Herberts Velss: DIEVU EDIENS

Pie mājas stūra misis Skinere apstājās un izlūkoja apkārtni…

Kalna galā aiz priežu sila kā zemē iecirsta rēta vīdēja plata smilšu bedre — tur atradās lapseņu pūznis, un misis Skinere to labu brīdi nopētīja. No rīta šurp turp izlidojušās, lapsenes vairs laukā nerā­dījās, visapkārt valdīja klusums, no sila puses varēja saklausīt vienīgi klusu sīkšanu, it kā tālumā darbo­tos tvaika zāģis. Nemanīja arī nevienu spīļasti. Kaut kas gan iečabējās kāpostu dobē, taču tur varbūt kaķis uzglūnēja kādam putniņam. Misis Skinere brīdi ieklausījās.

Viņa paspēra pāris soļu ap mājas stūri un pie putnu dārza atkal apstājās. Palūkojusies milzeņos, viņa domīgi pašūpoja galvu un izdvesa: «Ak!»

Augumā cāļi jau bija sasnieguši lielo putnu emu, to­ties miesās apvēlušies nenoliedzami brangāki, tā ka šķita arī lielāki. Pāri palikušas bija piecas vistiņas, jo abi gailēni kautiņā viens otru bija piebeiguši. Pa­manījusi, cik sašļukuši izskatās cāļi, misis Skinere mirkli vilcinājās.

— Nabadziņi! — viņa sacīja un nolika paunu zemē. — Ne lāsītes ūdens. Un visu diennakti ne graudiņa nav ieknābājuši. Bet pašiem tik traki gribas ēst! —■ Pielikusi izžuvušo pirkstu pie lūpām, viņa apsvēra, ko darīt.

Te nu jāteic, ka šī netīrā veča paveica nudien īstu augstsirdības varoņdarbu. Atstājusi paunu un lietus­sargu uz ķieģeļiem bruģētā celiņa, viņa piegāja pie akas, pasmēla veselus trīs spaiņus ūdens un ielēja to tukšajā cāļu silē, un, kamēr cāļi grūstījās gar sili, klusītēm atvēra putnu dārza vārtus. Apmierināta ar savu rīcību, viņa mundri savāca zemē nolikto man­tību, pārrausās pāri dzīvžogam dārza viņā malā un, cauri lekni sazēlušai pļavai (lai turētos tālāk no lap­senēm) sasniegusi līkumoto taciņu, devās pa to uz Čīzingaibraitu.

Pūzdama elsdama viņa slāja pret kalnu, brīdi pa brīdim apstādamās, lai atpūtinātu rokas no smagās nešļavas, mazliet atvilktu elpu un pamestu skatienu atpakaļ uz mazo būdiņu priežu sila malā. Kad, gan­drīz jau sasniegusi kalna kori, misis Skinere beidzot ieraudzīja trīs lapsenes pa gabalu citu no citas lēni un smagi planējam uz rietumu pusi, viņa dūšīgi vien pielika soli.

Drīz iznākusi klajā laukā, misis Skinere pa uzbē­rumu starp dzīvžogiem (te viņa jutās cik necik dro­šībā) devās taisnā ceļā garām Hiklijbravas gravai uz smilšu pauguru pusi. Tur, kāpu pakājē apmetusies uz akmens dzīvžoga malā, viņa kupla koka pavēnī mirkli atpūtās.

Tad atkal apņēmīgi devās tālāk …

Ceru, jūs varat iztēloties večiņu ar baltu paunu rokās kā pakaļkājās saslējušos melnu skudriņu va­saras pusdienas tveicē tekam pa saulē balojošo ta­ciņu, kas aizvijas gar smilšu pakalnu nogāzi. Aizels- damās viņa traucās nopakaļ savam enerģiskajam, nenogurdināmajam degunam, magones uz aubītes trauksmē tricinājās līdzi, un kamašas, ceļa putekļiem klātas, kļuva arvien baltākas un baltākas. Plikš- plakš, plikš-plakš dipēja soļi svelmainajā klusumā, un lietussargs neatlaidīgi un neapnicīgi lūkoja izslī­dēt viņai no paduses. Krunkainās lūpas zem varenā deguna bija savilktas nelokāmā apņēmībā, un lāgu lāgiem viņa lādēdamās pagrūda uz augšu lietussargu vai atriebīgi paraustīja rokā cieši sažņaugto saini. Bet lūpas brīžiem kaut ko neskaidri murmināja, it kā aizlaikus uzsākdamas ar Skineru paredzamo strīdiņu.

Un tālumā, aiz jūdžu jūdzēm, dūmakainajā zilgmē pamazām parādījās torņa smaile, un arvien skaidrāk un skaidrāk acīm pavērās klusais zemes stūrītis, kur no pasaulīgās kņadas bija patvērusies Čīzingaibraita, vēl nenieka neapjauzdama par Hērakleoforbiju, kas, baltajā paunā paslēpta, neatvairāmi tuvojās šai rim­tajai miera vietai.

