Herberts Velss: DIEVU EDIENS

Savā nākamajā ziņojumā Redvuds spēra vēl vienu soli tālāk. Viņš savām diagrammām sarīkoja īstu benefici — tās izskatījās kā raķešu trajektorijas, un galvenā to būtība, ja par šādu būtību vispār varēja runāt, bija izteikta domā, ka kucēnu un kaķēnu asi­nis, tāpat kā saulgriežu un sēņu sula, tā sauktajā augšanas fāzē dažu elementu proporcijas ziņā atšķi­ras no to pašu dzīvnieku asinīm un augu sulas laikā, kad augšana pierimusi.

Kad misters Bensingtons, izgrozījis diagrammas gan šā, gan tā, gan paturējis pilnīgi otrādi, beidzot ap­tvēra, kur īsti redzama šī atšķirība, viņš pārsteigumā palika gluži kā uz mutes sists. Jo izrādījās, raugiet, ka šo atšķirību, iespējams, izraisa tieši tā pati viela, ko viņš pēdējā laikā bija pūlējies iegūt izolēti, pētī­jot alkaloīdus, kas visvairāk stimulē nervu sistēmu. Redvuda referātu viņš nolika uz lasāmā dēlīša, kas pavisam neparocīgi bija piekarināts pie viņa atzvel­tnes krēsla, noņēma acenes zelta ietvaros, uzpūta tām dvašu un ārkārtīgi rūpīgi tās nospodrināja.

— Velns parāvis! — noteica misters Bensingtons.

Aizkabinājis acenes atkal aiz ausīm, misters Ben­singtons pagriezās pret lasāmo dēlīti, bet, līdzko viņa elkonis pieskārās dēlīša malai, tas koķeti iečīk­stējās un referāts ar krietno diagrammu žūksni pa­juka pa grīdu uz visām pusēm.

— Velns parāvis! — sacīja misters Bensingtons un, neļaunodamies uz krēsla labiekārtojuma niķiem, pūlējās noliekties, taču apaļais vēders traucēja, un, sapratis, ka izkaisītās lapas tādējādi neizdosies aiz­sniegt, viņš nometās uz visām četrām un ņēmās lasīt tās kopā. Tieši uz grīdas viņam arī atausa doma savu atklājumu nosaukt par Dievu ēdienu …

Jo, raugiet, ja viņam ir taisnība un ja taisnība ir arī Redvudam, tad, iešļircinot vai piejaucot barībai viņa atklāto jauno vielu, rodas iespēja apiet «miera fāzi» un līdzšinējo augšanas procesu

pārveidot šādi:

(ceru, ka jus mani saprotat).

Naktī pēc sarunas ar Redvudu misters Bensingtons gandrīz ne aci neaizvēra. Tikai vienreiz viņš iegrima vieglā snaudā, taču tas ilga pavisam īsu brītiņu, un pa to pašu brītiņu viņš sapnī redzēja, ka ir izracis zemē dziļu bedri un tonnu tonnām ber tanī Dievu ēdienu, bet zeme tikai tūkst un tūkst, valstu robežas sprāgst pušu visās vīlēs un Karaliskā ģeogrāfu bied-

riba kā vienota skroderu ģilde ķeras pie darba, lai palaistu ekvatoru vaļīgāku …

Sapnis nudien bija muļķīgs, toties mistera Ben- singtona ārkārtīgo satraukumu un lielo nozīmi, ko viņš piešķīra savai iecerei, tas parāda daudz labāk nekā jebkuri viņa vārdi vai rīcība visskaidrākā no­moda brīžos. Citādi es nemaz to nebūtu pieminējis, jo kurš gan nezina, ka cilvēkiem nepavisam nav in­teresanti uzklausīt citu sapņus.

bet atsevišķos gadījumos pat ta:

Nejaušas sagadīšanās dēļ arī Redvuds tonakt re­dzēja sapni, un tas izskatījās šādi:

Tā bija pāri atritinātām bezgalības dzīlēm ar uguni zīmēta diagramma. Un viņš, Redvuds, stāvēja uz kaut kādas planētas un lasīja lekciju par jaunām, tikko atklātām augšanas iespējām Superkaraliskam insti­tūtam, kas pārzināja pirmatnējos spēkus — spēkus, kuru ietekmē jebkurš augšanas process, pat ja runa ir par cilvēci, impērijām, planētu sistēmām un citām pasaulēm, līdz šim mūždien noticis šādi:

Un viņš savai auditorijai nepārprotami un pārlie­cinoši izskaidroja, ka šīs gausās, dažkārt pat regre- sīvās metodes drīz vien izskaudīs viņa atklājums.

