Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

Atklājās, ka atrastie priekšmeti nav vis ievesti, bet gan darināti uz vietas pēc citu zemju parauga. Ar tam­līdzīgu aprakstu saskaramies arī V. Zemgara darbā.

Liela vieta romānā ierādīta attiecībām starp ģintīm, pārejai no ģinšu asinsradniecības uz duālo eksogāmiju, kā rezultātā veidojās ciltis. Visa romāna sižeta pamatā ir tā saucamo sapaju un salinieku konflikts.

Autors jāuzteic par tekošo valodu, par spilgtām me­taforām, par vienu otru precīzu un interesantu salīdzi­nājumu.

Varētu vēl daudz ko piebilst un atgādināt. Taču Viļa Zemgara snieguma vērtējums lai paliek lasītāja ziņā. Tikai dziļi izprotot vēsturi, mēs varam doties tālākgaitā ar grāmatā uzsvērto miera un sadraudzības domu.

Viktors Līvzemnieks

DARDONIS UZBRŪK

Virs ezeriešu ģints upura kalna zilganām šautrām plai­sāja melnās, uztūkušās lietus debesis. Pērkonam grandot, uzliesmoja nokaltusi priede un uzgāzās ziedoklim. Brū­košie akmeņi draudoši vēlās pa nokalni uz ģints vadoņa mītnes pusi.

Rijīgā uguns pārsviedās uz vētras izgāztajām sausa­jām eglēm un laizīja saulē pārkaltušo zāli. Bēga sa­trauktie sermuļi un ķirzakas. Izbiedētie putni pacēlās spārnos.

— Nelaime! Nokavējām upuri! Dārdonis atriebjas! — uztraucās zvejnieki, vienkočos traukdamies uz krastu.

— Glābsim mītnes! Ātrāk! — skarbi nokliedza ģints vadonis Karks. Viņa muskuļainais ķermenis smagi iegūla airos, un laiva šņākdama traucās uz priekšu.

Izlēcis ezera krastā, Karks nolauza kuplu alkšņa zaru un nikni kapāja kārās uguns mēles. Viņa melnās matu pinkas kulstīja brūnos plecus, un resnās rokas svaidījās kā vareni svārstekļi.

Uguni dzēsa arī citi vīri: dauzīja liesmas ar egļu za­riem, bēra tām virsū smiltis, šļāca no māla podiem ūdeni. Taču negantās versmes tuvojās mītnēm.

Karks joprojām cīnījās. Viņa platās krūtis bija pār­klājušās ar kvēpiem, gurnu apmetnis jau kūpēja.

— Odeni! Vairāki… Sargāt mītnes! — no niknuma piesmacis Karks auroja. Viņa sasprindzinātais augums dvesa milzu spēku.

Pieskrēja vīrs apjomīgu kaklu un repuļainām priežu saknēm līdzīgām, smagām rokām. Dobji nošņākdamies, viņš uzgāza liesmām varenu šalti. Dzirksteles uzspurdza gaisā.

No vīriem negribēja atpalikt arī Karka viēnpadsmit- gadīgais dēls Daks.

Liesmu uzbrukums jau mazinājās, kad pēkšņi atbrāzās bargs pērkona lietus, un vīri atviegloti pārstāja cīnīties. Paguris, dūmos apkvēpis, Karks pakrita ezermalas smil­tīs. Lietus kapāja viņa kailās, muskuļainās krūtis un te­cēja zemē, veidodams nelielas, līkumainas urdziņas.

Pēc brīža Karks piecēlās.

— Dārdonis soda. Nežēlos … Slikti! … — sēca vadoņa mute.

— Upuris nokavēts. Nepiedos. Nelaime. Lauciņi pa­nīks, ezers izsīks… — gaudās vecais, kaulainais Maulis, kuru jaunieši bija iesaukuši par Sausrīkli.

Pārējie mednieki, slapji un sadrūmuši, apstāja vadoni,

— Ko darīt? Ziedoklis sadragāts. Dārdonis dusmojas. Aiziet citur? — Karks noplātīja rokas.

Maulis cieši ielūkojās viņa sejā, it kā gribēdams pār­liecināties, vai pareizi dzirdējis. Tad vecais mednieks gausi pagriezās un piesarkušām acīm ilgi raudzījās uz rietumu pusi. Tur melnajā debesu pamalē kā milzu katlā krita uzbriedušie mākoņi. Sirmā vīra skatiens pārslīdēja pāri tālajai krastmalai, tumšajiem, pielijušajiem mežiem, pār kuriem jau pamazām skaidrojās debesis. Viņš atce­rējās iepriekšējās vasaras ar daudzajām zivīm, ar bagā­tīgo medījumu un, atmiņu saviļņots, pēkšņi atplauka.

Viņa iztēlē pavīdēja spilgta aina. Trīs ceļotāji savādos plānos apģērbos, un vienam rokās vizošs ugunsšķēps. Karka acis, kurās gail alkatīga uguntiņa.

