Herberts Velss: DIEVU EDIENS

Bensingtons novērsa skatienu no cāļa.

— Redvud, — viņš sacīja, — šie putni izraisīs ve­selu sensāciju.

Redvuds pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uguni.

—- Un arī jūsu puisēns, goda vārds! — pēkšņi it kā attapies teica Bensingtons un nozibināja acenes.

— Par to patlaban domāju arī es, — sacīja Red­vuds.

Viņš atlaidās krēslā, nopūtās, iemeta aizsmēķēto cigareti kamīnā un iebāza abas rokas dziļi bikšu kabatās.

— Jā, tieši par to domāju arī es. Ar šo Hērakleo­forbiju vajadzēs apieties uzmanīgi. Cālis acīmredzot audzis tik ātri…

— Ja puisēns augs tādā ātrumā … — lēnām iesāka misters Bensingtons un nenolaida acis no cāļa. — Tad, vai zināt, viņš izaugs briesmīgi liels.

— Pakāpeniski būs jāsamazina deva, — teica Red­vuds. — Es to pateikšu Vinklsam.

— Par daudz riskants eksperiments.

— Riskants gan.

— Un tomēr, vai zināt, taisnibu sakot… Agri vai vēlu to vajadzēs izmēģināt ar kādu bērnu.

— Ar kādu jau nu tiks izmēģināts, tas tiesa.

— Jā gan, — piekrita Bensingtons un, pienācis pie kamīna, apstājās uz paklāja, noņēma acenes un rūpīgi tās nospodrināja.

— Kamēr nebiju redzējis šos cāļus, Redvud, es nudien īsti neizpratu, kādas iespējas paver mūsu at­klājums. Tikai tagad pamazām apjaušu … iespēja­mās sekas.

Un pat tai brīdī misters Bensingtons, patiesību sa­kot, ne tuvu neapjauta, kādu sprādzienu viņi izraisīs, pielaizdami uguni šai niecīgajai degauklai.

Tas notika jūnija sākumā. Apmeklēt izmēģinājumu fermu Bensingtonu vairākas nedēļas aizkavēja spē­cīgs paša iedomu katars, tālab tur vienreiz uz īsu brīdi iegriezās Redvuds. Mājās viņš pārradās, norū­pējies par savu puisēnu daudz vairāk nekā pirms brauciena. Septiņas nedēļas cāļi bija diendienā ne­pārtraukti auguši. ..

Un tad sākās notikumi ar lapsenēm.

Pirmā milzu lapsene tika nosista jūlija beigās, ap­tuveni nedēļu pirms tam, kad no Hiklijbravas izbēga vistas. Vēstis par šo atgadījumu parādījās vairākās avīzēs, taču man nav zināms, vai tās aizsniedza arī misteru Bensingtonu un, ja arī aizsniedza, vai viņš notikušo saistīja ar nolaidību, kas valdīja viņa izmē­ģinājumu fermā.

Tagad vairs nav ne mazāko šaubu, ka ceturto Hērakleoforbijas variantu, ar ko misters Skiners mie­loja mistera Bensingtona cāļus, tikpat čakli un var­būt pat čaklāk savam pavasara perējumam uz tuvē­jiem kāpu pauguriem aiz priežu sila pastāvīgi nesa lapsenes. Tāpat nav arī iemesla apšaubīt faktu, ka šis pavasara perējums auga un pieņēmās spēkā tik­pat vareni kā mistera Bensingtona vistas. Tā kā lap­senēm daba devusi spēju pieaugt ātrāk nekā jebku­ram mājputnam un vēl dažai labai dzīvai radībai, kas Skineru pāra dāsnīgās nolaidības dēļ baudīja labu­mus, ar ko misters Bensingtons apbēra savas vistas, tieši lapsenes pirmās sacēla veselu sensāciju.

Cilvēks, kas sastapās ar milzu lapseni un kam arī laimējās nogalināt šo briesmoni, par kuru pirmo vēsturē sastopamas ziņas, bija apakšpulkveža Ru- perta Hika Meidstonas muižas uzraugs, vārdā God- frijs. Brizdams līdz ceļgaliem caur kupli sazēlušu paparžu audzi nelielā klajumā, viņš bija gājis pa apakšpulkveža Hika dižskābaržu birzi ar bisi pār plecu — viņam par laimi, tā bija divstobrene, — kad pēkšņi parādījusies neredzētā briesmone. Tā lidojusi, kā viņš stāsta, pret gaismu, tā ka skaidri nav bijusi saskatāma, toties troksnis nācis kā no «īsta automo­biļa». Godfrijs atzīstas, ka nobijies ne pa jokam. Spārnotais radījums bijis vismaz plīvurpūces lielumā, varbūt pat lielāks, un Godfrija pieredzējusī acs uz­reiz pamanījusi, ka tas lido ērmoti, nepavisam ne kā putns — spārnus zibenīgi vēcinādams. Liekas, paš­aizsardzības instinkta un ilgas pieredzes vadīts, viņš dīvainajam radījumam, kā pats stāsta, «bliezis tūdaļ virsū».