Smieklīgi, nav vārdam vietas! Taču arī šis sapnis parāda…

Ne mirkli nedomāju apgalvot, ka jebkuru no šiem sapņiem vajadzētu uzskatīt par kaut kādā veidā īpaši zīmīgu vai pravietisku, pietiek ar to izskaidro­jumu, ko devu jau iepriekš.

i

Sākumā misters Bensingtons ieteica jauno vielu, līdzko tā būs sagatavota lietošanai, izmēģināt ar kur­kuļiem. Ikvienu šādu eksperimentu parasts sākt ar kurkuļiem, jo kurkuļi tieši tālab jau radīti. Tika no­lemts, ka pie izmēģinājumiem ķersies misters Ben­singtons, nevis Redvuds, jo Redvuda laboratoriju tobrīd aizņēma ballistiski aparāti un izmēģinājumu bullēni, kurus viņš izmantoja, lai noteiktu jaunlopu badīšanās frekvences diennakts svārstības, un iegū­tos rezultātus reģistrēja dīvainu, ārkārtīgi sarežģītu līkņu veidā, tā ka stikla trauki ar kurkuļiem pirms iepriekšējā pētījuma pabeigšanas nekādā ziņā šeit nebija vēlami.

Taču, līdzko misters Bensingtons par savām iece­rēm īsos vārdos ieminējās māsīcai Džeinai, tā neka­vēdamās uzlika veto jebkuriem nodomiem ievazāt viņu dzīvoklī kaut kādus kurkuļus vai citas izmēģi­nājuma radības. Māsīca Džeina necēla iebildumus, ka misters Bensingtons vienu istabu dzīvoklī izmanto ķīmiskiem eksperimentiem, kas nav saistīti ar sprā­dzieniem, lai gan pēc pieredzes viņa zināja, ka ne­kādas jēgas no tā visa nav; viņa pat atļāva šai telpā ierīkot gāzes pavardu, izlietni un putekļus necaurlaidīgu skapi, kas netiek pakļauts iknedēļas tīrīšanas vētrām, no kurām viņa nedomā atteikties. Labi zinādama, ka ir vīrieši, kuri pār mēru noņemas ar dzeršanu, māsīca Džeina necēla iebildumus pret mistera Bensingtona tieksmēm izvirzīties pārējo kolēģu vidū, jo saprata, ka tā nav pati ļaunākā no iespējamām izlaidības formām. Taču ieviest mājās veseliem lēveņiem dažādu pretekļu, kas dzīvi locī­jās kā tārpi un beigti maitāja gaisu, — to nu viņa necietīs. Tas viss nāk par ļaunu veselībai, viņa apgalvoja, un Bensingtons, kā zināms, nav no stip­rajiem, tādēļ lai pat nemēģina protestēt. Kad Ben­singtons pūlējās izskaidrot, cik milzīga nozīme būtu šim atklājumam, ja to izdotos veikt, māsīca Džeina atbildēja, ka saprotot visu ļoti labi, taču, ja viņa piekristu un ļautu ievazāt dzīvoklī netīrību un radīt veselībai kaitīgus apstākļus (un ar to šis pasākums noteikti beigtos), viņa ne mirkli nešaubās, ka Ben­singtons būs pirmais, kas sāks gausties.

Aizmirsis sāpīgās varžacis, misters Bensingtons soļoja šurp un turp pa istabu un stingri, brīžiem pat dusmīgi centās pārliecināt māsīcu, taču neguva ne mazākos panākumus. Viņš sacīja, ka nekas ne­drīkst stāties ceļā zinātnes progresam, bet māsīca Džeina atbildēja, ka zinātnes progress ir viens un kurkuļu ievazāšana dzīvoklī pavisam kas cits; viņš apgalvoja, ka Vācijā cilvēku, kas atklājis kaut ko tik nozīmīgu, bez vārda runas apgādātu ar divdes­mit kubikpēdu lielu, nevainojami ierīkotu labora­toriju, bet māsīca Džeina atbildēja — viņas laime kopš sākta gala esot tā, ka viņa nav vāciete; mis­ters Bensingtons sacīja, ka šis atklājums padarītu viņu slavenu uz mūžīgiem laikiem, bet māsīca Džeina atbildēja, ka, ieviesdams šaurajā dzīvoklītī kurkuļus, viņš drīzāk gan pazaudētu veselību; mis­ters Bensingtons teica, ka esot kungs savā mājā, bet māsīca Džeina atbildēja, ka labāk iešot par internāta pārzini nekā apkalpošot kurkuļu varzu; misters Ben­singtons lūdza māsīcu apdomāties un nākt pie prāta, bet māsīca Džeina atbildēja, lai viņš pats nākot pie prāta un metot laukā no galvas muļķīgo iedomu par kurkuļiem; misters Bensingtons teica, ka māsīca varētu gan cienīt viņa ieceres, bet māsīca Džeina atbildēja — ja šīs ieceres bojājot gaisu, viņa tās ne­domājot cienīt; tad misters Bensingtons zaudēja sa­valdīšanos un — pilnīgi pretēji Hakslija [1] klasiska­jiem izteikumiem par šo jautājumu — viņam pa­spruka lamu vārds. Ne jau no pašiem ļaunākajiem, taču lamu vārds paliek lamu vārds.