Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Kosars, plaši pazīstams būvinženieris, abus kolē­ģus sastapa turpat kāpņu telpā pie durvīm: Redvuds turēja rokās izplestu vēl gluži mitro, uz sārta papīra iespiesto avīzi, bet Bensingtons, pirkstgalos pastiepies, lasīja viņam pār plecu. Kosars bija drukns vīrs, lielie, neveiklie locekļi šķita kaut kā piekabināti pie neveiklā rumpja, seja — kā līdz galam nepabeigts kokgrebums, ko tā radītājs pametis, jau pašā sākumā saprazdams, ka nav vērts darbu turpināt. Deguns tā arī palicis pavisam stūrains, apakšžoklis izvirzījies krietni tālāk par augšžokli. Kosars elpoja šņākdams. Diez vai kāds šo vīru nosauktu par skaistuli. Ne­paklausīgie mati slējās taisni kā sari, balss, ko viņš lika lietā samērā reti, skanēja spalgi un it kā gau­žām aizvainoti. Mugurā viņam kā vienmēr bija pe­lēks uzvalks, galvā — zīda cilindrs. Ar vareno sar­kano ķepu parakņājies bezgalīgajā bikšu kabatā, viņš samaksāja važonim un elsdams pūzdams apņē­mīgi rāpās pa kāpnēm augšup, kā Jupiters zibens šautru sagrābis dūrē to pašu uz sārtā papīra iespiesto avīzi.

— Un Skiners? — nepamanījis Kosaru, tieši tobrīd jautāja Bensingtons.

— Par Skineru nav ne vārda, — atbildēja Red­vuds. — Noteikti apēsti. Abi divi. Kaut kas šaus­mīgs … Pagaidiet! Kosar!

— Jūsu roku darbs? — vicinādams avīzi, iebrēcās Kosars.

— Kālab jūs tam nedarāt galu? — viņš tincināja.

—■ Nespējat, velns jūs parāvis! — spiedza Kosars.

■— Ak, nopirkt gribat? — viņš jau auroja. — Stul­bums gatavais! Labāk dedziniet nost! Tā jau es do­māju, ka neko citu no jums nesagaidīšu. Ko tagad darīt? To, ko es jums sacīšu.

— Jūs? Skaidrs, ka jūs! Iedomājieties tikai! Tūlīt pat skrieniet pie ieroču meistara. Pēc kā? Pēc šaute­nēm. Jā, jā, viena pati darbnīca tikai te tuvumā ir. Nopērciet astoņas šautenes. Jā, jā, šautenes. Nē, ziloņu medībām domātās neder. Pārāk lielas. Armijas šautenes arī neder — pārāk mazas. Sakiet, ka jā­šauj … jāšauj bullis. Sakiet, ka dosieties bifeļu me­dībās . .. Skaidrs? Ko? Žurkas? Nē, no dieva puses, kā lai viņš to saprastu? … Tāpēc, ka jums vajag astoņas. Nopērciet arī krietni daudz patronu. Tā ka neatstieptu šautenes bez patronām! Nē! Sakraujiet yisu kebā un laidiet prom uz.. . pag, kur tas bija? Ēršotā? Tātad uz Čeringkrosas staciju. Ir viens vil­ciens … Vārdu sakot, pirmais vilciens, kas atiet pēc diviem. Ceru, ka ar to jūs galā tiksiet. Brīnišķīgi! Atļauja? Ieejiet pastā, paņemiet astoņas atļaujas, kas tur liels! Atļauju lietot šauteni, lieciet aiz auss! Šau­teni, nevis medību bisi. Kālab? Tās taču ir žurkas, dievs žēlīgais!

Un tagad klausieties jūs, Bensington. Vai telefons jums ir? Labi. Es piezvanīšu pieciem saviem puišiem īlingā. Kādēļ pieciem? Tādēļ, ka tā vajag, skaidrs?

Kurp jūs iesiet, Redvud? Pēc cepures? Blēņas! Ņe­miet manējo! Šautenes jums vajadzīgas, dārgais,

šautenes, nevis cepures. Nauda ir? Pietiks? Brīniš­ķīgi. Nu, tad uz drīzu tikšanos!

Kur ir telefons, Bensington?

Bensingtons paklausīgi pagriezās un veda Kosaru sev līdzi.

Kosars izrunāja, kas runājams, un nolika klausuli.

— Tātad pie lapsenēm ari vēl jāķeras, — viņš sa­cīja. — Tur noderēs sērs un salpetris. Pilnīgi droši. Un ģipsis. Jūs taču esat ķīmiķis. Kur varētu nopirkt sēru maisos — vairākas tonnas? Kādai vajadzībai? Ak kungs dievs, stāvi man klāt! Tak jau lai izsvēpētu pūžņus, skaidrs? Sērs laikam noderēs, ko? Jūs taču esat ķīmiķis. Sērs laikam ir pats labākais, ko?

— Jā, laikam gan sērs.

— Nekas labāks nav? Lai notiek! Jūsu darīšana. Labi. Sagādājiet sēru, cik daudz vien varat… un salpetri, lai pamatīgāk deg. Uz kurieni sūtīt? Uz Če- ringkrosu. Tūliņ pat. Uzraugiet, lai viss tiek izdarīts, kā nākas. Un pats brauciet līdzi. Kas vēl būtu?

