Herberts Velss: DIEVU EDIENS

I GRĀMATA

1. NODAĻA

Deviņpadsmitā gadu simteņa vidū šai mūsu ērmotajā pasaulē pēkšņi bagā­tīgā skaitā savairojās īpaša cilvēku kategorija, pa lielākai daļai gados jau pavecāki vīri, kurus sauc — turklāt sauc pilnīgi pamatoti, lai gan viņiem pašiem tas nepagalam nepatīk, — par «zināt­niekiem». Šis vārds kļuvis tik gauži netīkams, ka žurnāls «Nature», kurš kopš sākta gala minētajai cilvēku kategorijai noderējis par patiesu un uzti­camu tribīni, savās slejās no tā izvairās jo rūpīgi, it kā tas būtu pēdīgais ķengu vārds, ko šai zemē var uzskatīt par visnekrietnākajām lamām. Taču dižā sabiedrība un tās prese visu zina labāk, un tā viņi ir un paliek «zinātnieki», un, līdzko rodas kaut niecī­gākais iemesls par šiem vīriem ieminēties atklātībā, mēs viņus tūdaļ godājam vismaz jau nu par «izciliem zinātniekiem», «ievērojamiem zinātniekiem» vai «plaši pazīstamiem zinātniekiem».

Nav šaubu, ka gan misters Bensingtons, gan pro­fesors Redvuds jebkuru no šiem pagodinošajiem no­saukumiem bija pelnījuši jau sen pirms tā apbrīno­jamā atklājuma, par ko vēstīts šai stāstā. Misters Bensingtons bija Karaliskās biedrības biedrs, kādrei­zējais Ķīmiķu biedrības prezidents, bet profesors Redvuds lasīja lekcijas Londonas universitātes Bond- strītas koledžā, un lāgu lāgiem viņu nikni noķengāja antivivisekcionisti. Abi jau kopš agrām jaunības die­nām visu savu dzīvi bija veltījuši zinātnieku kar­jerai.

Pēc ārējā izskata spriežot, abi, tāpat kā visi īsti zinātnieki, protams, šķita pavisam neievērojami cil­vēki. Jebkurš viduvējs aktieris izskatās daudz iespai­dīgāks nekā visa Karaliskā biedrība kopā. Misters Bensingtons bija maza auguma, gluži pliku galvu, staigāja mazliet uzkumpušu muguru, valkāja acenes zelta ietvaros un audekla kurpes, ko neskaitāmo varžaču dēļ bija izgraizījis vienos caurumos; nekā ievērojama nevarēja saskatīt arī profesora Redvuda ārienē. Līdz tai dienai, kad viņiem izdevās atklāt Dievu ēdienu (citādi es to nedomāju saukt), abi no­devās svarīgu zinātnisku problēmu risināšanai un dzīvoja tik noslēgti, ka nudien grūti atrast, ko pār viņiem varētu pastāstīt lasītājiem.

Misters Bensingtons tika zirgā un kā īsts bruņi­nieks iemantoja piešus (ja tā var izteikties par džentlmeni, kas valkāja vienos caurumos izgraizītas audekla kurpes) ar saviem lieliski veiktajiem pētī­jumiem par sevišķi indīgiem alkaloīdiem, bet profe­soram Redvudam slavu atnesa .. . nudien neatceros, kas īsti viņam atnesa slavu. Zinu, ka viņš bija ārkār­tīgi slavens, un ar to pietiek. Bet slavai piemīt īpa­šība arvien augt augumā. Diez vai tikai profesoram Redvudam slavu neatnesa viņa plašais darbs fizio­loģijā par laika sprīdi, kas ilgst no kairinājuma līdz atbildes reakcijai, ar daudzās diagrammās parādī­tiem sfigmogrāfa pierakstiem (atļaušos piebilst — ja alojos, lai kāds manu kļūdu izlabo) un pilnīgi jaunu izcilu terminoloģiju.

Plašāka sabiedrība par abiem džentlmeņiem zināja gaužām maz vai arī nezināja itin neko. Dažkārt tai palaimējās tādās iestādēs kā Karaliskā biedrība vai Humanitāro zinātņu biedrība redzēt misteru Bensing- tonu vai vismaz aplūkot viņa sasārtušo pliko galv­vidu un svārku apkakles maliņu un dzirdēt kādu fragmentu no lekcijas vai zinātniska darba, ko viņš, pēc paša domām, lasīja pietiekami skaļi, lai publika sadzirdētu; reiz, atceros, — tas notika pirms veselas mūžības, kad Britu asociācija sapulcējās Duvrā, — man patrāpījās iegriezties vai nu C, vai D, vai var­būt ar citu burtu apzīmētā sekcijā, kas bija apmetu­sies viesnīcā, un, aiz tīrās ziņkārības nopakaļ divām nopietna izskata dāmām, kas stiepa kaut kādus pa­pīrā ievīstītus saiņus, ielavījies pa durvīm, uz kurām stāvēja rakstīts «Biljarda istaba», es nonācu šauša­līgā tumsā, ko kliedēja vienīgi uz Redvuda diagram­mām mestais projekciju spuldzes gaismas aplis.

