Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Ap pulksten pieciem pēcpusdienā Kosars, šis ap­brīnojamais cilvēks, gandrīz bez jebkādas manāmas steigas Eršotā bija savācis visu, kas vajadzīgs cīņai ar dumpīgajiem milzeņiem, un jau atradās ceļā uz Hiklijbravu. Eršotā viņš bija nopircis divas mucas petrolejas un vienu vezumu sausu žagaru, bet no Londonas bija pienākuši vairāki lieli maisi ar sēru, astoņas šautenes ar patronām, trīs bises ar skrotīm lapseņu apšaušanai, cirvis, divas grieznes, cērte un trīs lāpstas, divi virves rituļi, kaste ar alu, sodu un viskiju, divpadsmit duču turziņu ar žurku indi un pārtikas krājumi trim dienām. Visu šo mantību Kosaram veikli izdevās sabāzt ogļu ratos un siena vezumā, vienīgi šautenes un patronas vajadzēja pa­slēpt zem sēdekļa «Pie sarkanā lauvas» noīrētajā ekipāžā, ar kuru brauca Redvuds un pieci izmeklēti spēkavīri, kas, Kosara aicināti, bija ieradušies no īlingas.

Kosars savus darījumus nokārtoja nesatricināmā mierā, lai gan visa Ēršota bija sacelta kājās aiz bai­lēm no žurkām un braucēji prasīja bargu samaksu. Veikali bija slēgti, uz ielām nemanīja nevienas dzī­vas dvēseles, un, kad Kosars dauzījās pie durvīm, tirgotāji uzdrošinājās pavērt tikai logus. Taču Ko­sars izlikās, it kā šādas sarunas pa logiem būtu pati parastākā veikalniecisko darījumu metode. Galu galā viņi abi ar Bensingtonu «Pie sarkanā lauvas» sada­būja divričus un vaļēju ekipāžu, ar ko panākt jau iepriekš aizsūtīto bagāžu. Ogļu ratus un siena ve­zumu viņi apdzina pie pirmajām krustcelēm un tādē­jādi Hiklijbravā ieradās pirmie.

Iemiedzis šauteni starp ceļgaliem, Bensingtons sē­dēja divričos blakus Kosaram un nespēja vien attap­ties no brīnumiem. Viss, ko viņi darīja, — tā vismaz ipgalvoja Kosars, — bez šaubām, bija pats par sevi saprotams, tikai… Anglijā reti kāds dara to, kas būtu pats par sevi saprotams. Bensingtons nopētīja blakus sēdētāju no kājām līdz pat rokām, kas cieši lurēja grožus. Kosars acīmredzot nekad agrāk pats nebija ticis pie grožiem, tāpēc izraudzījās, tā sakot, vismazāko pretestību un laida pa ceļa vidu, jo šāda braukšana, lai arī neparasta, tobrīd viņam šķita pati par sevi saprotama.

«Kālab mēs visi nedarām to, kas liekas pats par sevi saprotams?» prātoja Bensingtons. «Cik tālu gan tad aizkļūtu pasaule! Kāpēc, piemēram, es pats ne­daru daudz ko tādu, kas man šķiet pareizi… un ko es labprāt gribētu darīt. Vai tiešām visi cilvēki ir tādi, vai arī tā ir tikai mana īpatnība!» Viņš iegrima neizdibināmās pārdomās par cilvēka gribu. Viņš prā­toja par neskaitāmajiem sīkumiem, no kā veidojas ikdienišķā dzīve, un pretstatīja tiem vienkāršos un reizē skaidri saprotamos darbus — tos dižos un sir­dij tīkamos darbus, kas cilvēkiem būtu paveicami, ja ceļā nestātos kaut kādi neticami spēki, kas it kā sasien rokas. Māsīca Džeina? Bensingtons saprata, ka arī māsīcai Džeinai šeit ir sava negrozāma, prā­tam grūti aptverama nozīme. Kālab mums galu galā jāēd, jādzer, jāguļ, jāpaliek neprecētiem, jādodas šurp un jāatturas no došanās turp tikai aiz cieņas pret māsīcu Džeinu? Māsīca Džeina pārvērtās kaut kādā simbolā, joprojām palikdama prātam neaptve­rama! …

Pēkšņi Bensingtona skatienu saistīja pakāpiens pie žoga un taciņa pāri laukiem, atsaukdama atmiņā kādu citu, sen pagājušu dienu, kad viņš no Ēršotas devās uz izmēģinājumu fermu apraudzīt milzu cā­ļus…

Liktenis izspēlējis savu kārtējo joku.

— Nu, nū, — sacīja Kosars. — Kusties veicīgāk!

Bija karsta vasaras pēcpusdiena, nejuta ne mazā­kās vēja dzesmiņas, un ceļus klāja bieza putekļu kārta. Reti kur manīja kādu cilvēku, tikai brieži aiz parka iežogojuma, neviena netraucēti, rāmi plūca zāli. Gandrīz pie pašas Hiklijbravas viņi ieraudzīja pāris milzu lapseņu apšķibījam ērkšķogu krūmu, bet mazliet tālāk vēl viena briesmone lodāja gar pārti­kas veikala durvju priekšu, meklēdama kādu spraugu, pa kuru ielīst iekšā. Aiz loga tikko saska­tāms vīdēja pats veikalnieks — ar senlaicīgu putnu šaujamo bisi rokās viņš vēroja lapsenes rosīšanos. Kučieris apturēja ekipāžu pie «Jautrajiem lopu dzi­nējiem» un paziņoja Redvudam, ka savu ir padarījis. Viņa pārliecībai pievienojās arī siena vezuma un ogļu ratu kučieri. Taču ar to vēl jautājums netika izsmelts — visi vienprātīgi atteicās dot zirgus tālā­kam braucienam.