Viņš mirkli pārdomāja.

— Ģipsis … vienalga, kāds … aizspundēsim pūž­ņus … izejas … saprotat? To es labāk uzņemšos pats.

— Cik daudz?

— Cik daudz … kā?

— Sēra.

— Tonnu. Skaidrs?

Ar trīcošu roku Bensingtons apņēmīgi uzbīdīja acenes ciešāk uz deguna.

— Saprotu, — viņš strupi noteica.

— Skaidra nauda jums ir? — apjautājās Kosars. — Pie joda čekus! Varbūt jūs tur nepazīs. Maksājiet skaidrā. Bez šaubām. Kur atrodas jūsu banka? Labi. Pa ceļam iegriezieties tur un paņemiet četrdesmit mārciņas — banknotēs un zeltā.

Atkal mirklis pārdomām.

— Ja mēs gaidīsim, lai pie šā darba ķeras oficiālas iestādes, visa Kentas grāfiste izputēs lupatu lēve­ros, — sacīja Kosars. — Vai vēl kas nav pateikts? Nē, viss ir kārtībā! Nu tad aiziet!

Viņš izstiepa roku, mādams kebam, kas labprāt paklausīja aicinājumam («Brauksim, ser?» jautāja važonis. «Ko gan citu,» attrauca Kosars), un Ben­singtons, vēl aizvien tāpat ar kailu galvu, notuntulēja pa kāpnēm un jau grasījās rāpties kebā.

— Redziet, — viņš teica, uzlicis roku uz ratu pār­klāja, un pameta bažīgu skatienu sava dzīvokļa lo­gos, — vajadzētu pateikt māsīcai Džeinai…

— Paspēsiet pasacīt, kad pārbrauksiet mājās, — at­bildēja Kosars un ar vareno ķepu iestūma Bensing- tonu no mugurpuses kebā …

— Prātīgi zēni, — noburkšķēja Kosars, — bet paši itin neko neuzdrīkstas. Māsīca Džeina, ko tu neteiksi! Zinu jau. Pie joda šitās māsīcas Džeinas! Visa zeme no tādām kā apsēsta. Laikam gan visu nakti, sasodīts, vajadzēs uzmanīt, lai abi dara to, kas jādara, kaut gan paši it labi zina, kas darāms. Brīnums, kas šos tādus pataisa — zinātne vai māsīca Džeina, vai sazin kas vēl?

Kosars meta mieru šai neatrisināmajai problēmai, domīgi ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka laika atliks tieši tik daudz, lai ieskrietu restorānā un kaut ko iekostu, iekams dosies meklēt ģipsi, lai vestu to uz Čeringkrosas staciju.

Vilciens atgāja piecas minūtes pēc trim, un Če- ringkrosā Kosars ieradās bez ceturkšņa trijos un tūdaļ ieraudzīja Bensingtonu sirdīgi strīdamies ar diviem policistiem un smago ormani, bet Redvuds bagāžas glabātavā pūlējās noskaidrot, kas darāms, lai nogādātu vilcienā munīciju. Visi ierēdņi izlikās

neko nezinām un neko nespējam, kā jau tas parasts Dienvidaustrumu dzelzceļa dienestā, kad cilvēks stei­dzas un viņam kaut kas ir jānoskaidro.

— Žēl, ka nevar apšaut visus šos muļķus un no­līgt jaunus ierēdņus, — nopūzdamies sūrojās Kosars.

Taču laiks bija pārāk ierobežots, lai uzņemtos tik kardinālus pasākumus, un tādēļ viņš neielaidās sīku­mainos strīdiņos, bet no tumša kakta izvilka kādu vīru, kas varbūt bija pats stacijas priekšnieks, un, sagrābis nabadziņu aiz rokas, apstaigāja visu staciju un deva rīkojumus tā vārdā, līdz visi astoņi vīri un visa bagāža bija iekrauta, vilciens uzņēmis gaitu, un tikai tad nabaga ierēdnis beidzot apjauta, ka pār­kāpta dzelzceļa vissvētā kārtība un priekšraksti.

— Kas tas tāds bija? — glaudīdams no Kosara smagā tvēriena atbrīvojušos roku, apvaicājās amat­persona un sarauktām uzacīm pasmaidīja.

— Viens īsts džentlmenis, ser, — atbildēja kāds no nesējiem, — kas gan cits. Visa viņa kompānija aizbrauca pirmajā klasē.

— Lai kas šie vīri būtu, esam laimīgi tikuši no tiem vaļā, — apmierināti noteica augstā amatpersona, vēl joprojām berzēdams saspiesto dilbu.

Un, samiedzis pie dienas gaismas nepieradušās acis, viņš lēnā garā atgriezās cildenajā vientulībā, kur Čeringkrosas augstākā priekšniecība patveras no vulgārā pūļa uzmācības, un arvien vēl smaidīja pats par saviem pēkšņajiem enerģijas uzplūdiem. Tīrais nieks, ka roka negribēja lāgā locīties, to atsvēra prieks par paša negaidīti atklājušos rosīgumu. Kaut viņa rīcību būtu pavērojis kāds no šiem sasodītajiem kabinetā tupētājiem, kas to vien zina kā kritizēt savus padotos!