Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Es laikam krietnu brīdi biju tur .tā palicis.

Dīvaini apmulsis, es pierausos sēdus. Pirmajā mirklī es nevarēju aptvert, kā esmu šeit nokļuvis. Manas briesmīgās bailes bija nokritušas kā slogs. Mana cepure bija pazudusi, kaklasaite nomukuši no podziņas un sagriezusies. Pirms dažām minūtēm man bija eksistējušas tikai trīs realitātes — nakts, izplatījuma un dabas neizmēro jamība, manis paša vā­jums un bailes un nāves tuvums. Tagad kaut kas bija it kā pagriezies citādi, un tūlīt mainījās arī redzes viedoklis. Pilnīgi nemanot, vienu psihisko stāvokli bija nomainījis cits. Es atkal biju ikdienišķais es pats, parasts, kārtīgs pilsonis. Klusais tīrelis, paniskā bēg­šana, trakojošās liesmas — tas viss šķita briesmīgs sapnis. Es jautāju pats sev, vai tas patiešām ir noti­cis. Es nespēju tam ticēt.

Es piecēlos un grīļodamies kāpu pa stāvo pacē­lumu augšup uz tiltu. Man galvā nebija nevienas sakarīgas domas. Muskuļi un nervi šķita novesti līdz galīgam spēku izsīkumam. Es streipuļoju kā dzē­rumā. Pāri tilta velvei parādījās galva un tad arī viss cilvēka stāvs. Tur nāca kāds strādnieks ar grozu uz rokas. Viņam līdzās tecēja mazs puisēns. Viņš pa­gāja man garām, novēlējis labu nakti. Es gribēju viņu uzrunāt, bet nespēju, tikai, atbildot uz svei­cienu, kaut ko nomurmināju un devos tālāk pāri tiltam.

Pāri Meiberijas viaduktam, izgrūzdams baltu, spožu dūmu mutuļus un nozibinādams garu virteni apgais­motu logu, uz dienvidiem aizjoņoja vilciens: tuku, tuku, tuk, tuk — un projām tas bija. Mazajā, glītajā namiņu rindā, ko sauca par Austrumu terasi, pie kā­diem vārtiem krēslā sarunājās daži cilvēki. Tas viss bija tik reāls, tik pazīstams. Bet tur — man aiz mu­guras! Tas bija neprāts, murgs! Kaut kas tāds, es teicu sev, nevar būt īstenība!

Varbūt es esmu cilvēks ar īpatnēju psihi. Nezinu, vai citi arī mēdz pārdzīvot kaut ko līdzīgu. Dažreiz mani pārņem dīvaina sajūta, ka esmu atšķirts pats no sevis un apkārtējās pasaules un vēroju visu no malas, no neaptverama tāluma, ārpus laika un tel­pas, kur mani neskar notikumu spraigums un tra­ģisms. Tonakt man šī sajūta bija sevišķi spēcīga. Te it kā turpinājās mans sapnis.

Taču mani mocīja krasā nesaskaņa starp šo mieru un trakojošo, lidojošo nāvi aiz muguras, nepilnu divu jūdžu attālumā. No gāzes fabrikas plūda darba troksnis, un dega visas elektriskās spuldzes. Es ap­stājos pie cilvēku grupiņas.

— Kas jauns dzirdams no tīreļa? — es jautāju.

Pie vārtiem bija divi vīrieši un viena sieviete.

— Ko tā? — viens no vīriešiem jautāja, pagriez­damies pret mani.

— Kas jauns dzirdams no tīreļa? — es atkārtoju. . — Vai't jūs pats nupat tur nebijāt? — vīrietis

vaicāja.

— Cilvēki taisni kā sajukuši: tik vien runu kā par to tīreli, — sacīja sieviete pāri vārtiem. — Kas tur īsti darās?

— Vai jūs neesat dzirdējuši par cilvēkiem no Marsa? — es jautāju. — Par radījumiem no Marsa?

— Kā nu ne, — sacīja sieviete. — Pilnas ausis piestāstītas. Paldies! — Un viņi visi trīs sāka smie­ties.

Es jutos muļķīgi, un man uznāca dusmas. Es mēģi­nāju viņiem izstāstīt, ko biju redzējis, bet veltīgi. Viņi tikai smējās par maniem saraustītajiem teiku­miem.

— Gan jūs dzirdēsiet vēl! — es sacīju un devos uz savām mājām.

Ieraugot mani, sieva nobijās — tik pārmocījies es izskatījos. Es iegāju ēdamistabā, iedzēru mazliet vīna un, tiklīdz spēju pietiekami koncentrēties, pastāstīju viņai visu, ko biju redzējis. Aukstās vakariņas, kas jau bija uzliktas galdā, stāvēja neskartas, kamēr es pabeidzu savu stāstu.

— Taču ir viens mierinājums, — es teicu, lai ma­zinātu sievas izbīli. — Tie ir visneveiklākie radījumi, kādus es jebkad esmu redzējis. Viņi var kvernēt savā bedrē un nogalināt cilvēkus, kas tiem tuvojas, taču tikt no turienes laukā viņi nespēj … Bet cik šausmīgi tie ir!

— Nu, nu, dārgais! — sieva sacīja, saraukdama uzacis un uzlikdama savu roku uz manējās.

