Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Tas viss notika tik ātri, ka es, apstulbis un gais­mas spožuma apžilbināts, nepaguvu izkustēties no vietas. Ja nāve būtu apmetuši pilnu loku, tā neno­vēršami būtu pārsteigusi arī mani. Taču tā aizslīdēja garām, mani neskardama, un atstāja aiz sevis pēkšņu nakts tumsu un baismas.

Paugurainais tīrelis tagad šķita gandrīz melnā tumsā tīts, vienīgi tā ceļi pelēcīgi blāvo ja zem tumš­zilajām vēla vakara debesīm. Tas bija tumšs un pie­peši cilvēku pamests. Pār galvu sāka pulcēties zvaig­znes, un rietumu pamalē vēl blāzmoja gaišs, spožs, gandrīz zaļganīgs zilums. Priežu galotnes un Horse- las jumti asi un tumši iezīmējās pret pēdējo rieta at­spīdumu. No marsiešiem un viņu ierīcēm it nekas nebija redzams, izņemot tievo mastu, kura galā gāzelēdamies griezās nerimtīgais spogulis. Šur tur vēl kūpēja un kvēloja krūmu puduri un atsevišķi koki, un no mājām Vokingas stacijas pusē rāmajās nakts debesīs brīžiem uzšāvās liesmu mēles.

Vienīgi tas un vēl šausmīgā pārsteiguma sajūta — citādi nekas it kā nebija mainījies. Mazā melno stāvu grupiņa ar balto karogu bija aizmēzta nebūtībā, bet vakara klusums, tā man šķita, gandrīz nebija iztrau­cēts.

Tad es atģidos, ka esmu tumšajā tīrelī bezpalīdzīgs, neaizsargāts un viens. Un piepeši man no visām pu­sēm veltin uzvēlās drausmīgas bailes.

Es ar pūlēm pagriezos un metos klupdams kriz­dams skriet pa tīreli.

Manas bailes bija nevis kaut cik saprātīgas bailes, bet gan īsta panika — es bēgu ne vien no marsie­šiem, bet ari no tumsas un klusuma visapkārt. Šīs bailes tik spēcīgi iedarbojās uz mani, ka es zaudēju katru vīrišķību un skriedams klusi raudāju kā bērns. Reiz pagriezis muguru, es neuzdrīkstējos vairs atska­tīties.

Atceros, man bija tāda sajūta, ka ar mani rotaļā­jas, ka pēdējā mirklī, kad es jau gandrīz būšu ticis drošībā, šī mistiskā nāve — tik ātra kā gaismas stars — izlēks no bedres, kurā atrodas cilindrs, pa­nāks mani un nokaus.

Vēl arvien nav noskaidrots, kā marsieši var no­galināt cilvēkus tik ātri un tik klusu. Daudzi domā, ka viņi kaut kādā veidā prot koncentrēt milzīgu karstumu kamerā, kas gandrīz absolūti nevada sil­tumu. Šo spēcīgo karstumu viņi raida paralēlu staru kūlī pret izraudzīto objektu ar pulētu parabolisku spoguli, kura uzbūve mums nav zināma, bet kurš darbojas tāpat, kā bākas paraboliskais spogulis pro­jicē gaismas staru. Taču neviens šīs detaļas nav pār­liecinoši pierādījis. Lai nu kā tas tiek izdarīts, pilnīgi skaidrs, ka visa pamatā ir karstuma stars. Karstums un neredzams, nevis redzams stars. Ikviens degošs priekšmets, ko skar šis karstuma stars, acumirklī uzliesmo, svins sāk plūst kā ūdens, stikls saplaisā un izkūst, dzelzi tas padara mīkstu, un ūdens, kas gadās tam ceļā, momentā pārvēršas tvaikos.

Tajā naktī gandrīz četrdesmit cilvēku gulēja zem zvaigžņotajām debesīm pie bedres, pārogļojušies un līdz nepazīšanai sakropļoti, un visu nakti tīrelis

starp Horselu un Meiberiju bija tukšs no ļaudīm, un pār to kvēloja sarkana blāzma.

Vēsts par masu slaktiņu, jādomā, sasniedza Čo- bemu, Vokingu un Oteršovu apmēram vienā laikā. Kad notika šī traģēdija, Vokingā veikali bija jau slēgti, un daudzi iedzīvotāji — gan veikalu ļaudis, gan citi —, dienā dzirdēto stāstu vilināti, devās pāri Horselas tiltam un tālāk pa ceļu starp dzīvžogiem uz tīreļa pusi. Pēc darba dienas uzposušies jaunie cil­vēki nevilcinājās izmantot šo jaunumu, tāpat kā jeb­kuru citu, par ieganstu kopīgai pastaigai un vieglai paflirtēšanai. Moži čalodami, viņi soļoja pa krēs­laino ceļu…

Tobrīd Vokingā, protams, tikai retais zināja, ka cilindrs ir atvēries, kaut gan nabaga Hendersons bija nosūtījis kādu velosipēdistu uz pasta kantori ar spe­ciālu telegrammu vakara avīzei.