Mērķis laikam gan bijis pārlieku ērmots, jo God- frijam misējies — skrotis tikai mazliet skārušas briesmoni, tas nogāzies zemē, nikni džinkstēdams «zzzz», — pēc šim skaņām viņš acumirklī sapratis, ka tā ir lapsene, — bet tad atkal pacēlies gaisā un Godfrijs saules staros saskatījis tā svītraino muguru. Tad lapsene metusies Godfrijam virsū. Viņš izšāvis no otra stobra nepilnu divdesmit jardu attālumā, aiz­metis bisi, paskrējis pāris soļu un, glābiņu meklē­dams, ielīdis papardēs.

Godfrijs apgalvo, ka lapsene nolaidusies turpat blakus, atsitusies pret zemi, atkal pacēlusies spārnos, bet tad nokritusi apmēram trīsdesmit jardu tālāk un, dzeloni šaudīdama, palikusi raustāmies agonijā. Viņš izšāvis no abiem stobriem, iekams uzdrošinājies iet briesmonei klāt.

Pēc tam Godfrijs izmērījis beigto lapseni — spārnu vēziens tai bijis divdesmit septiņas collas plats, dze­lonis — trīs collas garš. Vēderiņš gan bijis atrauts, taču Godfrijs lēsis, ka no galvas līdz dzeloņa galam lapsene sasniedz astoņpadsmit collas, un jāatzīst, ka viņš gandrīz nav kļūdījies. Acis bijušas penija lie­lumā.

Tādas ir pirmās drošās ziņas par milzu lapseņu parādīšanos. Nākamajā dienā kāds riteņbraucējs, kurš, kājas no pedāļiem pacēlis, laida lejā pa kalnu starp Sevenouku un Tonbridžu, gandrīz uzbrauca virsū kādai citai milzu lapsenei, kas rāpoja pāri ce­ļam. Tā acīmredzot satrūkās no braucēja un uzšāvās gaisā, saceldama zāģa švīkstoņai līdzīgu troksni. Brau­cējs satraukumā nespēja vairs valdīt divriteni, tas noskrēja no ceļa, un, kad viņš beidzot attapās pa­mest skatienu atpakaļ, lapsene jau lidoja pāri me­žam uz Vesterhemas pusi.

Kādu brīdi ar lielām pūlēm vēl noturējies sēdeklī, riteņbraucējs nobremzēja, nokāpa no divriteņa, tik stipri trīcēdams, ka gandrīz apgāzās ar visu brau­camo rīku, un apsēdās ceļmalā, lai kaut mazliet attap-

tos. Galamērķis viņam bija Ešforda, taču todien viņš netika tālāk par Tonbridžu …

Lai cik dīvaini tas liktos, nākamajās trīs dienās par lielajām lapsenēm nav saņemtas nekādas vēstis. Ielū­kojies meteoroloģiskajos ziņojumos, es atklāju, ka tobrīd turējies auksts un apmācies laiks ar lietus gāzēm, tā ka varbūt arī tādēļ lapsenes nav manītas. Bet tad ceturtajā dienā debesis noskaidrojās, spoži atspīdēja saule un sākās vēl nekad nepieredzēts lap­seņu uzlidojums.

Nav iespējams saskaitīt, cik daudz milzu lapseņu tai dienā izlidoja. Par to parādīšanos saņemts vismaz piecdesmit ziņu. Bija pat viens upuris — pārtikas preču tirgotājs, kas briesmoni uzgāja cukura traukā un, kad tā pacēlās gaisā, nevilcinādamies cirta tai ar lāpstu. Ar pirmo cirtienu viņš to nogāza gar zemi, bet, kad cirta otrreiz un pāršķēla vidū pušu, lapsene paguva iedzelt viņam caur zābaku. Pirmais nomira tirgotājs, un tikai tad nobeidzās lapsene …

Pats dramatiskākais no visiem piecdesmit gadīju­miem notika Britu muzejā, kuru kāda lapsene apmek­lēja pašā pusdienas laikā, no skaidrām debesīm uz- klupdama vienam no neskaitāmajiem baložiem, kas ganās muzeja pagalmā, un uznesdama to augšā uz ēkas dzegas, kur, neviena netraucēta, savu upuri notiesāja. Pēc tam milzene krietnu brīdi rāpoja pa muzeja jumtu un, sasniegusi kupolu, pa atvērto jumta logu ielīda lasītavā, zumzēdama lidinājās gar griestiem, tā ka lasītāji panikā metās bēgt, bet tad beidzot atrada citu logu un, iestājoties pēkšņam klu­sumam, pazuda ļaužu skatieniem.

Citos gadījumos lapsenes tika redzētas vienīgi lidojam vai nolaižamies tālumā. Viena lapsene izklī­dināja zaļumniekus, kas bija apmetušies pie Olding- tonas pakalniem, notiesāja visus saldumus un ievārljumu, kāda cita pie Vitsteiblas sadzēla un saimnie­ces acu priekšā saplosīja kucēnu …