Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

Karks pacēla roku un smagi kā kaujas vāli to nolaida.

Abi cīnītāji metās viens uz otru. Viņu rokas krusto­jās, muskuļi piebrieda. Sekoja straujš rāviens. Daks to nebija gaidījis un nokrita. Bet tikai uz mirkli. Vai tā bija jauna «zvērēna» veiklība, no tēva gūtais rūdījums? Kā lunkans lūsēns Daks uzšāvās kājās, metās uz Gipu un aptvēra viņu ar spēcīgajām rokām. Bīstams brīdis! Gips pietvīka, raustījās, locījās. Velti! Viņš nespēja iz­rauties no Daka stiprā tvēriena. Tam pašā laikā spēcīga kāja iebelza pa Gipa lieliem, un zēns, smagi iestenēda­mies, nogāzās. Bet arī viņš bija cīņās ar citiem zēniem ilgi trenējies un, pielēcis kājās, šoreiz cieši aptvēra Daku. Atspēries uz vingrajām rokām, Gips jau grasījās sviest

pretinieku apkārt, bet Daks veikli izslīdēja no Gipa skā­vienā. Nākamajā brīdī jau pats Gips bija cieši sagrābts kā milzu vēža spīlēs un Daka augums viņu neatvairāmi lieca pie zemes. Sažņaugtās krūtis nespēja elpot, un, klusi iegārdzies, Gips nogāzās uz lāpstiņām. Daks uzkrita virsū un ar savu smagumu neļāva Gipam piecelties. Viņš bija uzvarētājs.

Gips lēni piecēlās un mulsām acīm raudzījās apkārt. Viņa citkārt maigā seja tagad spītīgi saviebās. Plānās lū­pas cietsirdīgi sakniebās, acis ļauni iegailējās. Likās, viņš metīsies Dakam virsū. Tikai pamazām Gips pārvarēja savu niknumu un nomierinājās. Pēc brīža viņš palēca tālāk un nākamajam cīņas gājienam satvēra šķēpu. Lēni atvēzējis roku, cīnītājs lēca uz priekšu, un šķēps, klusu iešņākdamies, iecirtās mežacūkas žoklī.

Daks paķēra tēva dāvināto šķēpu. Nošvīkstēja ierocis un, ieurbies zvēra galvaskausā, sašķēla to pa šuvi divos gabalos.

Karks ar Neili saskatījās. Klusa jūsma pāršalca lau­kumu. Genda dzirkstošām acīm raudzījās uz dēlu.

Atlika vēl trešais cīņas veids ar bultu. Sešu briežu attālumā liepas zarā šūpojās ādas sloksnē iekārtais no­šautais vanags.

Gipa ievingrinātā roka ietrieca bultu tieši vanaga vē­derā. Putns sašūpojās un gandrīz nokrita no zara. Lepna gaitā zēns atgāja, dodot vietu sāncensim.

Daks uztraucās, kā viņam veiksies. Pirksti spēcīgi pie­vilka elastīgo loka dzīslu un atrāvās. Bulta klusu iedzie- . dājās un izskrēja cauri vanaga kaklam.

Vīri vienprātīgi atzina Daku par uzvarētāju. Nu viņam vajadzēja cīnīties vēl ar pārējiem vienaudžiem. Kā spē­lēdamies viņš visus uzvarēja tuvcīņā, arī šķēpa mešanā un šaušanā ar bultu.

Neilis staroja un, ne vārda neteikdams, tvēra stabuli. Tā gavilēja kā vēl nekad.

Karks paziņoja:

— Zēni! Daks — jūsu vadonis. Klausīt!

— Eijā! Eijā! Klausīt! — gandrīz reizē nobļāvās vīri.

— Solāmies! — atbalsoja zēni.

Karks nu paņēma no Gendas rokām māla krūzi un, jautri piemiedzis acis, pasniedza to Dakam.

— Dzer, uzvarētāj!

Daks satvēra trauku, un medaina smarža iesitās nāsīs. Dzēriens viegli kutināja rīkli. Pēc veldzes Dakam gribē­jās, lai atkal vīterotu Neiļa stabule. Draugs to vien bija gaidījis. Gaiši un jautri skanēja dziesma, saplūstot ar Platās upes krāču uzvarošo šalkoņu.

Daks ar vīriem metās skarbajās ikdienas gaitās. Ar zvēriem pilnie meži, ar zivīm bagātie upes atvari solīja bagātīgu mielastu. Taču medībās bija nepieciešams daudz dzēlīgo bultu un harpūnu.

— Celsim ieroču darbnīcu un mītnesl — norīkoja Karks.

Vīri sarosījās. Akmens kapļi dziļi iecirtās ar trūdiem un kritalām bagātajā zemē.

