Herberts Velss - PASAUĻU karŠ

Nabaga Hendersona telegramma, kas ziņoja par šāviņa pakāpenisko atskrūvēšanos, Londonā tika at­zīta par «pīli», un vakara avīze, nosūtījusi viņam telegrāfisku pieprasījumu apstiprināt šo ziņu un ne­saņēmusi atbildi — Hendersons jau bija nogali­nāts—, nolēma neizlaist speciālizdevumu.

Pat šai piecu jūdžu aplī vairākums cilvēku palika inerti. Es jau aprakstīju, kā izturējās vīrieši un sie­viete, ar kuriem es runāju. Visā novadā ļaudis mie­rīgi pusdienoja un vakariņoja; strādnieki pēc dienas darba rakņājās pa dārzu, mātes guldīja bērnus, jau­nieši pastaigājās starp dzīvžogiem un amizējās, stu­denti sēdēja pie savām grāmatām.

Varbūt šur tur ciemu ieliņās par to parunāja, kro­dziņu apmeklētājiem bija atradies jauns sarunu temats un dažuviet kāds zinātājs vai pat pēdējo no­tikumu aculiecinieks sacēla uztraukuma vilni, vai­manas un rosīšanos, taču visā visumā ikdienas dzīve ritēja ierastajā gaitā — ļaudis strādāja, ēda, dzēra, gulēja, kā bija darījuši neskaitāmus gadus, it kā debesīs tāda Marsa nemaz nebūtu. Tā tas bija pat Vokingā, Horselā un Čobemā.

Vokingas stacijā līdz pat vēlai naktij piestāja un atgāja vilcieni, citi sastāvi manevrēja uz sānceļiem, pasažieri izkāpa no vagoniem un gaidīja uz perona, un viss bija gluži tāpat kā parasti. Kāds zēns no pil­sētas par spīti Smita monopoltiesībām pārdeva avīzes ar pēcpusdienas ziņām. Preču vagonu dārdoņa un būkšķēšana, lokomotīvju spalgie svilpieni sajaucās ar avīžu zēnu saucieniem: «Cilvēki no Marsa!» Ap pulksten deviņiem stacijā ieradās ļaudis ar netica­mām vēstīm, taču tās nesacēla lielāku nemieru kā uzklīdušu dzērāju tērgāšana. Cilvēki, kas brauca vil­cienā uz Londonu un raudzījās pa vagonu logiem tumsā, redzēja tikai retas, mirgojošas dzirksteles uz- virpuļojam gaisā Horselas pusē, sārtu blāzmojumu un plānu dūmu plīvuru, kas pacēlās pret zvaigznēm, un nodomāja, ka tīrelī izcēlies ugunsgrēks un tas ir viss. Vienīgi tuvākajā apkārtnē bija jūtams zināms uztraukums. Vokingas nomalē dega vairākas villas. Trīs ciemos visas mājas, kas atradās tīreļa pusē, augu nakti bija apgaismotas, un cilvēki tur neaiz­miga līdz rītausmai.

Uz Čobemas un Horselas tiltiem nemierīgi drūz­mējās ziņkārīgie. Cilvēki nāca un gāja, bet pūlis nesaruka. Pāris piedzīvojumu kāras dvēseles, kā vē­lāk noskaidrojās, devās uz priekšu tumsā un pielīda gluži klāt marsiešiem. Viņi nekad vairs neatgriezās, jo ik pēc brīža pār tīreli pārslīdēja gaismas stars, gluži kā kara kuģa prožektors, un karstuma stars bija gatavs tūlīt tam sekot. Citādi plašais tīrelis bija kluss un tukšs, un pārogļojušies līķi gulēja tur zem zvaigznēm visu nakti un vēl arī visu nākamo dienu. Daudzi teicās dzirdējuši no bedres āmuru klaudzoņu.

Tāds bija stāvoklis piektdienas naktī. Pašā centrā, iedūries mūsu vecās planētas ādā kā saindēts šķēps, atradās šis cilindrs. Bet inde vēl tik tikko bija sākusi iedarboties. Apkārt pletās kluss tīrelis, kas vietām gruzdēja, un šur tur tajā gulēja tumši, neskaidri sa­skatāmi ķermeņi kroplīgās pozās. Šur tur dega kāds krūms vai koks. Tīreli apjoza uztraukuma loks, un tālāk par šo loku iekaisums pagaidām vēl nebija iz­platījies. Pārējā pasaulē dzīves straume joprojām plūda tāpat, kā bija plūdusi neatminami ilgus gadus. Kara drudzis, kas drīz vien aizsprostos tās vēnas un artērijas, nomērdēs nervus un izpostīs smadzenes, vēl nebija sācies.

Visu augu nakti marsieši bez brītiņa miega, neno­guruši klaudzinājās un rosījās, darbodamies ap savām mašīnām un sarīkodami tās, un šad tad pret zvaigžņotajām debesīm uzvirpuļoja zaļganbaltu dūmu mutulis.