— Šiten tās lielās žurkas ir kā mestas uz zir­giem, — vienā laidā atkārtoja ogļu ratu važonis.

Kosars mirkli apsvēra radušos situāciju.

— Izkraujiet mantas no ekipāžas, — viņš sacīja, un viens no algotņiem — garš, gaišmatains, nosmu­lētās drānās ģērbies mašīnists paklausīja viņa pa­vēlei.

— Pasniedziet man bisi, — rīkoja Kosars.

Tad viņš piegāja pie vezumniekiem.

— Jūs mums vairs neesat vajadzīgi, — viņš sacīja. — Taču varat teikt, ko gribat, zirgus mēs tomēr paturēsim.

Važoņi jau gribēja uzsākt strīdiņu, bet Kosars ne­kādās runās neielaidās.

— Ja jūs mēģināsiet mūs kavēt ar varu, es aizstā­vēšos un ielaidīšu jums lādiņu stilbos. Zirgi paliks pie mums.

Ar to pašu viņš uzskatīja incidentu par izbeigtu.

— Kāp augšā siena vezumā, Flek, — viņš pavē­lēja mazam, druknam, stiegrainam vīrelim. — Un tu, Būn, brauksi ar ogļu ratiem.

Abi kučieri devās uzbrukumā Redvudam.

— Jūs savu pienākumu esat izpildījuši, saimnieki jums neko nevarēs pārmest, — sacīja Redvuds. — Palieciet šeit, ciemā, kamēr mēs atgriezīsimies. Neviens jūs nevainos, jo cilvēki redzēja, ka mums ir ieroči. Mēs nepavisam negribam būt netaisni pret jums, ne arī lietot varu, taču neko darīt — esam spiesti. Ja ar zirgiem kaut kas atgadīsies, nebaidie­ties, es samaksāšu.

— Pilnīgi pareizi, — piekrita Kosars, lai gan pats reti kādam ko solīja.

Ekipāžu viņi atstāja turpat, un tie, kam nevaja­dzēja turēt grožus, tālāk devās kājām. Katram pār plecu bija pārmesta šautene. Šāds ērmots gājiens uz Anglijas zemes ceļiem laikam gan nebija pieredzēts, drīzāk tas piederētos jenkijiem tais senajos zelta laikos, kad tie devās uz Rietumiem uzbrukumā indiāņiem.

Viņi devās pa ceļu uz priekšu, līdz sasniedza kalna kori, no kurienes pār žogu skatienam pavērās izmē­ģinājumu ferma. Turpat kalna galā jau stāvēja vai­rāki vīri ar pāris šautenēm — viņu vidū bija arī abi Falčeri, bet viens — iebraucējs no Meidstonas, nostājies pārējiem priekšā, ar binokli vēroja fermu.

Visi pagriezās un cieši nopētīja Redvuda vīrus.

— Vai ir kādi jaunumi? — jautāja Kosars.

— Lapsenes tik skraidelē šurp un turp, — sacīja vecais Falčers. — Nevar saskatīt, vai tās kaut ko stiepj ar' vai ne.

— Mežvītenis jau izstiepies starp priedēm, — sa­cīja vīrs ar binokli. — Šorīt to vēl tur nemanīja. Aug taisni acīm redzami.

Viņš izvilka no kabatas mutautiņu un lēni un rū­pīgi notīrīja binokļa stiklus.

— Jūs laikam domājat doties uz turieni, — Skel- mersdeils uzdrošinājās izteikt savas domas.

— Vai jūs nāksiet līdzi? — apjautājās Kosars.

Skelmersdeils acīm redzami vilcinājās ar atbildi.

— Esam nolēmuši strādāt visu nakti.

Skelmersdeils nosprieda, ka nav vērts riskēt.

— Vai žurkas ir manītas? — vaicāja Kosars.

— Šorīt viena lodāja gar priedēm — laikam dze­nāja trušus.

Kosars pielika soli, lai panāktu savējos.

Pats savām acīm ieraudzījis izmēģinājumu fermu, Bensingtons tikai tagad spēja īsti novērtēt Dievu ēdiena spēku. Pirmajā mirklī šķita, ka māja ir ma­zāka, nekā viņš to atcerējās, — daudz, daudz ma­zāka; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss, kas aug starp māju un priežu silu, ir kļuvis nesalīdzināmi lielāks. Nojumi virs akas tikko varēja saskatīt kriet­nas astoņas pēdas garās zāles kumšķos, bet mežvī- tenis bija apvij ies ap skursteni un slēja asās stīgas tieši debesīs. Tā ziedi kā spilgti dzelteni traipi parā­dījās skatienam vai no veselu jūdzi liela attāluma. Resna, zaļa tauva tinās ap milzīgo cāļu dārza stiepļu aizžogu un bija aizmetuši lapu vītes līdz tuvējām priedēm, aptīdamās ap to stumbriem. Aiz ratnīcas sazēlusī nātru kaudze sniedzās priedēs gandrīz līdz pusstumbra augstumam. Jo tuvāk fermai viņi gāja, jo vairāk paši sev šķita kā punduri pie leļļu namiņa, kas pamests kādā nolaistā milžu dārza stūrī.