Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Nevarēdami izšķirties, ko darīt, viņi vēl brīdi pa­stāvēja.

— Ja jau tur būtu lēcies kas nelāgs, šis tak nāktu atpakaļ, — sacīja jaunais Falčers, un viņa vārdi iz­skanēja tik pārliecinoši, ka vecais Falčers vēl tikai piebilda:

— Labs ir.

Un visi trīs devās mājās gulēt, lai gan, jāatzīst, pa­visam domīgi.

Gans pie Hakstera fermas naktī izdzirdēja nelāgu spiegšanu un nodomāja, ka tur plēšas lapsas, bet otrā rītā atklājās, ka no ganāmpulka pazudis jērs, ko vē­lāk viņš pusapgrauztu atrada ceļā uz Hiklijbravu.

Nepavisam nav izskaidrojams fakts, ka netika at­rasts ne mazākais nieks, kas būtu varējis palikt pāri no Skinera!

Pēc vairākām nedēļām izmēģinājumu fermas krās­matās uzgāja kaulu, kas šķita līdzīgs cilvēka_ lāpsti­ņai, bet drupu kaudzes otrā galā mētājās vel kads

garš, apgrauzts nenoteiktas izcelsmes kauls. Pie paša žoga Aibraitas pusē atrada stikla aci, un daudziem kļuva skaidrs, ka tieši šim krāšņumam Skiners palicis parādā pateicību par savas personas pievilcību. Acs raudzījās pasaulē ar to pašu nepārprotami izklaidīgo skatienu, ar to pašu bargo grūtsirdību, kas pievērsa uzmanību viņa citādi tik nenozīmīgajai sejai.

Rūpīgi pārmeklējot krāsmatas, vēl tika atrastas divu pārogļojušos auduma pogu metāla pamatnes, trīs veselas auduma pogas un viena metāla poga 110 tās vietas vīriešu apģērbā, kas parasti netiek izrādīta citu skatieniem. Autoritatīvas personas atzina šīs pa­liekas par apliecinājumu tam, ka Skiners ticis noga­lināts un saplosīts, taču es par to neesmu sevišķi pār­liecināts, jo, labi zinot viņam raksturīgo nepatiku pret dažiem apģērba elementiem, man, jāatzīst, šie pierādījumi liktos daudz pārliecinošāki, ja tiktu at­rasts mazāk pogu, toties vairāk kaulu.

Stikla acs, bez šaubām, šķiet neapgāžams pierādī­jums, taču, ja tā patiesi piederējusi Skineram — lai gan pat misis Skinere nejutās īsti pārliecināta, vai viņas vīra nekustīgā acs bijusi no stikla, — kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ tā no gaiši brūnas bija pārvērtusies dzidri zilā. Lāpstiņa ir gaužām apšau­bāms pierādījums: lai atzītu, ka tā nāk no cilvēka skeleta, man vispirms gribētos to nolikt blakus jeb­kura visparastākā mājkustoņa tikpat apgrauztiem kauliņiem.

Un kur, piemēram, palikuši Skinera zābaki? Lai cik samaitāta un ērmota būtu žurku gaume, kā gan var iedomāties, ka, pametušas jēru pusēstu, tās aprītu Skineru ar visiem matiem, kauliem, zobiem un zā­bakiem?

Es rūpīgi izjautāju ikvienu cilvēku, kas cik necik tuvu pazinis Skineru, un tie visi kā viens apgalvoja, ka pat nevar iedomāties radījumu, kas spētu aprīt Skineru. Kāds izbijis jūrnieks, kas dzīvoja vienā no mistera V. V. Džeikobsa mājām Dantongrīnā, ar šā apvidus iemītniekiem raksturīgo savaldību un sva­rīgumu man pastāstīja, ka Skiners piederējis pie tiem ļautiņiem, kas mazgājas reti un «pa roku galam», bet, ja kāds runājot par aprīšanu, tad no šāda ku­mosa pat «visbadīgākajam negausim ēstgriba pārietu». Viņaprāt, briesmas tikt aprītam Skineram nedraudētu pat uz vientuļa plosta okeāna vidū. Izbi­jušais jūrnieks vēl piebilda, ka nepavisam negribot runāt ļaunu par Skineru, taču, kas esot, tas esot. Bet, ja vajadzētu Skineram uzticēt uzvalka šūšanu, tad nu gan viņš, izbijušais jūrnieks, ar lielāku prieku ietu cietumā. Visi šie vērojumi apliecina, ka īpašu ēstgribu Skiners nu gan nevienam nav spējis izraisīt.

Teikšu saviem lasītājiem skaidri un gaiši — es ne­ticu, ka Skiners vispār atgriezās izmēģinājumu fermā. Drīzāk gan domāju, ka viņš svārstīdamies ilgi klimta pa Hiklijbravas apkaimes ārēm un, kad sākās trakā spiegšana, izraudzījās vieglākās pretestības ceļu, lai izkultos no sarežģītā stāvokļa, un kļuva par nezi­nāmo.