Ap vienpadsmitiem cauri Horselai izgāja kareivju rota un izvērsās ķēdē gar tīreļa malu, izveidojot kor­donu. Vēlāk cauri Cobemai aizmaršēja otra rota, kas aplenca tīreli no ziemeļiem. Daži virsnieki no Inker- menas kazarmām jau dienā bija ieradušies tīrelī, un tika ziņots, ka viens no viņiem, majors īdens, nav atgriezies. Pulka komandieris pusnaktī atbrauca uz Čobemas tiltu un izprašņāja ļaudis. Militārā vadība labi apzinājās stāvokļa nopietnību. Ap pulksten vien­padsmitiem, kā zināja vēstīt nākamā rīta avīzes, no Olderšotas devās ceļā huzāru eskadrons, divi mak- simi un četrsimt vīru no Kārdiganas pulka.

Dažas sekundes pēc pusnakts pūlis uz Čērtsijas ceļa redzēja no debesīm nokrītam zvaigzni priežu silos ziemeļrietumos. Tā izstaroja zaļganu gaismu un krītot radīja zibenim līdzīgu uzliesmojumu. Tas bija otrs cilindrs.

Sestdiena dzīvo manā atmiņā kā mokošas neziņas diena. Tā bija arī nogurdinoša diena, karsta un tvei­cīga, kā stāsta, ar straujām barometra svārstībām. Es biju gulējis tikai mazliet, kaut gan mana sieva tonakt gulēja labi, un uzcēlos agri. Pirms brokastīm es izgāju dārzā un labu brīdi stāvēju klausīdamies, taču tīreļa pusē nedzirdēju neko citu kā vienīgi cīruļa treļļus.

Pienavīrs ieradās kā parasti. Es izdzirdēju viņa ratu rīboņu un devos uz sānu vārtiņiem, lai uzzinātu pēdējās vēstis. Viņš man pastāstīja, ka naktī karaspēks ielencis marsiešus un gaidot atvedam lielga­balus. Tad es izdzirdēju pazīstamu, nomierinošu troksni — Vokingai tuvojās kārtējais vilciens.

— Viņus nenogalēšot, — pienavīrs sacīja, — ja vien varēšot bez tā iztikt.

Es ieraudzīju dārzā strādājam savu kaimiņu, kādu brīdi patērzēju ar viņu un tad nesteidzīgi devos iekšā brokastot. Tas bija visparastākais rīts. Mans kaimiņš domāja, ka karaspēks sagūstīšot vai iznīci­nāšot marsiešus šai pašā dienā.

— 2ē\, ka viņi nejauj sev tuvoties, — viņš sacīja. — Būtu loti interesanti uzzināt, kā viņi dzīvo uz citas planētas. Varbūt mēs varētu no viņiem šo to pamācīties.

Pienācis pie sētas, kaimiņš pastiepa man sauju ar zemenēm, jo viņa dārznieka devība bija tikpat liela kā viņa dārznieka entuziasms, un pastāstīja par meža ugunsgrēku netālu no Baiflītas golfa lauku­miem.

— Runā, — viņš sacīja, — ka tur nokritusi otra tāda pati nolādēta kārba — numurs divi. Bet pilnīgi pietiek jau ar vienu. Apdrošināšanas sabiedrībām šitais joks izmaksās smuku naudiņu, kamēr vēl visu izdosies nokārtot. — To teikdams, viņš gluži omu­līgi nosmējās. Viņš teica, ka mežs arvien vēl degot, un parādīja man tālumā dūmu mākuli.

— Tur dienām nevarēs spert kāju, biezā skuju 1 kārta un kūdra gruzdēs nez cik ilgi, — viņš sacīja un tad, kļuvis nopietns, sāka runāt par «nabaga Odžil- viju».

Pēc brokastīm es nevis ķēros pie darba kā parasti, bet nolēmu paieties uz tīreļa pusi. Zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju grupu kareivju, tie laikam bija sa­

pieri — puiši ar mazām, apaļām cepurītēm, netīros, sarkanos, neaizpogātos svārkos, zem kuriem redzēja zilus kreklus, tumšās biksēs un zābakos līdz puslie- lam. Viņi man pateica, ka pāri kanālam nevienu ne­laižot, un, paskatījies uz tilta pusi, es ieraudzīju tur stāvam sargpostenī vienu no Kārdiganas pulka ka­reivjiem. Kādu brīdi parunājos ar sapieriem un pastāstīju, kq biju piedzīvojis iepriekšējā vakarā un kādi izskatās marsieši. Neviens no šiem puišiem nebija marsiešus redzējis un nekā tuvāk par tiem nezināja, tādēļ viņi mani bērtin apbēra ar jautāju­miem. Viņi teica, ka nezinot, kas devis pavēli par karaspēka pārvietošanos, bet domāja, ka tas izlemts armijas galvenajā štābā. Ierindas sapieris ir daudz labāk izglītots nekā parastais kareivis, un viņi diez­gan dedzīgi pārsprieda iespējamās kaujas īpatnējos apstākļus. Es pastāstīju par karstuma staru, un viņi sāka strīdēties.