Kad šie ļaudis pa diviem un trim iznāca klajumā, viņi tur sastapa nelielos bariņos sapulcējušos cilvē­kus, kas uztraukti sarunājās un vēroja pār smilšu karjeru riņķojošo spoguli, un ari jaunatnācējiem drīz vien pielipa vispārējais satraukums.

Pusdeviņos, kad tika iznīcināta deputācija, šai vietā varēja būt ap cilvēku trīssimt vai vairāk, ne­skaitot tos, kas bija atstājuši ceļu un piegājuši mar­siešiem tuvāk. Tur bija arī trīs policisti, viens no tiem jāšus, un tie pēc Stenta norādījuma darīja visu iespējamo, lai noturētu pūli uz vietas un neļautu tuvoties cilindram. Šur tur dzirdēja bļaustāmies un protestējam pārgalvjus un karstasinīgos, kas allaž izmanto izdevību pūlī patrokšņot un izālēties.

Tūlīt pēc marsiešu parādīšanās Stents un Odžilvijs, paredzēdami sadursmes iespēju, bija no Horselas telegrafējuši uz kazarmām, lūgdami atsūtīt kareivju rotu, kas palīdzētu aizsargāt šos dīvainos radījumus pret vardarbību. Pēc tam viņi bija atgriezušies tīrelī, lai vadītu neveiksmīgo deputāciju. Viņu bojā ejas aina, kādu to apraksta aculiecinieki no pūļa, gan­drīz pilnīgi saskan ar maniem paša iespaidiem: trīs zaļu dūmu mutuļi, dobja dūkoņa un uguns uzlies­mojumi.

Bet šis ļaužu pūlis bija daudz vairāk apdraudēts nekā es. Viņus izglāba vienīgi tas, ka karstuma stara apakšējā daļa atdūrās pret viršiem apaugušu smilšu pauguru. Ja paraboliskais spogulis būtu atradies pā­ris jardu augstāk, neviens no viņiem nebūtu palicis dzīvs un vairs neko nevarētu pastāstīt. Viņi redzēja uzšaujamies liesmas un nokrītam cilvēkus, redzēja, ka it kā kāda neredzama roka aizdedzina krūmus, cauri krēslai ātri tuvodamās viņiem. Tad ar griezīgu svilpoņu, kas pārskanēja dūkoņu no bedres, stars aizslīdēja tuvu pāri viņu galvām, aizdedzinādams ceļmalā augošo dižskābaržu galotnes, un tūlīt pat pēdējai mājai uz stūra saplaisāja sienu ķieģeļi, sa­šķīda logu rūtis, uzliesmoja ietvari un kūpošā drupu kaudzē nogāzās daļa no jumta.

Pēkšņi aizdegušos koku brīkšķēšanas, šņākoņas un liesmu spožuma apstulbināts, panikas pārņemtais pū­lis kādu brīdi vēl nesapratnē mīņājās uz vietas.

Uz ceļa sāka krist dzirksteles, degoši zari un atse­višķas lapas kā liesmu šļakatas. Aizdegās cepures un drēbes. Tad no tīreļa atskanēja kliedzieni.

Pūlī uz ceļa sākās spiegšana un kliegšana, un pie­peši cauri ļaužu jūklim, apķēris galvu rokām, bļau­dams aizauļoja policists.

— Viņi nāk šurp! — iespiedzās kāda sieviete, un tūliņ pat visi apsviedās apkārt un sāka spiesties virsū aizmugurē stāvošajiem, lauzdami ceļu atpakaļ uz Vokingu. Viņi bēga aklā pārbīlī kā aitu bars. Tai vietā, kur ceļš starp augstajiem uzbēruma vaļņiem kļūst šaurāks un tumšāks, pūlis iespriedās, un notika izmisīgs cīniņš. Visi viņi neizglābās: vismaz trīs — divas sievietes un viens mazs zēns — tika nogrūsti zemē, samīdīti un pamesti turpat šausmu pilnai nāvei tumsā.

Es pats par savu bēgšanu neatceros nekā vairāk kā vienīgi to, ka šad tad uzgrūdos kokiem un stebe- rēju cauri viršiem. No visām pusēm man uzglūnēja marsiešu neredzamās briesmas; šķita, ka viņu nežē­līgais karstuma zobens vēzējas pār galvu, ka nupat nupat tas nolaidīsies un izdzēsīs manu dzīvību. Es iznācu uz ceļa starp krustcelēm un Horselu un skrēju uz krustceļu pusi.

Beidzot es vairs nespēju paskriet tālāk — draus­mīgais pārdzīvojums un bēgšana bija atņēmuši man visus spēkus. Es sagrīļojos un nokritu ceļmalā. Tas notika netālu no tilta, kas šķērso kanālu pie gāzes fabrikas. Es nogāzos zemē un paliku guļam.