Cik man zināms, Hiklijbravā vistas parādījās ap pulksten trijiem dienā. Ieradušās tās acīmredzot tū­daļ uzsāka rosīgu darbību, lai gan laukā nebija ne­viena cilvēka, kas tās novērotu. Pirmais, kurš pavēs­tīja, ka miestiņā notiek kaut kas ārkārtējs, bija mazā Skelmersdeila necilvēciskais brēciens. Pasta ierēdne mis Dērgena, kā parasti nīkdama pie loga, ierau­dzīja, ka vista, sagrābusi knābī nelaimīgo puisēnu, trakā ātrumā nesas pa ielu un tai cieši pa pēdām seko vēl divas milzenes. Kurš gan nezina, kādu ātrumu skrējienā sasniedz pēdējā laikā izveidoto šķirņu vistas! Un kurš nezina, cik neatlaidīga ir izba­dējusies vista! Esmu dzirdējis, ka Skineru audzēkņu dzīslās rit plīmutroku asinis, un šās šķirnes vistas pat bez Hērakleoforbijas palīdzības ir īstas gargabal- nieces.

Iespējams, ka mis Dērgena nemaz tik briesmīgi pārsteigta nejutās. Lai gan misters Bensingtons lūdza ievērot vislielāko slepenību, baumas par milzu cā­ļiem, ko izaudzējis misters Skiners, klīda pa miestiņu jau vairākas nedēļas.

— Ak kungs! — viņa iekliedzās. — Tā jau es domāju!

Mis Dērgena acīmredzot nezaudēja aukstasinību. Viņa pagrāba aizzieģelēto vēstuļu somu, ko vaja­dzēja sūtīt uz Ēršotu, un kā plēsta izmetās pa dur­vīm. Gandrīz tai pašā brīdī miestiņa viņā galā, no- bālis kā kaļķis, lejkannu aiz snīpja satvēris, parādījās misters Skelmersdeils. Bet nākamajā brīdī jau visi miesta iemītnieki steidzās pie durvīm un logiem.

Ieraudzījusi mis Dērgenu, kas skrēja pāri ceļam, rokā sagrābusi visu Hiklijbravas tās dienas kores­pondenci, briesmone, kura bija nolaupījusi mazo Skelmersdeilu, apstājās. Brīdi neziņā vilcinājusies, tā pēkšņi pa atvērtajiem vārtiem iemetās Falčera pa­galmā. Sis mirklis bija liktenīgs. Neviena neaizka­vēta, pagalmā iejoņoja otra vista, ar nemaldīgi notē­mētu knābienu saķēra zēnu un pāri sētai ielēca mājas dārzā.

«Kudē-ka-ka-ka-ka-ka!» ieķērcās trešā vista, ko sāpīgi bija trāpījusi mistera Skelmersdeila mestā lejkanna, un, spārnus skaļi vēcinādama, pārlaidās pāri misis Glū mājai un nokrita ārsta dārzā, bet' pā­rējās milzenes pa mācītāja mājas mauru aizaulekšoja pakaļ tai briesmonei, kas bija sagrābusi puisēnu.

— Dievs debesīs! — iesaucās draudzes mācītājs — iespējams (kā dažs labs apgalvo), ka viņa vārdi ska­nēja mazliet vīrišķīgāk, — un, kroketa vāli pa gaisu vicinādams, ar nelabu brēcienu metās vajāt uzbru­cējas.

— Stāvi, neliete! — sauca draudzes mācītājs, it kā milzu vistas būtu pati ikdienišķākā parādība.

Tad, sapratis, ka bēgli panākt neizdosies, viņš no visa spēka meta ar kroketa vāli, un tā, apmetuši glītu loku apmēram kādu pēdu no mazā Skelmersdeila galvas, ietriecās siltumnīcas stiklos. Džinks! Jaunā siltumnīca! Mācītāja sievas jaunā, skaistā siltumnīca!

Vista pārbijās. Šāds troksnis spētu pārbiedēt ik­vienu. Izmetusi upuri no knābja Portugāles lauru pudurā (zēnu no turienes izvilka saņurcītu, toties sveiku un veselu, ar dažiem bojājumiem apģērbā), vista savicināja spārnus, uzlēca uz Falčera kūts jumta, bet tieši tur gadījās kāds vaļīgs dakstiņš, un iebrucēja, tā sakot, no bezgalības iekrita lēmētā mistera Bampsa vientulīgajā patvērumā, bet tas, na­badziņš, kā nule neapstrīdami pierādīts, šai izšķiro­šajā sava mūža brīdī, neviena palīdzības negaidī­dams, izskrēja cauri visam dārzam, iespruka pa dur­vīm, aizšāva tām priekšā bultu un tūdaļ atkal ieslīga kristīgā padevībā nenovēršamajam liktenim un bez­palīdzīgi ļāva, lai sieva viņu aprūpē …

Pārējām vistām ceļu aizsprostoja citi kroketa spē­lētāji — tās caur mācītāja sakņu dārzu iemuka ārsta pagalmā, kur tām beidzot piebiedrojās piektā mil­zene, neapmierināti klukstēdama par to, ka neveik­smīgi beidzies mēģinājums pastaigāties pa mistera Viterspūna gurķu lecektīm.