdī man jau bija pilnīgi skaidrs, ka šis priekšmets ir nokritis no Marsa, taču likās neticami, ka tajā atrodas kāds dzīvs radījums. Es domāju, ka cilindrs var atskrūvēties automātiski. Par spīti Odžil- vija spriedumiem es vēl arvien ticēju, ka uz Marsa ir cilvēki. Mana fantāzija sāka darboties: es iztē­lojos, ka atsūtītajā tvertnē ir manuskripts, apsvēru grūtības, kādas mums varētu rasties tā atšifrēšanā, minēiu, vai mēs tajā atradīsim arī monētas, marsiešu izstrādājumu paraugus, un tā tālāk. Taču tādam no­lūkam cilindrs bija mazliet par lielu. Es degu nepa­cietībā redzēt to atvērtu. Tā kā patlaban te nekā vairāk nebija ko redzēt, ap pulksten vienpadsmitiem es, šādu domu pilns, atgriezos savā mājā Meiberijā. Taču man bra grūti piesēsties pie saviem abstrakta­jiem pētījumiem.