Herberts Velss - PASAUĻU karŠ

Gandrīz tūlīt pat es uzrausos augšā, aizrāpos līdz irbuleņu pudurim un pieplaku pie zemes, kājām pa­liekot ūdenī. Zirgs gulēia nekustīgi (nabaga lopi­ņam bija pārlauzts kakls!), un zibeņu gaismā es re­dzēju apgāzušos divriču tumšo kulbu, virs kuras vēl lēni griezās viens ritenis. Nākamajā mirkli kolosālā mašīna ai^soērās man garām un kāpa augšup Pir­fordas kalnā.

Tuvumā š ; s milzenis atstāja pavisam dīvainu, neti­camu iespaidu. io tā nebiia vienkārši neuit.īpa ma­šīna, kas mehāniski kustas uz priekšu. Mašīna tā biia un pārvietoiās. metāliski žvadzēdama, garajiem, lokanaiiem, spožajiem taustekļiem šūpojoties un šķindot ap dīvaino kornusu (viens no tiem sagrāba jaunu priedīti), taču, kūleņodama uz priekšu, tā it kā apzinīai izvēlēiās savu ceļu, un kapucveidīgā bronzas krasas virsdala grozīiās šurp un turp, tā ka gribot negribot radās doma, ka tur iekšā ir galva, kas vēro ankārtni. Aiz galvenā korpusa bija pie­stiprināts tāds kā milzīgs zvei nieka grozs no balta metāla, un. kad briesmonis drāzās man garām, no taustekļu locītavām šāvās ārā zaļu dūmu grīstes. Pēc mirkļa tas biia iau gabalā.

Tik daudz es toreiz redzēiu, pie tam negaisa dēļ visai neskaidri, zibeņu žilbinošajai gaismai ik brīdi maigoties ar dziļu nakts tumsu.

Drāžoties garām, briesmonis izgrūda griezīgus, ga- vilēioš^s kaucienus: «Elū-ū! Elū-ū!» ( kas Dārskanēia pērkona dārdus. Pēc mirkļa tas iau biia panācis pirmo un pnsiūdzi tālāk tīrumā palika stāvam, pār kaut ko noliecies. Man nav ne mazāko šaubu, ka tas biia trešais no desmit cilindriem, ko viņi izšāva uz m"ms no Marsa.

Dažas minūtes es tur pulēiu lietū un tumsā, šaudī- paiā zibeņu gaismā vērodams, kā šie briesmīgie me­tāla milzeni tālumā rēgoias pāri dzīvžogiem. Sāka birt sīka krusa, un vinu silueti kļuva miglaini, bet, kad krusas mākonis bija pārskrējis, es, atspīdot zibe­nim, atkal ieraudzīju tos pilnīgi skaidri. Šad un tad uz brīdi pārstāja zibeņot, un tad viņus aprija nakts.

Es biju caurcaurēm izmircis — no augšas lietū, no apakšas duļķainajā peļķes ūdenī. Tikai pēc krietna laika sprīža es tiktāl atģidos no pārsteiguma, ka spēju izrāpties sausākā vietā un vispār sāku apjēgt man draudošās briesmas.

Netālu no manis atradās kāda skvotera mājoklis — maza koka būdele neliela kartupeļu lauka vidū. Bei­dzot es ar pūlēm pierausos kājās un, saliecies devi­ņos līkumos un slēpdamies aiz krūmiem, skrēju uz turieni. Labu brīdi es skaļi dauzījos pie durvīm, taču neviens mani nedzirdēja (ja tur iekšā vispār kāds bija), tad metu mieru, un, izmantojot ceļa vietā grāvi, man izdevās briesmīgo mašīnu nepamanītam ļaimīgi aizlīst līdz Meiberijhilas priežu mežam.

Izmircis un jau trīcēdams, es klumburoju pa to uz savas mājas pusi. Es maldījos starp kokiem, mēģinā­dams atrast taciņu. Mežā bija ļoti tumšs, jo tagad zibeņoja jau pavisam reti, un lietus, kas gāza kā ar spaiņiem, šaltīm šļācās lejup caur spraugām bieza­jos priežu vainagos.

Ja es būtu pilnībā sapratis, ko nozīmē viss nupat redzētais, es laikam būtu tūliņ pat devies pa apkārt­ceļu cauri Baiflītai un Strītkobemai atpakaļ uz Lezer­hedu, lai piebiedrotos savai sievai. Bet tonakt mani aizkavēja apkārtējo dīvainību izraisītais apjukums un sliktā pašsajūta, jo es biju sadauzījies, noguris, slapjš līdz ādai, bargā negaisa apdullināts un apžil­bināts.

" Man galvā bija tikai viena neskaidra doma — aizkļūt līdz savai mājai, un mani vadīja vienīgi šis dzinulis. Es meimuroju starp kokiem, ievēlos grāvī,

nobrāzu celi pret kādu planku un beidzot izbridu ārā uz ceļa, kas veda lejup no karaskolas. Es saku — izbridu, jo no kalna, raudams līdzi smiltis, duļķainā straumē gāzās lietus ūdens. Šeit man tumsā uzskrēja virsū kāds cilvēks, tā ka es tenteriski atsprāgu atpa­kaļ.