— Nabaga Odžilvijs! — es teicu. — Baismīgi ie­domāties, ka viņš tagad guļ tur beigts!

Lai nu kā, vismaz sieva man ticēja. Redzot, ka viņas seja kļuvusi krīta bāla, es spēji aprāvos.

— Viņi var atnākt šurp, — viņa atkal un atkal atkārtoja.

Es piespiedu sievu iedzert malku vīna un centos viņu iedrošināt.

— Viņi tik tikko spēj pakustēties, — es sacīju.

Lai nomierinātu viņu un sevi, es ņēmos atkārtot

visu to, ko man bija stāstījis Odžilvijs, apgalvodams, ka marsiešiem nav iespējams apmesties uz Zemes. Jo sevišķi es uzsvēru ar gravitāciju saistītās grūtī­bas. Uz Zemes gravitācijas spēks ir trīsreiz lielāks nekā uz Marsa. Tādēļ marsietis te svērs trīsreiz vai­rāk nekā uz savas planētas, taču viņa muskuļu spēks paliks tāds pats. Tas nozīmē, ka viņa paša ķermenis tam būs kā svina apvalks. Tāds patiešām bija vispā­rējais uzskats. Nākamajā rītā to apgalvoja kā «Times», tā «Daily Telegraph», un abas šīs avīzes, tāpat kā es, neņēma vērā divus visai svarīgus fakto­rus, kas izmainīja situāciju.

Zemes atmosfēra, kā mēs zinām, satur daudz vai­rāk skābekļa vai daudz mazāk argona (kā jums labāk tīk izteikties) nekā Marsa atmosfēra. Šī skābekļa bagātība ietekmēja marsiešus uzmundrinoši un neap­strīdami lielā mērā iedarbojās kā pretspēks viņu ķermeņa pieaugušajam svaram. Otrkārt', mēs visi ignorējām faktu, ka ar tik augsti attīstītu tehniku, kāda bija marsiešiem, viņi vajadzības gadījumā va­rēja gandrīz pilnīgi iztikt bez fiziskas piepūles.

Taču tobrīd es neņēmu vērā abus šos apstākļus, un tādēļ mani spriedumi par iebrucēju izredzēm bija visai kategoriski. Mierīgi sēdēdams mājās pie sava galda, iebaudīdams vīnu un ēdienu un juzdams ne­pieciešamību nomierināt savu sievu, es, gluži ne­manot, kļuvu drosmīgs un pašpaļāvīgs.

— Viņi ir izdarījuši muļķību, — es teicu, virpinā- dams pirkstos vīna glāzi. — Viņi ir bīstami, jo neap­šaubāmi ir zaudējuši prātu aiz bailēm. Droši vien viņi nerēķinājās ar to, ka sastaps te dzīvas būtnes, vismaz ne saprātīgas dzīvas būtnes. Ja nonāks līdz visļaunākajam, — es teicu, — viena granāta tajā bedrē, un viņi visi būs pagalam!

Notikumu izraisītais nervu sasprindzinājums bija padarījis manu uztveri slimīgi asu. Es pat vēl tagad ārkārtīgi dzīvi atceros šo vakariņu galdu. Manas dārgās sievas mīļā, nobažījusies seja, kas raugās manī zem šārtā lampas kupola, spodri baltā gald­sega ar sudraba un kristāla galda piederumiem (tajos laikos pat filozofiskas noslieces rakstnieki varēja at­ļauties mazu greznību), purpursarkanais vīns manā glāzē — es redzu to visu tik skaidri kā fotogrāfijā. Pēc tam es sēdēju, nomierinādams nervus ar ciga­retes dūmu, nožēlodams Odžilvija pārsteidzību un apsūdzēdams marsiešus tuvredzīgā bailībā.

Iespējams, ka gluži tāpat kāds cienījams dronts

Maurikijā cēli zvilnēja savā ligzdā un spriedelēja, vērodams ierodamies kuģi ar nežēlīgiem jūrniekiem, kam vajadzēja gaļas barības. «Mēs rīt saknābāsim viņus līdz nāvei, mana dārgā!»

Tobrīd es to nezināju, bet tā bija mana pēdējā maltīte civilizētos apstākļos, kādu man vairs nebija lemts piedzīvot daudzas dīvainas un šausmu pilnas dienas.

Manuptāt, visdīvainākais no visa dīvainā un brī­numainā, kas notika tajā piektdienā, bija mūsu sa­biedrības ikdienišķo ieradumu nesatricināmība brīdī, kad sākās notikumi, kuri draudēja līdz pamatiem sagraut pašu šo sabiedrību. Ja jūs piektdienas vakarā būtu paņēmuši cirkuli un apvilkuši ap Vokingas smilšu karjeru apli ar rādiusu piecas jūdzes, šaubos, vai jūs ārpus šās līnijas būtu atraduši kaut vienu cilvēku (ja vien tas nebūtu radinieks Stentam, tiem trim četriem velosipēdistiem vai londoniešiem, kas gulēja beigti tīrelī), kura emocijas vai ieradumus kaut jel kādā veidā būtu ietekmējusi marsiešu iera­šanās. Daudzi, protams, bija dzirdējuši par cilindru un vaļas brīžos par to runājuši, taču tas nesacēla tādu sensāciju, kādu, piemēram, būtu sacēlis Vācijai iesniegts ultimāts.