Herberts Velss: PASAUĻU karŠ

Mūsu skatieniem pavērās mierīga ainava — sau­les apspīdēti kviešu lauki abpus ceļam un Meiberijas viesnīca ar savu šūpojošos izkārtni. Priekšā es ierau­dzīju ārsta pajūgu. Nobraucis lejā, es pagriezu galvu, lai atskatītos uz kalnu, ko atstāju aiz muguras. Biezi melnu dūmu vāli, sarkanām uguns svēdrām caurvīti, cēlās rāmajā gaisā un meta tumšas ēnas uz zaļajām koku galotnēm austrumu pusē. Dūmi jau bija izple­tušies tālu uz austrumiem un rietumiem — līdz Baif- lītas priežu siliem, austrumos un Vokingai rietumos. Ceļš bija kā nosēts ar cilvēkiem, kas skrēja lejup pa nokalni. Un tagad ļoti vāji, bet cauri karstajam, rāmajam gaisam tomēr ļoti skaidri varēja sadzirdēt ložmetēja tarkšķus, kas drīz vien aprāvās, un laiku pa laikam šāvienu sprakšķus. Acīmredzot marsieši aizdedzināja it visu, kas bija sasniedzams viņu kar­stuma staram.

Es neesmu nekāds pieredzējis braucējs un biju spiests tūlīt pievērst visu uzmanību zirgam. Kad es atkal atskatījos, arī otru kalnu ietina melni dūmi. Es uzšāvu zirgam ar pātagu un palaidu viņu straujā riksī, līdz mūs no_šīs drudžainās kņadas šķīra Vo­kingā un Senda. Ārstam es pabraucu garām starp Vokingu un Sendu.

Lezerheda atrodas apmēram divpadsmit jūdžu no Meiberijhilas. Aiz Pirfordas, kur ceļš ved cauri lek­nām pļavām, gaisā vēdīja siena smarža un no dzīv­žogiem abās pusēs pretī smaidīja košas mežrozītes. Niknā šaušana, ko mēs dzirdējām, braucot lejup no Meiberijhilas, aprima tikpat piepeši, kā bija sāku­sies, un iestājās mierīgs un kluss vakars. Mēs sasnie­dzām Lezerhedu bez kādiem starpgadījumiem ap pulksten deviņiem, un zirgs dabūja kādu stundu at­pūsties, kamēr es kopā ar radiniekiem paēdu vaka­riņas un nodevu sievu viņu gādībā.

Mana sieva visu ceļu bija savādi klusa un it kā ļaunu nojautu nomākta. Es pūlējos viņu nomierināt, apgalvodams, ka marsieši sava smaguma dēļ ir sais­tīti pie bedres un, ja arī izrāptos no tās, tad necik tālu aizlīst nevar, bet viņa atbildēja tikai ar vienzil- bīgiem vārdiem. Ja es nebūtu devis solījumu krodzi­niekam, viņa droši vien būtu uzstājusi, lai es tonakt palieku Lezerhedā. Kaut jel es to būtu darījis! Viņas seja, atceros, bija ļoti bāla, kad mēs šķīrāmies.

Es pats visu dienu biju pavadījis drudžainā satrau­kumā. Kaut kas līdzīgs kara drudzim, kas reizēm spēji pārņem civilizētu sabiedrību, bija iekļuvis ma­nās asinīs, un sirds dziļumos es ne visai nožēloju, ka man jāatgriežas Meiberijā. Es pat bažījos, vai tikai tajā pēdējā apšaudē, ko biju dzirdējis, braucot pro­jām, iebrucēji no Marsa nebūs jau iznīcināti. Vis­labāk savu garastāvokli varu raksturot, teikdams, ka gribēju būt klāt viņu nāves brīdī.

Bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es devos atpakaļceļā. Nakts bija negaidīti tumša. Iznākot laukā no radinieku mājas apgaismotā priekšnama, man tā šķita pilnīgi melna. Bija tikpat karsti un tvei­cīgi kā dienā. Debesīs ātri slīdēja mākoņi, kaut gan dārzā krūmiem nekustējās ne lapiņa. Brālēna kalpo­tājs iededzināja abus lukturus. Par laimi, ceļš man bija ļoti labi pazīstams. Mana sieva stāvēja uz ap­gaismotā sliekšņa un noraudzījās, kā es ielecu div­ričos. Tad viņa spēji apgriezās un iegāja iekšā, atstādama radiniekus novēlējam man laimīgu ceļu.

Sākumā sievas baiļošanās ietekmē es jutos mazliet nomākts, taču drīz vien manas domas atgriezās pie marsiešiem. Tobrīd es absolūti nekā nezināju par vakara kaujas norisi. Nezināju pat apstākļus, kas bija pasteidzinājuši sadursmi. Braucot cauri Oke- mai (jo es atgriezos pa to ceļu, nevis caur Sendu un Veco Vokingu), es redzēju pie rietumu apvāršņa asinssarkanu blāzmu, kas lēnām izpletās arvien augstāk debesīs, kad braucu tuvāk. Briestošā negaisa skrejošie mākoņi tur saplūda ar melnu un sarkanu dūmu mutuļiem.

