Herberts Velss: DIEVU EDIENS

Un varbūt tādējādi arī izskaidrojama Redvuda sa­vādā izklaidība, iegrimšana savās domās, tas, ka viņš bija citāds nekā viņa kolēģi, — par to vairs nepaliek ne mazāko šaubu, — ka viņš tiešām bija citāds, jo viņa acis vēl arvien kavējās pie kādreiz skatītās vīzijas.

Es to nosaucu par Dievu ēdienu — šo vielu, kuru kopīgām pūlēm radīja misters Bensingtons un pro­fesors Redvuds, un, ja paturam prātā panākumus, kas ar to gūti jau tagad un katrā ziņā vēl tiks gūti nākamībā, var teikt, ka šāds nosaukums nepavisam nav pārspīlēts. Tālab es šo nosaukumu paturēšu arī turpmāk visā savā stāstā. Toties misters Bensingtons pie skaidras apziņas nemūžam šādus vārdus nelie­totu, jo tas, viņaprāt, būtu tikpat traki kā iziet no mājas Slounstrītā karaļa purpura mantijā tērptam un ar lauru vainagu galvā. Šis teiciens viņam tikai izlau­zās pirmajā mirklī kā pārsteiguma sauciens. Par Dievu ēdienu viņš savu atklājumu nosauca sajūsmas mirklī, un šī sajūsma ilga labi ja kādu stundu. Pēc tam viņš nosprieda, ka izturējies gaužām aušīgi. Sā­kumā, apcerēdams vielu, ko bija radījis, viņš saska­tīja milzīgās nākotnes iespējas — vārda tiešajā no­zīmē milzīgās iespējas, taču, samulsis no apžilbinošās ainas, viņš, kā nopietnam zinātniekam pieklājas, aiz­vēra acis. Vēlāk vārdi «Dievu ēdiens» viņam šķita pārlieku kliedzoši, lai neteiktu — nepieklājīgi. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, kā viņam šāds teiciens pasprucis. Un tomēr šis gaišredzības mirklis nekur tālu nepagaisa un lāgu lāgiem atkal atplaiksnījās viņa apziņā …

— Nudien, — viņš sacīja, berzēdams rokas un ner­vozi iesmiedamies, — tam nav tikai teorētiska no­zīme vien.

— Kaut vai, piemēram, — viņš teica, paļāvīgi pie­liekdamies profesoram Redvudam tuvāk un sazvēr­nieciski pāriedams uz čukstiem, — ja tikai saprātīgi rīkotos, to droši vien varētu pārdot…

— Pārdot, — viņš turpināja, staigādams pa istabu, — tieši kā pārtikas produktu. Vai vismaz kā pārtikas produktu sastāvdaļu.

— Protams, kad būsim pārliecinājušies, ka tas ir ēdams. Bet to mēs nevaram zināt, iekams neesam visu pārbaudījuši praksē.

Misters Bensingtons apstājās uz paklāja kamīna priekšā, pagriezās un nopētīja audekla kurpēs rū­pīgi izgrieztos caurumiņus.

— Kā to nosaukt? — pacēlis galvu, viņš vaicāja, atkārtodams profesora Redvuda jautājumu. — Es labprāt izraudzītos kaut ko senu, klasisku, ar no­teiktu nozīmi. Tas … tas izklausītos mazliet zinātn .. . Skanētu mazliet veclaicīgi, cienījami. Esmu domājis par … nezinu, varbūt jums tas šķitīs muļķīgi. Taču lāgiem der mazliet pafantazēt. .. Hērakleoforbija? Kā jums liekas? Ēdiens, ko lietos nākotnes Hērakli? Zi­nāt, tas varbūt. ..

— Nu, protams, ja jums šķiet, ka ne …

Redvuds, pārdomās nogrimis, lūkojās ugunī un

nebilda ne vārda.

— Kā jums šķiet, vai šis nosaukums derētu?

Redvuds nopietni pamāja ar galvu.

— Vēl to varētu saukt par Titānoforbiju. Titānu ēdienu… Varbūt pirmais nosaukums jums šķiet vai­rāk piemērots?

— Vai esat pārliecināts, ka tas neskan pārlieku .. .

— Nē.

— Nu tad jau labi. Neiebilstu.

Un tā turpmākajā pētījumu gaitā viņi savu atklā­jumu nosauca par Hērakleoforbiju, šis nosaukums palika arī ziņojumā — ziņojumā, kas nekad netika publicēts, jo nāca negaidīti notikumi, kas izjauca visus viņu plānus, — un par Hērakleoforbiju to sauc vēl šobaltdien. Vispirms tika izveidotas trīs cita citai līdzīgas vielas, un tikai pēc tam izdevās radīt tieši to, kas bija iecerēta iepriekšējos teorētiskos apsvē­rumos, un tādējādi zinātnieki savus atklājumus no­sauca par pirmo Hērakleoforbiju, otro Hērakleofor­biju un trešo Hērakleoforbiju. Ceturto Hērakleofor- bijas variantu, atzīdams par vispareizāko nosaukumu Bensingtona paša sākotnēji izteiktos vārdus, es šai grāmatā saukšu par Dievu ēdienu.