Viņš izbīlī iekliedzās, palēca sānis un, iekams es biju paguvis tiktāl atjēglies, lai viņu uzrunātu, aiz­drāzās tālāk. Vētras brāzieni triecās man pretī ar tādu spēku, ka uzkāpt kalnā bija gaužām grūti. Es aizsteberēju līdz žogam ceļa kreisajā malā un, turē­damies pie tā, soli pa solim virzījos uz priekšu.

Nonācis jau gandrīz pašā augšā, es paklupu pret kaut ko mīkstu un, atplaiksnoties zibenim, ieraudzīju pie savām kājām melnu vadmalas drēbju gubu un zābaku pāri. Acumirklīgajā gaismas uzzibsnījumā es- nepaguvu saskatīt gulošā cilvēka pozu un paliku stāvam, gaidīdams nākamo zibens uzliesmojumu. Kad nozibeņoja atkal, es redzēju, ka tas ir drukns, spē­cīgs vīrs, ģērbies vienkārši, bet ne nabadzīgi; viņa galva bija noliekta zem ķermeņa, un viņš gulēja sa- kņupis cieši pie paša žoga, it kā ar mežonīgu spēku būtu triekts pret to.

Pārvarēdams pretīgumu, gluži dabisku ikvienam, kas nekad nav pieskāries nedzīvam ķermenim, es no- tupos un pagriezu gulošo uz muguras, lai palūkotu sirdi. Viņš bija pilnīgi beigts. Acīmredzot viņam bija pārlauzts kakls. Zibens atspīdēja trešo reizi un ap­gaismoja viņa seju. Es pietrūkos kājās. Tas bija «Raibā suņa» saimnieks, no kura es biju paņēmis pa­jūgu.

Es piesardzīgi pārkāpu viņam pāri un vilkos tālāk kalnā. Garām policijas iecirknim un karaskolai de­vos uz savas mājas pusi. Kalna nogāzē nekas nedega,

bet pār tīreli vēl arvien mirgoja sarkana blāzma un, triekdamies pret lietus gāzmu, šurp vēlās brūni sārtu dūmu mutuļi. Cik varēju saskatīt zibeņu gaismā, lie­lākā daļa apkārtējo māju bija veselas. Pie karaskolas uz ceļa melnēja kaut kas tumšs.

Lejāk uz Meiberijas tilta pusi bija dzirdamas cil­vēku balsis un soļu dipoņa, bet man pietrūka dros­mes uzsaukt viņiem vai iet turp. Ar savu patent- atslēgu es atvēru durvis, no iekšas tās atkal aizslē­dzu un vēl aizbultēju, aizstreipuļoju līdz kāpnēm un apsēdos. Acu priekšā visu laiku rēgojās soļojo­šie metāliskie briesmoņi un pret žogu sadragātais nedzīvais ķermenis.

Bailēs sarāvies, ar muguru piespiedies pie sienas, es kvernēju kāpņu galā, viss trīcēdams kā drudzī.

Es jau teicu, ka manas emociju vētras mēdz spēji apsīkt pašas no sevis. Pēc kāda brīža es atjēdzos, ka esmu nosalis un slapjš un ap mani uz kāpņu celiņa satecējušas ūdens peļķītes. Gandrīz mehāniski es pieslējos kājās, iegāju ēdamistabā un iedzēru maz­liet viskija, un tad man ienāca prātā apmainīt drē­bes.

Pārģērbies es devos augšup pa kāpnēm uz savu darbistabu, pats nezinādams, kāpēc to daru. No ma­nas darbistabas loga pāri kokiem un dzelzceļa līni­jai paveras skats uz Horselas tīreli. Aizbraukšanas steigā šis logs bija atstāts vaļā. Koridors bija tumšs, un kontrastā ar ainu, ko ietvēra loga rāmis, šī ista­

bas puse šķita necaurredzamā tumsā tīta. Es sastingu uz sliekšņa.

Negaiss bija pārgājis. Austrumu koledžas torņu un augsto priežu ap to vairs nebija, un tāltālu, plaik- snīgas sarkanas gaismas apspīdēts, bija redzams tī­relis pie smilšu karjera. Tumši iezīmēdamies uz sārtā fona, šurpu un turpu kustējās milzīgi, melni si­lueti, ērmoti un savādi.

Patiešām šķita, ka tajā pusē deg visa zeme — plašā nokalne aiz tīreļa bija kā nosēta ar sīkām liesmu mēlēm, kas šaudījās un locījās norimstošās vētras brāzmās, mezdamas sarkanu atblāzmu uz pāri skrejošajiem mākoņiem. Šad un tad gar logu aizvēlās dūmu tīņa no kāda tuvāka ugunsgrēka, uz brīdi aizsegdama marsiešus. Es nevarēju saskatīt, ko viņi tur dara, ne arī skaidri saredzēt viņus pašus un melnos priekšmetus, ap kuriem tie rosījās. Tāpat es nevarēju redzēt arī tuvējo ugunsgrēku, kaut gan at- spīdumi no tā lēkāja pa istabas sienu un griestiem. Gaiss bija pilns ar asu, sveķainu deguma tvanu.