Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

Herberts Velss

KAD GULOŠAIS MOSTAS

«KAD GULOŠAIS MOSTAS»: izdevniecība «zinātne» ; Rīga ; 1970

KAD GULOŠAIS MOSTAS

Kādu pēcpusdienu bēguma stundā misters Izbis­ters, jauns mākslinieks, kas bija apmeties Boskāslā, devās uz gleznaino Pentargenas līci apskatīt turienes alas. Kāpdams lejup pa stāvo taku uz Pentargenas piekrasti, viņš negaidot uzdūrās vīrietim, kas galīgi izmisis sēdēja zem pārkārušās klints blīvas. Vīrieša rokas bija gjēvi noguldītas uz ceļiem, piesarkušās acis stīvi blenza vienā punktā un seja bija saraudāta.

Izdzirdējis Izbistera solus, vīrietis satrūkās. Abi izskatījās apjukuši, visvairāk Izbisters, kurš, meklē­dams izeju no neērtās situācijas, dziļdomīgi ierunājās par sezonai neparasti karsto laiku.

— Ļoti karsts, — svešais strupi atbildēja un pēc brītiņa vienmuļā tonī piemetināja: — Nevaru iemigt.

Izbisters apstājās kā iemiets.

— Tiešām? — tas bija viss, ko Izbisters teica, bet viņa izturēšanās pauda vissirsnīgāko vēlēšanos palī­dzēt.

— Tas var izklausīties neticami, — svešais

turpināja, gurdi pavērdamies Izbisterā un ar vāru kustību apstiprinādams savus vārdus, — bet es ne­esmu gulējis, neesmu pat acu aizdarījis sešas naktis.

— Vai pie ārsta bijāt?

— Jā. Taču nelīdz. Zāles gan iedeva. Mana nervu sistēma . .. Varbūt citiem tās līdz. Tas grūti izskaid­rojams. Es nedrīkstu ieņemt lielāku devu.

— Tad ir grūtāk, — sacīja Izbisters.

Viņš stāvēja uz šaurās taciņas un nezināja, ko iesākt. Bija skaidrs, ka šis cilvēks grib izkratīt sirdi. Apstākļi, gluži dabiski, spieda turpināt sarunu.

— Es pats nekad neesmu cietis no bezmiega, — ikdienišķā tonī teica Izbisters, — bet, cik man zi­nāms, cilvēki šādos gadījumos atrod līdzekļus . ..

— Es nedrīkstu eksperimentēt.

Svešais runāja gurdeni. Viņš noraidoši atmeta ar roku, un sarunas pavediens aprāvās.

— Bet fiziskie vingrinājumi? — nedroši ieminējās Izbisters, novērsdams skatienu no sarunu biedra izmocītās sejas un aplūkodams viņa ceļinieka ap­ģērbu.

— Esmu mēģinājis. Laikam veltas pūles. Jau kuro dienu eju kājām gar piekrasti, no pašas Ņūkejas. Garīgajam nespēkam klāt nāk fiziskais, un tas ir viss. Sā nemiera cēlonis ir pārpūle un nepatikšanas. Re­dziet . . .

Svešais apklusa kā piepeša nespēka pārņemts. Tad viņš novilka ar kaulaino roku pār pieri un atsāka, it kā sarunātos pats ar sevi:

— Esmu vientuļš, pamests un klīstu pa pasauli kā dieva nepieņemts. Man nav ne sievas, ne bērnu .. . Kas to teicis, ka cilvēki bez bērniem ir līdzīgi nokal­tušiem dzīves koka zariem? Man nav sievas, nav bērnu, man nav pienākuma. Manā sirdī pat nemājo nekāda vēlēšanās. Beidzot es nolēmu kaut ko uzsākt. Es sacīju sev: «Es to izdarīšu,» — un, lai to piepil­dītu, lai uzveiktu šīs iesūnojušās vārgās miesas, ķē­ros pie zālēm. Ak dievs, cik zāļu es neesmu izdzēris! Es nezinu, vai jūs jūtat, cik smaga nasta ir miesa, cik daudz laika un dzīves tā laupa dvēselei. Dzīve! Mēs dzīvojam tikai starpbrīžos. Ir jāēd, bet, kad esam paēduši, mūs pārņem gremošanas procesa trulā pašapmierinātība vai arī īgnums. Mums vajadzīgs gaiss, citādi mūsu domas top kūtras, bezjēdzīgas un noklīst maldu ceļos. Mūsu uzmanību izkliedē tūksto­tis iekšēju un ārēju kairinājumu, līdz mūs pieveic snaudiens un miegs. Tā vien šķiet, ka cilvēks dzīvo, lai gulētu. Pat labākajā gadījumā cilvēkam pieder gaužām niecīga dienas dala. Un tad vēl talkā nāk šie viltus draugi alkaloīdi, kas remdē dabisko nogurumu un nogalina nemieru. Melnā kafija, kokaīns . ..