Nepagāja ilgs laiks, kad gaisā kā milzu pirksti jau slējās sienu stabi cits no cita divarpus līdz triju soļu at­tālumā. Nu varēja ķerties pie tievo koku vai zaru iegul­dīšanas starp stabiem, nostiprinot tos ar līganām kārklu klūgām vai atvasēm. Ievingrinātajās rokās šīs līkstis pa­klausīgi piekļāvās cita pie citas. Ieroču darbnīcas (sešu līdz septiņu soļu platas) pamatos ieguldīja vairākas kār­tas resnāku koku. Vērīgās mednieku acis nepalaida ga­rām arī radušās spraugas. Tajās iepina sīkākus bērzu zarus, iestūķēja sūnas.

Arī Daks ar Gipu un citi pusaudži iemanījās šai darbā un piepalīdzēja lielajiem. Kad beidzot sienas bija gata­vas, sākās visgrūtākais darbs — divslīpju jumta būve. Lai uzceltu un nostiprinātu spāres, nepietika ar vīru spēku vien. Vajadzēja Mauļa padoma un jauniešu veiklī­bas. Daks kā izmanīgs kaķēns ar vienu roku ieķērās spārē, bet ar otru tvēra Gipa sniegto tievo līksti un uz­manīgi iepina to spārēs. Prasmīgāk strādāja Neilis.

Pāri gareniskām jumta līkstīm Neilis ar zēniem iepina upmalas niedres. Zaļie, lokanie stiebri cieši nosedza visu jumtu, nelaižot cauri ne lietu, ne vējus. Zem jumta'izlai­duma kores Neilis vēl ielocīja apaļu caurumu dūmu iz­vadīšanai.

Maulis apmierināti krekšķināja un priecājās par pa­veikto, uzslavēdams gan Neili, gan zēnus.

— Labi strādāts, — tīksmi glaudīja bārdu Karks.

— Vēlāk apsviedīsim ar māliem, — piebilda Maulis.

Jaunajā darbnīcā rosījās ieroču meistars.

— Kādas rokas! Brīnums! … — Daks sajūsmināts rau­dzījās, kā meistara veiklajos pirkstos kauls pārtop par slaido šķēpa zobu.

— Patīk? Skaties… — Sauss paegļa koks, pelēks un cietšķiedirains, uzgula uz galda. Kad nūjas galā melni zi­bošais krama asmens ieēdās dziļi kokā, bija radusies kau­jas šķēpa smaile.

Mītnes otrajā galā meistara palīgs slīpēja garu, gludu kaulu, kas iepriekšējās dienās bija mērcēts siltā ūdenī. Nu tā šķiedras kļuvušas pieļāvīgākas. Asā krama šķē­pele, neatlaidīgi to vīlējot, dziļi iegriezās kaulā. Pama­zām no tā izauga asa atskabarga kā čūskas dzelonis. Nu bija gatavs harpūnas asmens.

Podus un citus māla traukus pagaidām taisīja zem no­jumes. No zvirgzdainiem māliem veidotā krāsns kveldi­nāja vērtīgos podus. Vajadzēja uzmanīt uguni, lai egļu malkas liesmas būtu vienmērīgas un nelaizītu traukus, bet uzkarsētu pusloka tilpni. Daku šeit pārsteidza viss. Ar apbrīnu viņš raudzījās, kā podnieka izmanīgie pirksti veidoja māla sloksnes, kā tās samitrinātas lipa cita pie citas un beidzot izveidojās trauks.

Pēc tam meistars paņēma kāda laivinieka atstāto drē­bes gabalu, samērcēja to siltā ūdenī un aptina podu. Tad to glāstīja un taustīja. Kad noņēma drānu, Daks pār­steigts ieraudzīja, ka trauku rotāja sīkas rieviņas.

— Pods skaists, bet vēl klusē. Tam salti. Uguns sildīs. Māls atmodīsies, dzīvos. Klausies! — Veidotāja pirksti piesita pie apdedzinātā poda, un tas sāka skanēt.

— Dzied! — jūsmoja podnieks.

Zēns nevarēja vien attapties no visa redzētā. Agrākajā apmetnē ezera malā bija maz laba māla, un meistars skuma. Toties tagad viņš strādāja ar jūsmu.

Kad Daks ieraudzīja uz meistara galda mazu, brūnu lācēnu ar nelielu purnu un šaurām ačelēm, viņš ievaicā­jās:

— Kā no meža! Kur dabūji?

Podnieks piedūra pirkstu pie savas pieres un pasmai­dīja.

— Iedomā — galvā.

Daks nesaprata un vairākas reizes atkārtoja:

— Iedomā, galvā — lācēns.

DIVKAUJA

Bija karsta vasaras diena. Gaiss virmuļoja, Koku lapas gļēvi nokarājas, un visa dzīvā radība, likās, bija iegri­musi diendusā. Lācene attupās pie strauta un kāri dzēra vēso, spirdzinošo ūdeni, bet mazais lācēns spēlējās alas priekšā.

Pēkšņi no mežmalas iznāca Daka gūstītājs. Pielicis plaukstu virs acīm, viņš uzmanīgi vēroja apkārtni. Ierau­got lāci, mednieka cietie sejas vaibsti kļuva skarbi un pelēkās acis ļauni iedzalkstījās. Satvēris šķēpu, vīrs pla­tiem soļiem devās cīņā ar dzīvnieku.