Redzēju parādāmies un pazūdam attēlus un dzir­dēju kādu balsi (neatceros, ko tā sacīja), kas droši vien bija profesora Redvuda balss, sīca projekciju spuldze, dzirdamas bija vēl kaut kādas dīvainas ska­ņas, kuru dēļ ziņkārība man neļāva iziet no telpas, līdz gluži negaidot uzdegās gaisma. Un tad es sa­pratu, ka dīvainās skaņas rada gluži parasta mutes čāpstināšana — Britu asociācijas locekļi bija te sa­pulcējušies, lai projekciju spuldzes radītās tumsas aizsegā apēstu veģus, sendvičus un tamlīdzīgus gar­dumus.

Redvuds, atceros, turpināja savu stāstījumu visu laiku, kamēr dega gaisma, un bakstīja ar nūjiņu tai vietā, kur uz ekrāna vajadzēja atrasties kārtējai diagrammai, — runāja un bakstīja, kamēr atkal iestā­jās tumsa. Atminos viņu kā gluži parastu, mazliet ner­vozu, tumsnēju vīru, kurš šķita iegrimis nevienam

neizprotamās domās un darīja savu darbu aiz neiz­skaidrojamas pienākuma apziņas.

Tais senajās dienās es vienreiz dzirdēju ari Ben- singtonu kādā skolotāju konferencē Blūmsberijā. Tā­pat kā lielākā tiesa ievērojamu ķīmiķu un botāniķu, misters Bensingtons tika uzskatīts par īpašu autori­tāti mācību darbā, lai gan esmu cieši pārliecināts, ka jebkura parasta pamatskolas klase pusstundas laikā pārbiedētu viņu līdz nāvei, — cik šobrīd jspēju atce­rēties, viņš ierosināja uzlabot profesora Armstronga heiristisko metodi, pēc kuras ar kaut kādu aparātu, kas maksā trīs līdz četrus simtus mārciņu, pametot novārtā jebkuras citas mācības, sevišķi izcilām spē­jām apdāvinātam skolotājam, ja tas visu uzmanību veltītu tikai vienam priekšmetam, izdotos panākt, lai viduvējs skolēns, neatlaidīgi mācīdamies, desmit vai divpadsmit gadu laikā iemantotu tik daudz zināšanu ķīmijā, cik var sniegt nekam nederīgās, šiliņu vērtās mācības grāmatas, ko tolaik tik plaši izmantoja sko­lās…

Jūs paši redzat, ka ārpus zinātnes sfēras abi šie vīri bija gluži parasti cilvēki. Varbūt vienīgi ar mazu noslieci uz nepraktiskumu. Taču šī īpašība, kā jūs zināt, raksturīga «zinātniekiem» kā īpašai cilvēku kategorijai visā pasaulē. Tas, kas šais cilvēkos ir pa­tiesi dižs, viņu kolēģos zinātniekos izraisa sapīkumu un plašām sabiedrības aprindām paliek mūžīga mīkla, bet tas, kas nav dižs, redzams ikvienam.

Nav iespējams apšaubīt to, kas viņos nav dižens, nevienai citai cilvēku kategorijai nepiemīt tik daudz vājību. Ja runājam par tīri cilvēciskām attiecībām, viņi dzīvo savā šaurā pasaulē, zinātniskie pētījumi prasa nepārtrauktu uzmanību un noslēgšanos vientu­lībā gandrīz kā mūkiem klostera cellē, tādēļ visam pārējam paliek gaužām maz laika. Pietiek paraudzī­ties uz dažu labu ērmotu, biklu, neveiklu, nosirmo­jušu, uzpūtīgu mazu zinātnieciņu, kas veicis dižu atklājumu un, smieklīgi izgreznojies ar ordeņa kava­liera plato lentu, pieņem savu kolēģu apsveikumus, vai palasīties žurnālā «Nature» gaušanos par «nevē­rīgu attieksmi pret zinātni», kad veiksme pagājusi secen Karaliskajai biedrībai, liegdama pagodinājuma laimi kādam tās loceklim šūpuļa svētkos, vai klau­sīties, kā viens nenogurdināms ķērpju pētnieks no­kritizē cita nenogurdināma ķērpju pētnieka zināt­nisko darbu, — un pilnīgi skaidra kļūst cilvēka dabas neapšaubāmā niecība.

Un tomēr, lai arī zinātnei gadās uzdurties diez kādām zemūdens klintīm, tas, ko abi mazie «zināt­nieki» radījuši un vēl joprojām rada, ir tik brīnu­mains, tik nozīmīgs, tā pagaidām vēl neskaidrajās aprisēs jaušama varena cilvēces nākotne! Paši viņi, šķiet, vēl neizprot, kādu lielu atklājumu veikuši! Kad misters Bensingtons, pirms ilgiem gadiem izraudzī­damies nodarbošanos, nolēma ziedot savu mūžu alka- loīdiem un tiem radniecīgiem savienojumiem, viņš jādomā, nojauta, ko izdosies sasniegt, un varbūt tā nebija nojauta vien. Ja nebūtu noģiedas, cerību gūt slavu un iemantot stāvokli, kas lemts tikai zinātnie­kiem, diez vai kāds jauneklis savu mūžu veltītu šā­dam darbam. Nē, viņi droši vien gara acīm skatījuši slavas spožumu, redzējuši skaisto vīziju, taču redzē­juši tik tuvu, ka tā apžilbinājusi viņiem acis. Spo­žums viņus apžilbinājis aiz žēlsirdības, lai līdz mūža galam viņi spētu augstu turēt zināšanu lāpu un pada­rīt redzīgus mūs!