Riplijstrīta bija tukša un klusa, un, izņemot pāris apgaismotu logu, ciemā nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Bet uz stūra, kur ceļš pagriežas uz Pirfordu, es gandrīz uzdrāzos virsū cilvēku bariņam, kas stā­vēja tumsā ar mugurām pret mani. Viņi nekā man neteica, kad es braucu garām. Nezinu, kas viņiem bija zināms par notikumiem aiz kalna, un nezinu arī, vai klusās mājas, kam braucu garām, bija iegrimu­šas bezrūpīgā miegā vai pamestas un tukšas, vai tra­mīgā nomodā vērās pretī šīs nakts šausmām.

No Riplijas līdz Pirfordai ceļš ved pa Vejas ieleju, un sarkanā blāzma nebija man redzama. Uzbraucis pakalnā aiz Pirfordas baznīcas, es atkal to ieraudzīju.

Koki ap mani nemierīgi šalkoja tuvā negaisa jaus­mās. Tad es aiz muguras Pirfordas baznīcā dzirdēju nositam pusnakts stundu, un drīz vien parādījās Mei­berijhilas siluets ar koku galotnēm un jumtiem, kas melni un asi iezīmējās uz sarkanā fona.

Tikko es to ieraudzīju, pār ceļu nolija draudīgs, zaļš spožums, kura gaismā pavīdēja tālie meži Edlsto- nas pusē. Zirgs iztrūkās un parāva grožus. Skrejošo padebešu jūkli bija pāršķēlis it kā zaļas uguns pave­diens, piepeši apgaismodams to un nokrizdams kaut kur laukos pa kreisi no manis. Tā bija trešā krītošā zvaigzne!

Tūlīt pat, pretstatā tai žilbinoši violets, no negaisa mākoņa izšāvās pirmais zibens un pāri galvai kā raķete nogranda pērkons. Zirgs iekoda laužņus zo­bos un metās auļos.

Uz Meiberijhilas pusi te ir lēzena nogāze, un mēs rībinājām lejup pa to. Negaiss bija klāt un neredzēti bargs — zibens uzliesmojumi sekoja cits citam vienā laidā, un nepārtrauktos pērkona grāvienus pavadīja dīvaini sprakšķi, it kā debesīs darbotos gigantiska elektrības mašīna. Plaiksnīgā gaisma mulsinoši žilbi­nāja acis, un smalki krusas graudi cirtās man sejā, kad braucu lejup pa nogāzi.

Sākumā es nevēroju gandrīz neko citu kā vienīgi ceļu savā priekšā, bet tad piepeši manu uzmanību piesaistīja kaut kas kustīgs Meiberijhilas pretējā no­gāzē. Pirmajā brīdī es to noturēju par kādas mājas slapjo jumtu, bet tad biežajos zibens uzliesmojumos saskatīju, ka tas ātri kūleņo lejup. Aina līdzinājās vīzijai: vienu mirkli mulsinoša tumsa, tad pēkšņi spoža gaisma kā dienā, un tajā asi, skaidri un spilgti parādījās bāreņu patversmes sarkanie korpusi gandrīz paša kalna korē, priežu zaļas galotnes un šis problemātiskais objekts.

Jā, ko tad es ieraudzīju? Kā lai es to spēju aprak­stīt? Milzenīgs trijkāiis, augstāks nekā daud7as mā­jas, gāzelēdamies soļoja pāri mazām priedītēm, iz­lauzīdams un samīdams tās savā ceļā; staigājoša ma­šīna no spīdīga metāla vēzienīgiem soliem tagad šķērsoja virsāju; no tās nokarājās posmainas tērauda troses, un tās saceltā žvarkstoņa saplūda ar pērkona dārdiem. Uzplaiksnīja zibens, un skaidri varēia re­dzēt dīvaino milzeni, atspērušos uz vienas kāias, ve­ļamies uz priekšu ar divām kājām gaisā, tad īsu mirkli tas nozuda tumsā un gandrīz tūlīt pat, uzlies- moiot nākamajam zibenim, atkal parādīiās jau kādus simt jardus tuvāk. Iedomājieties apgāztu slaucēja ķeblīti, kas ar mežonīgu sparu tenteriski veļas pa zemi. Tieši tāds iespaids radās, kad tas uz mirkli pavīdēja zibens gaismā, tikai ķeblīša vietā tur kū- lenoia milzīgs mehānisks ķermenis ar trim kāiām.

Tad piepeši priedes mežā man priekšā salīgojās un pašķīrās gluži kā trauslas niedres, kad tām cauri laužas cilvēks; šķaidīdams un gāzdams kokus savā ceļā, parādīiās otrs milzu triikājis un, kā šķita, pa kaklu pa galvu vēlās uz manu pusi. Un es auloiu tieši tam pretī! Ieraugot otru briesmoni, es pazaudēju pēdējo drosmes kripatiņu. Vairs neskatīdamies uz to, es strauii sagriezu zirga galvu pa labi, nākamajā acu­mirklī divriči uzgāzās zirgam virsū, ilksis ar skalu brīkšķi salūza, es sāniski izlidoju no ratiem un smagi ievēlos peļķē.