Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

VILIS ZEMGARS

KAD MOSTAS BRONZA

Romāns

Rīgas rajona

4_ CBS

RĪGA «LIESMA» 5984

84 L7 Ze 5SS

Māksliniece Vizma Krieviņa

Recenzējuši: Viktors Līvzemnieks, Vladimirs Kaijaks

z 4^7777^57^-'29-84 © Izdevniecība «Liesma», 1984

Vilis Zemgars, īstajā vārdā Vilis Derums, ir tālu aiz republikas robežām pazīstams medicīnas zinātņu doktors paleopatologs, Latvijas PSR Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūta vecākais zi­nātniskais līdzstrādnieks. Par ilggadīgu un nevainojamu darbu tautas veselības aizsardzībā un par aktīvu sabied­risko darbu saņēmis vairākus valdības apbalvojumus,

Paleopatoloģija (grieķu valodā palaios — sens, pat ho s — ciešanas, logos — mācība, zinātne), salī­dzinot ar paleoantropoloģiju, ir samērā jauna zinātne. Tāpēc jāpiekrīt doktora Vija Deruma vārdiem, ka daž­kārt mūsu mediķi mēdz atrunāties — medicīnai esot maz sakara ar arheoloģiju, savukārt vēsturnieki domā, ka tiem nav liela sakara ar medicīnu. Tādējādi paleopato­logs, citiem vārdiem, seno slimību un dziedniecības pēt­nieks, var nonākt gandrīz vai sērdieņa lomā. Taču cil­vēka fiziskā attīstība, cīņa par dzīvību un par veselības saglabāšanu allaž bijusi svarīga. Tāpēc medicīnas vēs­tures pētniekiem cieši jāsadarbojas ar arheologiem.

Pēc proiesora Dmitrija Rohļina domām, latviešu zināt­nieks Vilis Derums pašlaik ir viens no ievērojamākajiem paleopatologiem Padomju Savienībā un vienīgais Baltijas republikās. Tagad viņam jau radušies arī sekotāji. Viņa vārdu atradīsim ne tikai Lielajā padomju enciklo­pēdijā vien. Doktora zinātniskie darbi vairākkārt publi­cēti Padomju Savienības centrālajos zinātniskajos žurnā­los un arī ārzemju presē: Bulgārijā, Čehoslovakijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā un ASV. īpaši lielu interesi izraisīja viņa grāmata krievu valodā «Slimības un dziedniecība senajā Baltijā» (1970), tai se­koja apjomīgs pētījums «Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā» (1978).

Bez tam izdevniecība «Zinātne» izdos viņa plašo pē­tījumu «Baltijas sencilvēku kaulu uzbūve, slimības, trau­mas un reģenerācija», Sai grāmatā atrodams zinātnisks materiāls par vairāk nekā sešarpustūkstoš izpētītu sen­cilvēku skeletu kauliem no akmens laikmeta līdz XVIII gadsimtam.

Jāpiemin arī viņa monogrāfija «Latviešu ķermeņa uz­būve laika perspektīvā», kas atklātībā parādījās jau 1940. gadā un bija tāda kā ievirze V. Deruma turpmā­kajā pētniecības nozarē.

Vienlaikus Vilis Zemgars, līdzīgi akadēmiķiem Vladi­miram un Sergejam Obručeviem, pievērsies arī literā­rajai darbībai. 1972. gadā sērijā «Stāsti par vēsturi» iz­nācis viņa garais stāsts «Skarbajās sendienās», kas tematiski skar viņa pētījamo laiku. Vai tā būtu nejau-' šība? Nebūt nē. Literatūrai Vilis Derums pievērsies jau savā jaunībā. Divdesmitajos gados viņa ekspresionistis- kie dzejoji parādās laikrakstā «Latvijas Vēstnesis». V. Derums iepazīstas ar Jāni Raini, kas viņu mudina uz rakstīšanu. Krājumā «Pieci» Vija Deruma vārds parādās līdz ar citu jauno dzejnieku vārdiem. Taču izvēlētā ārsta profesija viņu saista vairāk — un tai pieder viņa nopietnākās intereses.

Vilis Zemgars, it kā turpinādams grāmatā «Skarbajās sendienās» aizsākto tēmu par aizvēsturiskiem laikiem ta­gadējā Baltijas teritorijā, savā jaunākajā romānā «Kad mostas bronza» pievērsies bronzas laikmetam, aprakstot kādas pirmbaltu ģints dzīvi.