Iecere radās misteram Bensingtonam. Taču, tā kā ierosinājumu šai iecerei misters Bensingtons bija smēlies kādā filozofisku rakstu krājumā publicētā profesora Redvuda zinātniskā darbā, viņš vispirms ļoti rūpīgi konsultējās ar profesoru un tikai tad sāka risināt savu ieceri tālāk. Turklāt pētījumi bija pare­dzami ne vien ķīmijā, bet arī fizioloģijas laukā.

Profesors Redvuds bija viens no tiem zinātņu vī­riem, kam piemīt nepārvarama slieksme uz diagram­mām un līknēm. Ja jūs piederat pie tiem lasītājiem, kas man ir īsti pa prātam, jūs noteikti pazīstat šādus zinātniskus rakstus. Tie ir raksti, kuros nevar apjēgt ne rīta, ne vakara, un pašā galā tiem pievienotas piecas sešas garu garas kārtām salocītas diagrammas, kurās lasītājs ierauga dīvainus līčloču ķeburus, tā­das kā zibens šautras, vai neizprotamas līkumainas līnijas, tā sauktās viļņveida līknes, kam vienā pusē atrodas ordinātes, otrā abscisas, un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks pēta šos līkumu lokumus, lauza galvu neatņemdamies, līdz beidzot nonāk pie secinā­juma, ka ne tikai viņš, bet arī pats zinātniskā darba autors no visa tā nenieka nesaprot. Taču īstenībā ne viens vien no šiem zinātņu vīriem it labi saprot pats savus sacerējumus, un visa nelaime tikai tā, ka ne­saprašanās šķērsli starp autoru un lasītāju ceļ viņu neprasme izteikties skaidrā valodā.

Man ir pamats pieņemt, ka arī Redvuda domāšana

balstījās uz diagrammām un līknēm un, pabeidzis savu monumentālo darbu par laiku starp kairinā­jumu un atbildes reakciju (lasītāju, kas zinībās ne­jūtas pārāk stiprs, lūgšu vēl brīdi paciesties, līdz viss k!ūs skaidrs kā diena), Redvuds ķērās pie viļņveida līknēm un sfigmogrāfa pierakstiem, kas attēlo orga­nisma augšanu, un tieši kāds no viņa rakstiem par organisma augšanu deva pamudinājumu mistera Ben­singtona iecerei.

bet gan lēcienveidīgi un ar pārtraukumiem, apmēram šādi:

Redvuds, jūsu zināšanai, bija izmērījis visu, kas vien spēj augt, — kaķēnus, kucēnus, saulgriezes, sē­nes, tauriņziežus, kā arī savu puisēnu (iekams paša sieva nedarīja galu viņa eksperimentiem) — un nāca pie secinājuma, ka augšanas process nenotiek vien­mērīgi jeb, kā viņš to parādīja, šādi:

un ka nekas neaug regulāri un pastāvīgi, jo, cik viņš noskaidrojis, nekas arī nespēj augt regulāri un pa­stāvīgi: iznāk, ka visam dzīvajam pirmām kārtām jāuzkrāj spēki augšanai, tad tas īsu brīdi aug ar visu sparu un pēc tam atkal apstājas, lai pēc maza pār­traukuma turpinātu augšanu. Un Redvuds grūti sa­protamā, īsti sarežģītā rūpīgā zinātnieka valodā iz­teica domu, ka augšanas procesa sekmīgai norisei asinīs acīmredzot vajadzīgs samērā liels daudzums zināmas vielas, kas veidojas ārkārtīgi lēni, un, kad šī viela augšanai izmantota, tā atjaunojas gaužām

lēni un organismam tikām jāmīņājas uz vietas. Ne­zināmo vielu Redvuds salīdzināja ar degvielu ma­šīnā. Augoša dzīva būtne, viņš sacīja, ir kā lokomo­tīve, kas var noskriet zināmu attālumu un pēc tam gaida degvielu, lai varētu skriet tālāk. («Bet kālab gan lokomotīvei nedot degvielu priekšlaikus?» izla­sījis zinātnisko darbu, pats sev jautāja misters Ben­singtons.) Un tas, piebilda Redvuds ar visai zināt­nieku kategorijai raksturīgo apburoši nervozo ne­konsekvenci, varbūt radīs zināmu skaidrību pagai­dām vēl neatminētajā iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības noslēpumā. It kā iekšējās sekrēcijas dzie­dzeriem būtu jebkāds sakars ar iepriekš teikto!