— Es saprotu, — teica Izbisters.

— Es panācu savu, — iekarsis turpināja bezmiega mocītais vīrs.

— Un šī ir tā cena?

— Jā.

Brīdi abi klusēja.

— Jūs nespējat iedomāties manas alkas pēc miera. Tās ir stiprākas par izsalkumu un slāpēm. Šīs sešas garās dienas, kopš esmu pabeidzis savu darbu, mans prāts ir kā straujš un neapturams atvars, nevaldāmā domu straume, mežonīgi virpuļojot, drāžas nezin uz kurieni… — Pēc īsa brīža viņš piemetināja: — Uz bezdibeni.

— Jums ir jāiemieg, — Izbisters sacīja pārlieci­nāti, it kā būtu atradis radikālu līdzekli. — Jums katrā ziņā ir jāiemieg.

•— Prāts man ir skaidrāks par skaidru. Savu mūžu tas nav bijis tik skaidrs. Un tomēr es jūtu, ka mani ievilks atvarā. Pavisam drīz . . .

— Tā?

— Vai jūs esat redzējis, kā ierauj atvarā skaidu? Projām no dienas gaismas, šķirties no saules gais­mas, no saprāta .. .

— Bet… — Izbisters gribēja iejaukties.

Svešais pavēloši pacēla roku, acis viņam nikni

zvēroja, balss kļuva griezīga.

— Es izdarīšu pašnāvību. Ja ne citur, tad, lūk, tur, melnās aizas dibenā, kur klintis apskalo zaļi viļņi, kur ceļas un krīt baltas čauvas un trīs šaura ūdens josliņa. Tur es katrā ziņā atradīšu . . . miegu.

— Tas nebūtu prātīgi darīts, — iebilda Izbisters, kuru bija pārsteigusi svešā vīrieša histēriskā jūtu izpausme. — Tad jau labāk lietot zāles.

— Tur es katrā ziņā atradīšu miegu, — svešais at­kārtoja, nelikdamies zinis par Izbistera vārdiem.

Izbisters paraudzījās uz viņu.

— Ziniet, nav teikts, — viņš ierunājās. — Lulvortā ir tāda pati klints, nebūs mazāka par šo. Reiz no klints virsotnes nokrita meitenīte, un vēl šobaltdien viņa ir sveika un vesela.

— Bet tie klinšu bluķi?

— Var gadīties, ka jums visu nakti jānonīkst ar salauztiem locekļiem, ļaujot ledainajam ūdenim šļāk- ties virsū. Vai tas jums patiktu?

Viņu skatieni sastapās.

— Man žēl sagraut jūsu ilūzijas, — Izbisters tur­pināja ar sardonisku smīnu, — bet lekt no šīs vai vienalga no kuras klints … es runāju no mākslinieka viedokļa, — viņš iesmējās, — šāds pašnāvības veids nudien ir bezgala diletantisks.

— Bet kas cits man atliek? — aizkaitināts ieklie­dzās nelaimīgais. — Kas? Prātu var zaudēt, kad tu nevienu nakti. ..

■— Vai ceļu gar piekrasti jūs mērojat viens?

— Jā.

— Jūs esat rīkojies diezgan aušīgi. Piedodiet, ka es tā saku. Viens! Jūs pats atzināt, ka fiziskā piepūle nav nekāds līdzeklis pret garīgo piepūli. Kas jums ieteica šo līdzekli? Pastaiga nav nekāds joks. Augu dienu cepina saule, svelme, nogurums, vientulība . Vakarā jūs, jādomā, liekaties gultā un par katru cenu mēģināt iemigt, vai ne?

Izbisters apklusa un caururbjoši paskatījās uz cie­tēju.

— Palūkojieties uz šīm klintīm! — sēdošais vīrie­tis pēkšņi iesaucās. — Palūkojieties uz jūru, kas mir­guļo un viļņojas te kopš mūžseniem laikiem! Vai redzat baltās putas, kas saplok varenās klints pie- kājē? Un zilo velvi, no kuras augstumiem žilbinošā saule dāsni lej savu gaismu? Tā ir jūsu pasaule! Jums tā patīk, jūs tajā jūtaties kā dieva ausī. Šī pasaule silda, uztur un priecē jūs. Bet man . ..

Viņš pagrieza galvu, un Izbisters ieraudzīja līķa bālu seju ar asinīm pieplūdušām acīm un bezkrāsai­nām lūpām. Viņš gandrīz čukstēja:

— Šī pasaule ir manas nelaimes iemiesojums. Visa pasaule … ir manas nelaimes iemiesojums.

Izbisters skatījās te uz saules apspīdētajām pir­matnīgajām klintīm, te bezcerības pārņemtā cilvēka sejā. Kādu brīdi viņš nebilda ne vārda.