Līdz šim latviešu lasītājam jau ir bijušas pieietamas dažas grāmatas par cilvēces aizvēsturi. No mūsu auto­riem jāmin Alberta Gulbja grāmatas — «Meitene ar ak­mens cirvi» (1967), «Pirms tūkstoš gadiem» (1968) u. c. No aizrobežu autoru darbiem lasītāju nedalītu Ievērību izpelnījies doktora Dāvida Fridriha Veinlanda romāns jaunatnei «Rulamans», kas piedzīvojis daudzus izdevumus vācu valodā. Latviešu valodā izdots divreiz — 1923. un 1968. gadā. Grāmatu sērijā «Stāsti par vēsturi» iznākuši trīs Zozefa Ronī (vecākā) darbi, kas stāsta par pirmatnējo cilvēku dzīvi. Taču šie aizrautīgie tēlojumi nesaistās ai konkrētu vietu, tie varbūt vairāk ir attiecināmi uz Dien- videiropu. Un tālab jo lielāku interesi var izraisīt mūsu pašu autoru darbi par Baltijas senvēsturi.

Savā vēsturiskajā romānā Vilis Zemgars centies sniegt izziņas materiālu par bronzas laikmeta cilvēku dzīvi, vienlaikus slavēdams humānismu cilvēku attiecībās, jūtu skaistumu, izpalīdzību. Atšķirībā no Zozeia Ronī (vecākāj grāmatām, kuru sižetu parasti veido kāda atsevišķa pie­dzīvojuma apraksts, Vilis Zemgars izvirzījis sev grūtāku uzdevumu — atainot kopskatā kādas baltu ģints dzīvi ilgākā laika posmā. Pēc konteksta var spriest, ka arheo­loģisko izrakumu materiāli ierosinājuši sarakstīt šo ro­mānu.

Pirmatnējo cilvēku dzīve pagāja nerimstošā cīņā par dzīvību, kad iznīcībai pretī stājās spēks un izveicība. No katra krūma draudēja plēsīgu zvēru asie nagi un zobi, glūnēja ienaidnieku acis. Pirmatnējā, mežonīgā daba un skarbās cīņas rūdīja bronzas laikmeta cilvēku, spieda to pilnveidot medību māku, rast jaunus — ērtākus līdzek­ļus eksistences nodrošināšanai. Rietumu bestselleros un filmās pirmatnējo cilvēku sabiedrība nereti attēlota var­mācīga un instinktu pilna, turpretim Vija Zemgara ro­mānā, tāpat kā mūsu tautas senākajās garamantās, iz­teikti augsti tikumiski uzskati un ideāli.

Pirmbaltu ciltis bija mednieki un nomadu lopkopji. VII—VI gs. pirms mūsu ēras baltus no viņu pirmdzim- tenes starp Vislas un Nemunas lejteci rietumos un Dņep- ras vidusteci austrumos sāk pamazām atspiest uz zieme­ļiem. Viņi virzās uz jaunām apmešanās vietām.

Kad grūtais ceļš ir galā, notiek sīvas cīņas labāku ap­vidu dēļ. Par to stāsta arheoloģiskie izrakumi. Doles salā atsegtais bagātīgais materiāls pārsteidz arheologus. Izpē­tot bronzas laikmeta Doles kapulauku, kas attiecas uz 2. gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras, noskaidrojās, ka bronzas laikmeta sencilvēkiem Daugavas lejtecē bijis sa­mērā gracils galvaskauss un šaura sēļa. Ar šīm pazīmēm tie būtiski atšķiras gan no pirmbaltiem, gan no somu priekštečiem, kas dzīvojuši šajā teritorijā. Tātad bronzas laikmetā Latvijā ieceļojušas vēl kādas citas ciltis, kuru izcelsme līdz šim vēl nav noskaidrota. Antropoloģe Raisa Deņisova rakstā «Latviešu tautas sākotne» («Dabas un vēstures kalendārs», 1981, 196. Ipp.) par Doles salā at­rasto kaulu materiālu pētījumiem atzīmē, ka «latviešu etnoģenēzes procesā ir piedalījušās trīs dažādas izcel­smes ciltis — balti, Baltijas somi, kā arī līdz šim neno­skaidrotas izcelsmes bronzas laikmeta eiropeīdas šaurse- jainas ciltis».

yiļa Zemgara romānā visai spilgti parādītas ģinšu savstarpējās attiecības. Ģinšu sadzīves tēlojums piešķir darbam kultūrvēsturisku nozīmi.

Romāna «Kad mostas bronza» darbība risinās no 2. gadu tūkstoša vidus līdz 1. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras. Darbs ir romantiski lirisks, ar gleznainiem dabas aprakstiem un sadzīviskām ikdienas norisēm. Autors pratis izteiksmīgi iejusties pirmbaltu vidē, labi attēlojis tā laika floru un faunu, mājsaimniecību, amat­niecību, ierašas, kā arī seno dziedniecību.

Dienvidbaltijā un Austrumbaltijā nebija atrodama ne vara, ne alvas rūda, tomēr šeit bija izveidojies spēcīgs bronzas laikmeta kultūras centrs. Dienvidbaltijas dzin­tars, zvērādas, vasks deva iespēju iemainīt tos pret bronzu. Par to liecina Doles salas Ķivutkalna depozīts, kurā atradās diadēmas, rotaslietas, kaklariņķi, uzmavas cirvji no VII līdz VI gs. p. m. ē.