Un tā nu nezināms — vai nu šajā, vai kādā citā mums svešā pasaulē — viņš nelokāmi un neapstrī­dami palicis vēl šobaltdien …

i

Divas dienas pēc mistera Skinera nozušanas Pod- burnas ārsts vēlu naktī divričos brauca pa Henkijas ceļu. Viņš bija nomocījies ilgas stundas, palīdzēdams

kādam vēl neviena nepazītam pilsonim iekļūt šai dīvainajā pasaulē, un, laimīgi ticis ar visu galā, sa­miegojies brauca mājup. Ap pulksten diviem pie debesu juma parādījās bāls mēness sirpis. Gaiss kļuva pavisam vēss, un viegls miklums, no zemes celdamies, visu apkārtni ietina palsā miglā. Ārsts brauca viens, jo kučieris mājās gulēja slims, un abās pusēs ceļam nekas nebija ne saskatāms, ne saklau­sāms — divjūga lākturu dzeltenīgajā blāzmā pretī noslēpumaini vīdēja tikai dzīvžogi, un ausīs skanēja krūmāju atbalsotā zirgu pakavu klaudzoņa un ratu riteņu čirkstēšana pa granti. Ārsts droši paļāvās uz zirgu, un nav nekāds brīnums, ka viņš iesnaudās…

Kurš gan nezina, ko nozīmē tāda snaušana sē­dus,,— galva klanās, ķermenis šūpojas riteņu taktī, un, kad zods atduras pret krūtīm, cilvēks pēkšņi sa­trūkstas.

Klipada, klapada, klip …

Kas tad tas?

Ārstam šķita, ka pavisam tuvu kāds iepīkstas. Viņš atmodās no snaudas. īsos vārdos nepelnīti sabāris zirgu, viņš pameta skatienu visapkārt. Ārsts pūlējās pats sev iestāstīt, ka tālumā saklausījis rejam lap­sas … vai varbūt kāds jauns trusēns iekļuvis seskam zobos.

Švīks, švīks, švīks, klipada, klapada, klips, švīks …

Kas tad tas?

Nē, nudien uzmācās dīvainas iedomas. Ārsts sapu­rināja plecus un vēlreiz mudinot uzsauca zirgam. Tad viņš ieklausījās, taču neko nesadzirdēja.

Varbūt nekas arī nebija?

Patiešām ērmota sajūta, it kā pār dzīvžogu kāds viņā būtu nolūkojies, šķita pat, ka_viņš redzēja lielu, jocīgu galvu. Ar apaļām ausīm! Ārsts vēlreiz cieši palūkojās, bet neko nevarēja saskatīt.

— Blēņas, — viņš noteica.

Ārsts izslējās sēdeklī, noticēdams, ka redzējis ne­lāgu sapni, viegli uzšāva zirgam ar pātagu, uzsauca «nū-ū» un vēlreiz pameta skatienu uz dzīvžogu. Taču lākturu šaudīgajā gaismā un miglas vālos visa ap­kārtne kļuva neskaidra, un viņš neko nespēja saska­tīt. Tad ārsts nosprieda, tā viņš pats vēlāk stāstīja, ka bailēm nav nekāda pamata, jo zirgs noteikti būtu satrūcies, ja tuvumā draudētu briesmas. Un tomēr prāts viņam nespēja nomierināties.

Tad viņš pēkšņi pavisam droši izdzirda soļu di- poņu, kas atskanēja viņam aiz muguras.

Ārsts negribēja ticēt pats savām ausīm. Atskatī­ties viņš nevarēja, jo divriči tieši tobrīd iegriezās asā ceļa līkumā. Viņš uzšāva zirgam ar pātagu un bailīgi pameta skatienu sānis. Un tad lāktura mestajā starā, kas tobrīd slīdēja pāri pazemam krūmam dzīv­žogā, viņš nepārprotami ieraudzīja kāda milzīga dzīvnieka izliekto muguru •— ārsts nesaprata, kas ir šis dzīvnieks, tikai redzēja, ka tas straujiem, nevien­mērīgiem lēcieniem dzenas viņam pakaļ.

Viņam likās atdzīvojamies bērnu dienu pasakas par raganām un burvjiem, jo ērmotais dzīvnieks ne­pavisam nebija līdzīgs nevienai viņam zināmai ra­dībai, un, baidīdamies, ka zirgs var satrūkties, ārsts ciešāk satvēra grožus. Un, lai arī cik izglītots cilvēks būdams, viņš pats atzīst, ka tobrīd sācis prātot, vai tikai tas nav spoks, ko viņš gan redz, bet zirgs nespēj saskatīt!

Uzlecošā mēness rēnajā gaismā tālumā parādījās nelielā Henkijas miestiņa aprises, un, kaut gan logos nemanīja ne mazākā gaismas stariņa, ārsts cik necik nomierinājās, paplīkšķināja ar pātagu, uzsauca zir­gam, bet tad žurkas pēkšņi metās viņam virsū!