«Atdod man!» Karks spēji iesaucas un pasviež sveši­niekam mīkstās, vizošās caunādas un gaisīgās vāverādas, pēc tam sastingst gaidās.

Svešais glūnīgi pašķielē uz zvērādām, noglāsta tās ar plaukstu un, saskatījies ar savējiem, pakrata galvu. Tad, noglaudījis melno bārdu, viņš no ādas jostas izvelk cir­vīti un padod to Karkam.

— Jāiet uz tālo upi aiz mežiem, — Maulis teica. — Celsim jaunu ziedokli! Upurēsim jēru! Bargais Dār- donis būs žēlīgs. Tur ir zivis, zvēri un varenie uguns- šķēpi.

Karka smagais skatiens kā vāks uzgula Maulim.

— Tu redzēji? — Karks noprasīja.

— Atceries, gājām ar spēkaini Tūli. Tu, es un viņš. Cauri biezokņiem trīs saules, trīs naktis klīdām. Tur lidoja baltie ūdens putni. Tālā pamalē zilgoja upe. — Mauļa piemiegtās acis iemirdzējās.

— Iesim! Būs ūdens, zivis, jaunie ieroči. Būsi — Mī­līgi smaidīja sārtvaidzis dziednieks Neilis.

— Projām!… Pēc ugunsšķēpieml — draiski palēkda­mies, gavilēja Daks,

— Ieskriesi lācim rīklē! — nīgri nosmīkņāja otrs zēns — Gips.

— Aizejam — pavisam! — noteica Karks un, asi pa­griezies, platiem soļiem devās uz savu mītni.

Bija agrs rīts. Genda klusi piecēlās. Gurdais ķermenis vēl negribēja šķirties no miega tīksmes. Uzģērbusi vieglu apmetni un gurnu apsegu, viņa bažīgi noraudzījās uz Karku. Lielais vīrs, atsviedis no krūtīm silto lūšādu, mierīgi gulēja. Pietvīkusi seja pat miegā bija apņēmīga.

«Tu esi stiprs, tu izturēsi,» Genda sevī sprieda. Tad viņas skatiens pārslīdēja pāri Daka gaišajiem matiem, kas ar kuplu vilni aizklāja pieri. Pilnīgās, vēl bērnišķīgi maigās lūpas un pietvīkušais vaigs bija pagriezti pret māti. Nodrebēja puiša tumšās uzacis, un tikko jaušams smaids atplauka viņa sejā.

Aicinošs govs māviens aiz būdas pārtrauca viņas do­mas. «Melniņā, tūlīt!»

Genda izgāja no mītnes.

Krastmalā viņu apņēma vasaras rīta spirgtais gaiss. Tālajā pamalē ausa rīts. No egļu galotnēm jau izlīda no­kaitēta ripa. Ugunīgām bultām cauršautais ūdens klīdums plaisāja un dzirksteļoja. Vēja skartas, viegli iešalcās līganās niedres. Ezers pamodās jaunai dienai.

Paskatījusies uz piebūvīti, kurā bija govs un zirgs, Genda gāja uz zālāju. Nebija jau tālu. Turpat vien aici­nāja pārziedējušās pienenes. Pāri tām cēlās sulīgie lup­stāju dzinumi. Spoži spīguļoja tumšzaļajā zālē rasas pi­lieni.

Vingrās rokas ātri pieplūca pilnu apmetņa stūri ar smaržīgo zāli. Pretī jau nāca Karks. Seja bija apmāku­sies. Ieraudzījis Gendu, viņš pasmaidīja, un plauksta uz­gula uz siltā sievas pleca.

— Vai lopi izturēs ceļu? — Genda sadrūma.

— Izturēs.

Krastmalā parādījās Daks.

— Jāšu uz Daura, medīšu! — piegrūdis roku pie bultu saišķa, jūsmoja zēns.

— Stāvi! — lunkanais Gips viņu aizturēja.

— Laid! — atcirta Daks un, pagrūdis zēnu, aizsteidzās pie zirga. Gips neveikli nokrita uz apdeguša koka zara.

— Nolūsti, vilkazobs! — viņš nošņācās.

Apmetne sarosījās. Vīri pārbaudīja ieročus, āva kājas un apjoza jostas. Sievas sadalīja gaļu, graudus un sak­nes. Satraukti šaudījās bērni. Suns Buga skrēja pie viena, pie otra un nesaprata, kur visi steidzas.

— Eijā! Surp, vīri! — izsaucās Karks un atsēdās pie dziestošā ugunskura. Mednieki atlaidās zālē.

Lielā ķermeņa nekustīgā poza, platajā pierē ievilku­sies rieva un kopā savilkušies melnie uzacu spārni lie­cināja, ka ģints vadonis domā. Smags klusums uzgūļa medniekiem. Karks dzedrām acīm aplūkoja sēdētājus, it kā novērtēdams viņu spēkus. Tur bija vīri, kuri spēja panest krietnu telēnu un kuru rokās akmens cirvis ar vairākiem zvēlieniem nogāza koku — tik resnu kā kājas liels.